Alianse zina, kā aizsargāt demokrātiju no ārpuses, bet nepalīdzēs to veidot no iekšpuses. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu vietnē Politico ievada ”Eurasia Group Foundation” vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Marks Hanna
Kad Volodimirs Zelenskis atlaida savu aizsardzības ministru, ziņās atkārtoti izskanēja apsūdzības par to, ka ministrija nepareizi rīkojas ar militārajiem līgumiem un korupciju. Tieši šāda veida iespējamā korupcija pamudināja prezidentu Džo Baidenu pagājušajā mēnesī paziņot, ka Ukraina nav gatava dalībai NATO.
Taču tikai pāris dienas vēlāk NATO samitā Viļņā dalībvalstis sacīja, ka Ukrainas pievienošanās aliansei ir tikai laika jautājums. Viņi pat atteicās no prasības, ka Ukrainai jāievēro Rīcības plāns dalībai NATO, kas ir NATO stingra programma, kas nodrošina kandidātvalstu atbilstību alianses militārajiem, ekonomiskajiem un demokrātijas standartiem. Zelenskis šonedēļ apmeklēs ANO Ģenerālo Asambleju un Balto namu , un tas atkal aktualizēs Ukrainas centienus pievienoties NATO.
Eksperti uzskata, ka karš Ukrainā ir globālās cīņas starp demokrātiju un autokrātiju epicentrs. Viņi apgalvo, ka tās aizsardzība pret Krieviju ir padarījusi Ukrainu par kaujās pārbaudītu demokrātijas karotāju un tāpēc cienīgu dalībai NATO. Dalība aliansē pati par sevi atjaunos demokrātiju valstī.
Taču šis arguments palaiž garām būtisku atšķirību: NATO ir izveidota, lai aizsargātu valstis, kas jau ir demokrātiskas valstis, bet nav pilnībā spējīgas veicināt demokrātiju šajās valstīs. Tādējādi Ukrainas dalība NATO, pretēji plaši izplatītam uzskatam, nepavisam nestiprinās Ukrainas demokrātijas lietu.
Demokrātija gūst panākumus, ja tās principi tiek pieņemti un izpaužas likumos, politiskajās normās un institūcijās; un, kad to aizstāv pretkorupcijas cīnītāji, organizācijas, kas atbalsta pilsoniskās brīvības un tiesības, un brīvie plašsaziņas līdzekļi. Atšķirībā no fiziskās teritorijas, demokrātiju nevar aizsargāt ar aizsardzības paktiem, bumbām vai lodēm, raķetēm vai mīnu laukiem.
NATO harta var prasīt, lai kandidāti atbalstītu demokrātiju, indivīda brīvību un likuma varu. Taču viņš nespēj novērst demokrātijas atkāpšanos, tiklīdz valstis pievienosies aliansei.
Ievērojami piemēri ir dalībvalstis Ungārija un Turcija. Viktors Orbans un Redžeps Tajips Erdogans vajā neatkarīgos medijus, apspiež domstarpības un nostāda sevi augstāk par likumu. Abi uztur ciešas attiecības ar Krieviju Ukrainas kara laikā, bet Erdoans nesen Sočos tikās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu.
Neskatoties uz demokrātijas atkāpšanos, Ungārija un Turcija joprojām ir esošās alianses dalībvalstis ar labu reputāciju, un pat ir izcīnījušas piekāpšanos, neļaujot Zviedrijai un Somijai pievienoties NATO. Amerikas Savienotās Valstis var pievilināt šos arvien neliberālos sabiedrotos ar ieroču darījumiem, taču NATO ir bezspēcīga, lai novērstu viņu stūrgalvības galveno cēloni. Ungārija saka, ka tās bloķēšana Zviedrijas dalībai ir atbilde uz to, ka Eiropas Savienība iesaldē Ungārijas aktīvus miljardu dolāru apmērā. Bet kāds tad ir šīs iesaldēšanas iemesls? Demokrātiskā lejupslīde Ungārijā.
