Krievijas politiķis Iļja Jašins no cietuma uzrunāja starptautisko forumu, kas vakar tika atklāts Parīzē un kurā piedalās Eiropas amatpersonas, deputāti, kā arī Krievijas emigrācijas pārstāvji. Zemāk publicējam viņa uzrunas tulkojumu
Mani sauc Iļja Jašins, es esmu Krievijas opozīcijas politiķis. Diemžēl, man nav iespējas jūs uzrunāt no foruma tribīnes, jo kopš pagājušās vasaras esmu cietumā par to, ka publiski izteicos pret Putina karaspēka iebrukumu Ukrainā. Varas iestādes nolēma mani apklusināt un piesprieda astoņarpus gadus cietumā, bet es netaisos klusēt.
Es gribu, lai mana balss – Krievijas patriota balss, kas iestājas pret karu un diktatūru – tiek sadzirdēta. Man ir ļoti svarīgi, lai es varētu godīgi runāt ar saviem tautiešiem arī esot aiz restēm. Taču es lieliski saprotu arī dialoga nozīmi ar pasauli, tāpēc esmu pateicīgs foruma organizatoriem par iespēju jūs uzrunāt.
Uzbrukums Ukrainai kļuva iespējams vairāku iemeslu dēļ
Pirmkārt, par to ir atbildīgi krievi, tā ir arī mana kā krievu tautas pārstāvja atbildība. Diemžēl mēs pieļāvām revanšistu diktatūras veidošanos mūsu valstī un nespējām izveidot efektīvus mehānismus varas un drošības spēku publiskai kontrolei. Kā saka, mēs upurējām brīvību kārtības un labklājības labad, un beigās zaudējām gan brīvību, gan kārtību, gan labklājību. Tagad vēl papildus esam ieguvuši okupantu slavu. Būs ļoti ilgs laiks, lai samaksātu par šīm kļūdām.
Taču tajā pašā laikā es vēlos atgādināt starptautiskās sabiedrības atbildību, kas ilgus gadus īstenoja agresora nomierināšanas politiku pret Putina režīmu un tādējādi atkārtoja vēsturisko kļūdu, kas savulaik iestūma Eiropu Otrajā pasaules karā. Galu galā Putins divus gadu desmitus tika galā ar burtiski visu – varas uzurpāciju un korupciju, opozīcijas sakāvi un politiskām slepkavībām, militārām intervencēm un svešu teritoriju aneksiju.
“Merkeles un Putina duets Maskavā bija veiksmīgs” – tāds bija virsraksts Deutsche Welle rakstam 2012. gada 16. novembrī, sešus mēnešus pēc brutālās mītiņa izklīdināšanas Bolotnajas laukumā Maskavā. Desmitiem saskaņotās un mierīgās tikšanās dalībnieku uz dažādiem termiņiem nonāks cietumā. Viņas vizītes laikā Maskavā, lai tiktos ar Putinu, kurš atgriezās savā prezidenta amatā pēc “rokādes” ar Medvedevu, Merkele viņu uzrunāja ne tikai kā “prezidenta kungs”, bet arī kā “dārgais Vladimirs”. Putins atbildēja, nosaucot viņu par “vācieti, kas mums ir paraugs”.
Ņemsim 2015. gadu, gadu pēc Krimas aneksijas, hibrīdkaru Donbasā, kas prasīja tūkstošiem dzīvību, un traģēdiju ar Malaizijas Boeing. Mana drauga, opozīcijas politiķa Borisa Ņemcova slepkavības gads pie Kremļa mūriem. 2015. gada jūnijā Putins bija darba vizītē Milānā un Romā, kur tikās ar premjerministru Matteo Renci un Itālijas prezidentu Serhio Matarellu. Tā paša gada 10. jūnijā viņš Vatikānā tikās ar pāvestu.
Tā paša 2015. gada 28. septembrī viņam bija darba vizīte Ņujorkā. Putins uzstājās ar runu ANO 70. Ģenerālajā asamblejā un veica sarunas ar ANO ģenerālsekretāru Banu Gimunu, kā arī ar NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu un ASV prezidentu Baraku Obamu.
2. oktobrī Putins ierodas darba vizītē Parīzē Normandijas četrinieka samita ietvaros. Viņš Elizejas pilī tiekas ar Francijas prezidentu Fransuā Olandu un Vācijas kancleri Angelu Merkeli.
2015.gada 15.-16.novembrī Putins lido uz Antāliju, lai piedalītos G20 samitā. Tur viņš, cita starpā, tiekas ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli, Itālijas premjerministru Matteo Renci un Lielbritānijas premjerministru Deividu Kameronu.
30. novembris – darba vizīte Parīzē. Dalība ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām pušu 21. konferencē un Kioto protokola pušu 11. sanāksmē. Tikšanās ar ASV prezidentu Baraku Obamu aiz slēgtām durvīm, ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli un Eiropas Komisijas prezidentu Žanu Klodu Junkeru. Šis, atgādināšu, bija gads pēc Krimas aneksijas un traģēdijas ar Malaizijas Boeing, Borisa Ņemcova slepkavības gads.
