Maskava jau samierinājusies, ka nevarēs Kijivā iekārtot marionešu valdību, taču nav gatava atteikties no okupētajām teritorijām. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada Londonas King’s College Konfliktu un drošības katedras vecākā pasniedzēja ar specializāciju Krievijas un Ukrainas attiecībās Domitilla Sagramoso
Nesenā konference Saūda Arābijā par Volodimira Zelenska 10 punktu miera plānu bija mēģinājums iegūt starptautisku atbalstu sarunām par kara izbeigšanu.
Plāns paredz pilnīgu Krievijas karaspēka izvešanu un Kijivas kontroles atjaunošanu pār tās suverēno teritoriju.
Nākamais lielais solis būs pasaules līderu samits, lai apstiprinātu Kijivas plānu un palielinātu spiedienu uz Maskavu, lai tā izbeigtu karu. Tiesa, šo jauno Ukrainas plānu var piemeklēt tāds pats liktenīgs aizmirstības liktenis kā iepriekšējiem izlīguma priekšlikumiem no Brazīlijas, Ķīnas un Dienvidāfrikas. Tomēr delegāciju klātbūtne no Ķīnas, Krievijas lielākā stratēģiskā partnera, kā arī Indijas, kas ir lielākā Krievijas jēlnaftas importētāja, liecināja, ka beidzot ir radusies globāla vienprātība.
Ķīnas klātbūtne varētu būt zīme, ka Vladimira Putina galvenais sabiedrotais vēlējies piespiest Krievijas prezidentu piekāpties, lai izbeigtu karu. Tomēr, visticamāk, Pekina vienkārši stiprina savu lomu jebkurās iespējamās turpmākajās sarunās. Spiediens uz Krieviju ir bīstama spēle: ja Putins būs spiests piekāpties un viņa vara vājinās, Ķīna var zaudēt stratēģisko partneri. Turklāt jebkurš izlīgums par Ukrainu riskē vājināt Maskavas ekonomisko un diplomātisko atkarību no Pekinas. Derības, ka ķīnieši apgriezīs spēli, šķiet neprātīgas.
Lielāks jautājums ir par to, vai Krievija, kas Saūda Arābijas sarunās nemaz nepiedalījās, piekāpsies. Neskatoties uz Kremļa oficiālo klusēšanu, ASV, šķiet, risina savas neformālas sarunas ar Maskavu. Pilnīgi iespējams, ka Krievijas prezidents varētu domāt par kompromisiem, taču viņa plāni dubultot aizsardzības izdevumus 2023.gadā un paaugstināt maksimālo iesaukuma vecumu liecina par pretējo.
Galvenā problēma ir pārāk atšķirīgi priekšstati par to, kā varētu izskatīties “jēgpilna piekāpšanās”. Kremlim Zelenska miera plāna pieņemšana izskatās kā beznosacījumu padošanās, lai gan Krieviju nav okupējuši ārvalstu spēki un tai netiek lūgts demilitarizēt un nodot kādu savu teritoriju. Kijiva pamatoti uzskata, ka Ukrainas pilnīgas teritoriālās integritātes atjaunošana un tās iedzīvotāju aizsardzība ir ļoti svarīga gan morālu, gan pragmatisku iemeslu dēļ. Taču Krievijai šobrīd okupēto teritoriju – un īpaši Krimas – zaudēšana izskatās nepieņemama.
Karš ir kļuvis par eksistenciālu cīņu ne tikai Putinam, bet pašai Krievijai.
Kremlis ir izmantojis NATO paplašināšanos austrumu virzienā kā attaisnojumu iebrukumam, lai gan nav bijis konkrētu plānu piešķirt Ukrainai dalību NATO. Taču tagad Ukrainas spēki ir parādījuši savu efektivitāti kaujas laukā, un Maskava ir nepārprotami noraizējusies, ka tie varētu iespiesties dziļi Krievijas okupētajā teritorijā un izstumt tās spēkus no Krimas.
Turklāt NATO plāno savā austrumu flangā nodrošināt 300 000 karavīru. Līdz ar to Maskava vairs neattiecina Ukrainas teritorijas, kuras tiek kontrolētas kopš 2022. gada, uz “krievu pasauli”; tagad tās tiek uzskatītas par buferi pret Ukrainu un NATO.
Kremlis arvien vairāk samierinās ar to, ka Ukraina netiks “denacificēta” (Kijivā nebūs prokrieviska “leļļu” valdība), “demilitarizēta” vai neitrāla. Tagad Maskavai ir skaidrs, ka Ukraina, visticamāk, kļūs par ES daļu un tiks piesaistīta eiroatlantiskajām drošības struktūrām. Krievijai šo jauno realitāti pieņemt jau ir nozīmīga piekāpšanās.
Šķiet, ka Maskavas prioritātes tagad ir pasargāt sevi no Ukrainas un NATO spēkiem, paturēt Ukrainā daļu no tās aizņemtās zemes (īpaši Krimu un, iespējams, Donbasu) un nodrošināt, ka Putins glābj seju pēc tā, kad tiks rasts kompromiss.
Tomēr pieņemt Krievijas nosacījumus – ka tā patur vismaz daļu no ieņemtajām teritorijām apmaiņā pret kara izbeigšanu un klusējošu piekrišanu Ukrainas eiroatlantiskajam kursam – ir ļoti riskanti. Tas attaisnotu Krievijas agresiju un pat varētu izraisīt jaunus uzbrukumus, piemēram, no Ķīnas Indo-Klusā okeāna reģiona.
Nav garantijas, ka pēc pamiera vienošanās Krievija nepārgrupēs savus spēkus, kas Ukrainu pakļaus jauniem draudiem. Tādējādi saskaņots rezultāts joprojām ir nesasniedzams.
Karš turpinās, un sarunas šķiet neiespējamas. Tomēr tas var mainīties, ja neviena no pusēm neiegūs militāru pārsvaru, iestāsies ziema un cīņa kļūs arvien grūtāka.