Ungārijas un Turcijas slīdēšana pretim autoritārismam ir pamācoša Ukrainai. NATO nesabruks dažu demokrātiski nepilnīgu dalībvalstu klātbūtnes dēļ. Pretēji retorikai par lielo globālo cīņu starp demokrātijām un autokrātijām, ASV bieži vien atrod kopīgu valodu ar neliberālām valstīm. ASV cieši sadarbojas ar Saūda Arābiju un Ēģipti, piemēram, cīņā pret ekstrēmismu Tuvajos Austrumos, bet Filipīnās atrodas ASV militārās bāzes, kas palīdz ASV aizsargāt savas intereses Āzijā.
Bet galu galā, ja NATO neeksistē, lai aizsargātu demokrātijas, tad kam tas paredzēts? Ja dalībvalstis ir parakstījušās, lai aizstāvētu demokrātijas, vai tās ievēros savas saistības, kad pievienosies nebrīvas valstis? Vai tādas valstis kā Gruzija, kas arī tiecas pēc dalības, lai gan pretojas Krievijas agresijai un cīnās par demokrātiskām reformām, sāks domāt, ka dalības kritēriji tiek piemēroti selektīvi un liekulīgi?
Protams, Ukraina ir panākusi zināmu progresu cīņā pret korupciju, un prezidents Zelenskis ir bijis daudz lielāks reformators nekā daži viņa priekšgājēji. Ziņas par viņa personāla tīrīšanu regulāri pārtrauc kaujas ziņojumus. Pagājušajā vasarā Zelenskis izraisīja ažiotāžu, atlaižot ģenerālprokuroru un sava drošības dienesta vadītāju par “pienākuma nepildīšanu”. Toreiz tika ierosinātas vairāk nekā 650 lietas par valsts nodevību. Janvārī par korupciju no amata tika atlaisti seši ministru vietnieki un pieci reģionālie administratori, un Zelenskis nesen veica plašu revīziju visos Ukrainas reģionālajos militārās reģistrācijas un kaujas dienesta birojos, atklājot piesavināšanos.
Zelenskis ieņem stingru nostāju pret korupciju, nosaucot to par nacionālu katastrofu. Taču šāds krusta karš ir vajadzīgs tikai vājā politiskajā sistēmā.
Zelenskis atlaida savu premjerministru pēc tam, kad viņš sastrīdējās ar mediju magnātu un oligarhu Igoru Kolomoiski par iecelšanu amatā valsts elektroenerģijas uzņēmumā. Tas bija Kolomoiska televīzijas kanāls, kas palīdzēja Zelenskim kļūt par slavenu komiķi un vēlāk nodrošināja priekšrocības viņa prezidenta kampaņai. Kolomoiskim ir piemērotas ASV sankcijas, un šī mēneša sākumā viņam tika izvirzītas apsūdzības krāpšanā un naudas atmazgāšanā. Zelenska pretkorupcijas iniciatīvas aizēno viņa tuvība Kolomoiskim un cieņa pret citiem oligarhiem.
Jūlijā Šveices izlūkdienestu ziņojumā tika atzīmētas Zeļenska “autoritārās iezīmes”, kad viņš mēģināja liegt Kijivas mēram Vitālijam Kļičko kandidēt 2024.gada Ukrainas prezidenta vēlēšanās. 2024. gada prezidenta vēlēšanas tagad ir atceltas karastāvokļa dēļ.
Demokrātijas veidošana prasa laiku. Pirms uzņemšanas NATO 2020. gadā Ziemeļmaķedonija dalības rīcības plānā piedalījās vairāk nekā 20 gadus. Melnkalne programmā pavadīja astoņus gadus, pirms 2017. gadā tika uzņemta aliansē. Bosnija un Hercegovina un Gruzija turpina cīnīties, lai īstenotu demokrātiskas reformas.
Ukraina godīgi cīnās par savu teritoriju un izdzīvošanu, un Zelenskis drosmīgi vada savu valsti postošā konfliktā. Ir dabiski, ka Ukraina tieksies uz dalību NATO, jo tas stiprinās tās robežu aizsardzību.
Bet par kādu cenu? Daudzi analītiķi ir labi formulējuši kaitīgas eskalācijas riskus ar Krieviju un draudus Amerikas uzticamībai, jo tā sniedz drošības solījumus ar vāju sabiedrības atbalstu.
Rezultātā, piešķirot Ukrainai dalību NATO tagad, tai tiks atņemts spēcīgs stimuls stiprināt demokrātiju ilgtermiņā tieši šīs dalības dēļ.