Putins 2020. gadā Rietumu acīs turpināja palikt leģitīms prezidents
Pēc “referenduma par konstitūciju” organizēšanas, pēc kura viņš “atiestatīja” savus termiņus un saņēma iespēju turpināt kandidēt uz prezidenta amatu. Tajā pašā laikā neatkarīgie eksperti balsojumā paziņoja par nepieredzētu viltojumu apmēru un 22 miljoniem anomālu (būtībā iemestu) biļetenu. Tajā pašā gadā Aleksejs Navaļnijs tika saindēts. Pateicoties pētnieciskajiem žurnālistiem, izrādījās, ka Aleksejs – paldies Dievam, izdzīvojušais – nav vienīgais valsts indētāju upuris. Neskatoties uz to, 2021. gadā preses konferencē pēc Ženēvas samita Baidens sacīja: “Mēs esam sākuši divpusēju dialogu par stratēģisko stabilitāti.”
Krievijas diktatoru svinīgi uzņēma pasaules galvaspilsētās, no viņa pirka naftu un gāzi, pārdeva ieroču sistēmas un tehnoloģiju daļas, viņš tika uztverts kā līdzvērtīgs. Tieši šī politika Putinam galu galā radīja pilnīgas visatļautības un absolūtas nesodāmības sajūtu. Karš jau ritēja pilnā sparā, bet Krievija tika apgādāta ar līdzekļiem mītiņu izkliedēšanai: tikai 2022. gada jūlijā Eiropas Komisija paziņoja, ka plāno jaunajā sankciju paketē iekļaut asaru gāzi, pirkstu nospiedumu tinti, ķiveres, vairogus un ūdensmetējus. Un šie paši cilvēki sašutuši jautā krieviem: kāpēc jūs neprotestējat?
Atzīsimies atklāti: mēs visi tā vai citādi laistījām augsni, kurā auga Putina Napoleona ambīcijas. Mēs visi esam atbildīgi par sekām. Un arī šī problēma būtu jārisina kopā.
Rietumos ir vispāratzīts, ka krievu tauta šodien vienbalsīgi atbalsta karu un ir izslāpusi pēc ukraiņu asinīm. Es uzdrošinos apgalvot, ka tas tā nav. Jā, daudzi mani līdzpilsoņi tiek pievilti ar propagandu un iebiedēti ar represijām – tā ir taisnība. Bet Putinam joprojām nav izdevies pārvērst savu agresiju tautas karā.
Milzīgs skaits krievu devās uz ārzemēm, lai izvairītos no mobilizācijas un neņemtu rokās ieročus. Ievērojama sabiedrības daļa ir izvēlējusies iekšējo emigrāciju un klusē, pamatoti baidoties no kriminālvajāšanas. Karaspēkā galvenokārt dienē algotņi, kuru motivācija ir nauda, un noziedznieki, kuri tiek savervēti frontei, solot rehabilitāciju. Tajā pašā laikā vienkārši nav rindu pie militārās reģistrācijas un iesaukšanas birojiem, nav sabiedrības entuziasma un citu tautas kara pazīmju Krievijā.
Toties politieslodzīto skaits pārsniedzis tūkstoti
Ir ļoti grūti uzgleznot vidusmēra krievu politieslodzītā portretu, kas arestēts pretkara protesta dēļ: viņi visi ir tik atšķirīgi. Simtiem cilvēku atrodas aiz restēm. Skolotāji, pensionāri, studenti, strādnieki, novadu žurnālisti. Visas mūsu sabiedrības sociālais šķērsgriezums. Tā ir mūsu tauta. Jūs sakāt: ko daudzu miljonu valstī nozīmē vairāki simti politieslodzīto? Un es atbildēšu: simtiem cilvēku ir diezgan daudz, kad runa ir par apzinātu izvēli upurēt brīvību, komfortu, veselību, karjeru un saziņu ar ģimeni, lai saglabātu harmoniju ar savu sirdsapziņu un neklusētu. Mēs nerunājam par pāris dienām netīrā, piesmakušā izmeklēšanas kamerā pie policijas vai pat 15 dienām speciālā aizturēšanas centrā – mums to ir desmitiem tūkstošu, bet gan par gadiem ilgu pastāvīgu pazemojumu un nenoteiktību tālu no tuviniekiem.
