Par ekonomisko katastrofu un PSRS sabrukumu ir rakstīts daudz, bet daudz par maz. Joprojām trūkst elementārākās izpratnes par visvienkāršākajām lietām. Un tagad, kā vecā šausmu filmā, mums ir jāskatās uz to pašu traģēdiju, uz vienu konkrētu elementu, reāllaikā. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada Krievijas ekonomists Konstantīns Soņins
Atšķirība ir tāda, ka toreiz mēs novērojām beigas, bet tagad mēs vērojam sākumu, un būs iespējams redzēt visu attīstību.
Vēl vakar Putins stāstīja par “miljonu jauniešu, kas nodarbosies ar droniem”, lūk, tāpēc arī tie, kuri dzīvos vēl 20-30 gadus, pasekojiet šo cilvēku karjerai.
Viena no daudzajām mazajām traģēdijām pēc Padomju Savienības sabrukuma bija ekonomiskā katastrofa un milzīgais cilvēku skaits, kas palika bez darba. Nomināli viņiem bija augsta tehniskā kvalifikācija, kvalitatīva augstākā izglītība, un daudzos gadījumos viņi bija ļoti augsta līmeņa speciālisti. Mēs runājam par tiem, kuri tā vai citādi strādāja uz aizsardzību, un ne tikai milzīgos militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumos, bet arī visā lietišķajā zinātnē; mēs runājam arī par tiem, kas mācīja inženierzinātņu, mašīnbūves, enerģētikas augstskolās un visiem tiem, kas strādāja un mācīja universitātēs, kurās tika sagatavoti profesori iepriekšējām universitātēm. Tie ir simtiem tūkstošu, ja ne miljoniem speciālistu.
Traģēdija bija tā, ka visi šie cilvēki – gan inženieri un izstrādātāji, gan profesori, kas tos mācīja, un profesori, kas mācīja profesorus – nebija vajadzīgi ekonomikai. Aizsardzības sektors nevar būt pārāk liels: tam jāsargā valsts no saprotamiem riskiem.
Padomju militāri rūpnieciskais komplekss bija milzīgs PSRS ekonomiskā organisma vēža audzējs, desmitiem reižu lielāks nekā ar saprātīgu ārpolitiku pietiktu saprātīgai aizsardzībai. Tikai pēc oficiālajiem datiem PSRS 80.gados tērēja vairāk nekā 15% no IKP aizsardzībai, bet reāli bija 30-40% (normālas ekonomikas iztērēja 3-5%). Kara laikā šādi izdevumi ir iespējami, bet miera laikā neiespējami.
Mēģiniet tērēt 30% no savas ģimenes ienākumiem ieročiem, dzelzs durvīm, pašaizsardzības apmācībām utt. Jūsu ģimene šādi nenodzīvos ilgi! Kamēr PSRS varēja pārdot naftu un gāzi kviešu iegādei ārzemēs, turpinājās neprātīga resursu dedzināšana aizsardzībai. Un tad tas beidzās.
Tagad ir sācies tas pats. Par karu ar Ukrainu, kuru uzsāka Vladimirs Putins un apkārtējie blēži un muļķi, valstī tiek radītas darba vietas, kuras miera laikā, normālos laikos, nebūs vajadzīgas. Esmu pārliecināts, ka visās šajās bezgalīgajās tehnoloģiskajās universitātēs tiek ieguldīta arī nauda, lai viņi ražotu šos tikai Putinam nepieciešamos speciālistus bezpilota lidaparātiem, reaktīvajiem iznīcinātājiem un dinamiskās aizsardzības iekārtām, kas nevienam citam nav vajadzīgas. Protams, starp tiem, kas izstrādās ieročus un mācīs izstrādātājus, ir zinātnieki, kuriem topošo militāro inženieru mācīšana ir tikai veids, kā nopelnīt, kas ļaus virzīt zinātnes robežas. Nedod Dievs, es nesaku, ka viņi pie kaut kā būs vainīgi. Tikai brīdinu, ka visi, kas barojas no jaunā Putina kara izraisītā vēža, pēc tam saskarsies ar tādu pašu problēmu kā nomināli augsti kvalificēti cilvēki deviņdesmitajos gados.
Lai Krievija izdzīvotu pēc Krievijas un Ukrainas kara beigām, būs radikāli jāsamazina militāri rūpnieciskais komplekss – gan tas, kas auga desmitgadē pirms kara, gan tas, kas pieaug paātrinātā tempā šobrīd. Tāpat kā PSRS nevarēja izdzīvot bez miljoniem nevajadzīgu augsti kvalificētu speciālistu nosūtīšanas uz darba biržu, tā arī Krievija nevarēs izdzīvot, ja tos tur nesūtīs.
Es vienkārši nevaru iedomāties, ka daži reformatori ar lēmumiem, dekrētiem, rezolūcijām uzdrošināsies slēgt visas šīs rūpnīcas, projektēšanas birojus un universitātes, kas ražo ballistiskās raķetes, tankus, militāros inženierus utt.. Bet atkārtoju: bez to masveida slēgšanas Krievija neizdzīvos. Un šoreiz, atšķirībā no pagātnes, padomju laika, visus ekonomiskās traģēdijas posmus var vērot reāllaikā.