Jūs esat dzirdējuši par to, kā bērni, kuri nepiekrīt, tiek nosūtīti uz sociālajām iestādēm? 13 gadus vecā Maša Moskaļeva, kura zīmēja pretkara zīmējumu, tika atdalīta no tēva un nosūtīta uz bērnu namu, bet tēvam tika piemērots mājas arests (tagad viņš atrodas kolonijā; Maša, par laimi, ir kopā ar māti), un 15 gadus vecais invalīds, žurnālistes un aktīvistes no Burjatijas Natālijas Filonovas adoptētais dēls tika atgriezts bērnunamā, jo viņa māte nonāca cietumā. Tie ir tikai dzirdētie stāsti. Bet ar tiem pietiek, lai daudzi krievi izvēlētos klusēšanu. Godātie kungi, godīgi atbildiet uz jautājumu: ko jūs darītu? Iedomājieties savus bērnus bērnunamos un sevi uz nārām katru reizi, kad gribat kārtējo reizi vainot krievus par nepietiekamu pretestību. Bet protesti joprojām turpinās. Jā, šķiet, ka tādu ir maz, taču katrs šāds izgājiens uz ielas ir varoņdarbs.
Īstā Krievija ar ukraiņiem frontē nekaro
Īstā Krievija sēž cietumā, un arī raksta vēstules politieslodzītajiem, vāc naudu paciņām uz pirmstiesas izolatoru. Telemaratona dienas laikā krievi savāca 40 miljonus rubļu, lai palīdzētu politieslodzītajiem – un tas neskatoties uz visām grūtībām, kas saistītas ar plašo Krievijas karšu bloķēšanu. Īstā Krievija palīdz simtiem tūkstošu ukraiņu bēgļu, kas nonāk mūsu valstī: viņus uzņem krievu ģimenēs, viņiem palīdz ar drēbēm un pārtiku, ievainotos ievieto slimnīcās un tos, kas vēlas dzīvot Eiropā, tūkstošiem aizved uz ārzemēm. Pārsvarā klusējot. Lai nekaitētu tiem, kam viņi palīdz. Tas nav publiski, taču katru dienu vairāk nekā gadu simtiem automašīnu ar Krievijas numurzīmēm uz robežām ved ukraiņu ģimenes, kuru vidū ir ievainotie, slimie, kauju laikā tuviniekus zaudējušie, daudzi, kuri ir zaudējuši visu kara dēļ.
Nesen viņu jau tā grūtā dzīve kļuva vēl sarežģītāka: Eiropa slēdza savas robežas krievu automašīnām. Pagājušajā nedēļā kādai ukraiņu bēglei no Mariupoles ar neārstējamo vēzi nācās šķērsot Krievijas-Igaunijas robežu ratiņkrēslā sakarā ar Igaunijas varas iestāžu aizliegumu iebraukt automašīnām ar Krievijas numura zīmēm: viņas dēls stūma ratiņus pusotru kilometru. ar viņu pierobežas zonā, šķērsojot tiltu pār Narvu. Viņi baidījās sievieti sūtīt pāri robežai ar ātro palīdzību, baidoties no automašīnas konfiskācijas.
Lai veiksmīgi pretotos Putinam, ir nepieciešams padarīt Krievijas tautu par starptautiskās koalīcijas sabiedroto Ukrainas aizstāvībai, par visas brīvās pasaules sabiedroto. Tas prasa vismaz izmaiņas retorikā pret Krievijas pilsoņiem.
Lūdzu, beidziet biedēt manus tautiešus, solot viņiem visādus sodus pēc Putina sakāves Ukrainā. Beidziet pazemot cilvēkus, bez izšķirības bloķējot automašīnas uz robežas un draudot paņemt Rietumu izlūkdienestu kontrolē jebkuru Krievijas pases īpašnieku. Es lūdzu jūs skaidri nošķirt kara noziedzniekus, kuri sagrāba varu Kremlī, no parastajiem pilsoņiem, kuri atrodas Krievijā kā ķīlnieki un dzīvo ar aizvērtām acīm: daži aiz bailēm par savu dzīvību un nākotni, un daži aiz kauna un šausmām par notiekošo.
Visbeidzot, vissvarīgākā lieta. Parādīsim Krievijas sabiedrībai nākotnes Krievijas tēlu
Ja mēs vēlamies, lai krievi kļūtu par civilizētās pasaules sabiedrotajiem, mums nevajadzētu zīmēt apokaliptisku ainu par mūsu pilsētām drupās un runāt par neizbēgamu mūsu valsts sadalīšanu. Tā vietā paskaidrosim cilvēkiem, ka Krievija bez Putina ir radīšana, nevis iznīcināšana. Šī ir brīva, laimīga un mierīga valsts, kurā vēlas dzīvot, strādāt un veidot ģimenes. Tā nav utopija, tas ir iespējams.
Dārgie draugi! Es saprotu, ka mūsu sabiedrība ir ļoti atbildīga Ukrainas iedzīvotāju priekšā par mūsu valdības, mūsu vārdā, izdarīto šausmīgo noziegumu. Mēs centīsimies izpirkt šo vainu. Kādu dienu es pats ieradīšos Kijivā lūgt piedošanu.
Bet Krievija vienmēr būs tuvu Ukrainai un Eiropai. Mēs vēsturiski un ģeogrāfiski esam lemti būt kaimiņi. Tāpēc būsim gudri, domāsim kopā par rītdienu un to, kā nepieļaut pašreizējās traģēdijas atkārtošanos.