Neviens nevēlas risināt sarunas ar Krieviju, pēdējo dienu laikā vairākkārt kamerās sūdzējās Vladimirs Putins. Viņš vēlētos vienoties par mieru vai pamieru, taču sarunu nav. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada Čikāgas Universitātes Harisa Sabiedriskās politikas skolas profesors, zinātniskais līdzstrādnieks Ekonomiskās politikas pētījumu centrā Londonā un asociētais pētnieks Stokholmas Pārejas ekonomikas institūtā Konstantīns Soņins
Kāpēc ar Putinu neveic sarunas? Šis nav tik vienkāršs jautājums, kā varētu šķist. Tomēr neved: divu iemeslu dēļ.
Pirmais iemesls slēpjas virspusē, bet Putins to nesaprot un neviens viņam par to nevar pateikt. Tas ir kara aina.
Otrs iemesls ir daudz svarīgāks, tas ir strukturāls – Putina nespēja uzņemties saistošas saistības. Patiesībā tas ir tieši tajā, strukturālā sakarībā.
Kara aina
Kopš 2022. gada 24. februāra, Krievijas un Ukrainas kara pirmās dienas, galvenā aina pasaules ziņās ir Krievijas raķešu iznīcinātās dzīvojamās ēkas Ukrainas pilsētās, nogalināti un ievainoti ukraiņu civiliedzīvotāji, sievietes, veci cilvēki un bērni, bēgļi uz ceļiem. Šis karš parastam pasaules cilvēkam – Krievijas karavīru Bučā nošauto civiliedzīvotāju fotogrāfijas, atbrīvotajā Limanā un Irpenā izraktie masu kapi, applūdušās mājas pēc Kahovskas hidroelektrostacijas dambja sagraušanas. Un tā ir visa Putina un viņa ministru un ģenerāļu atbildība. Lai cik cinisks būtu Rietumu politiķis, viņš nevar sarunāties ar Putinu, jo viņa valsts vidusmēra cilvēks redz, kas notiek frontē un aizmugurē. Kā risināt sarunas ar tiem, kas ir atbildīgi par šo karu?
Šo faktu, ka karš tiks izcīnīts – pa īstam – tiešraidē, acīmredzot nebija gaidījuši tie, kas to gatavoja un sāka. Krievu tanku kolonnas uz Ukrainas ceļiem, raķešu un bumbu uzbrukumi dzīvojamiem rajoniem un civilajai infrastruktūrai – tas viss tiek rādīts TV ekrānos un avīžu pirmajās lappusēs ar biežumu, ar kādu tas notiek. Lai gan ne tiešraidē, civiliedzīvotāju slepkavības Bučā un Irpenā fiksēja desmitiem ziņu aģentūru un starptautisko organizāciju. Šis ir pirmais karš cilvēces vēsturē, ko pasaule skatās tādu, kāds tas ir, tiešraidē. Tie, kas uzsāka šo karu, dabiski tiek uztverti kā noziedznieki, nevis kā tie, ar kuriem risina sarunas.
Grūtības Putinam un viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem rada arī tas, ka viņi, protams, nesaprot, kādu ainu redz visa pasaule. Viņi dzīvo savā, īpaši izveidotajā ainā, kurā nebija nedz moku kambaru Hersonas okupācijas laikā arestētajiem, nedz ar nāvessodu civiliedzīvotājiem un neapbruņotiem karagūstekņiem, ko Krievijas karavīri izpildīja Bučā, nedz arī Mariupoles teātra, ko bombardēja Krievijas lidmašīnas, kurā atradās sievietes un bērni. Putina pasaulē tas ne tikai nepastāv, bet, ja viņam tagad būtu atbilstošs padomnieks, viņš to nevarētu pateikt Putinam! Putina Krievijā ir aizliegts stāstīt patiesību par karu – pat ja tas ir nepieciešams cinisku, pragmatisku apsvērumu dēļ.
Putinam vajadzēja pateikt: lai radītu iespēju sarunām, ir publiski jāieceļ izmeklēšana par noziegumiem okupētajās un pēc tam atbrīvotajās teritorijās. Pie tiesas jāsauc 64. motorizētās strēlnieku brigādes vadība un varbūt visa Austrumu militārā apgabala 35. un 36. armija, 331. un 137. gaisa desanta pulks, 104. un 234. gaisa desanta uzbrukuma pulks un citas militārās vienības, kuras , kā zina visa pasaule, ir atbildīgas par civiliedzīvotāju nogalināšanu Bučā. Kā paraugu sodīt virsniekus un karavīrus, kas ir tieši atbildīgi par noziegumiem. Tas pats attiecas uz citām galvenajām epizodēm.
Tas pats attiecas uz tiem, kuri varētu risināt sarunas. Kurš vedīs sarunas ar Lavrovu, Poļanski, Antonovu un tamlīdzīgiem “diplomātiem”, kuri ar spožām acīm publiski meloja visai pasaulei par to pašu Buču? Bet kurš to var pateikt Putinam? Kurš var atbildēt uz viņa jautājumu – “Kāpēc viņi neveic sarunas ar mums?” Ja atbilde uz šo jautājumu ir noziegumi pēc Putina likumiem. “Informatīvais burbulis”, kurā dzīvo Putins un viņa svīta, nav žurnālistikas metafora. Tā ir spēcīga institucionāla struktūra, likumi un cilvēki, kas ir ieslodzīti saskaņā ar šiem likumiem. Putins nezina, kā visa lielā pasaule redz Krievijas un Ukrainas karu, un nevar uzzināt.
Strukturāls iemesls
“Kara aina” ir svarīgs iemesls, kāpēc Ukrainas prezidents Zelenskis un Rietumu politiķi neveic sarunas ar Putinu. Bet ne pats svarīgākais. Jā, ir grūti sarunāties ar cilvēku, kurš deva pavēli sākt iekarošanas karu un pieprasīt iekaroto teritoriju atzīšanu par savām iekšpolitisko ierobežojumu dēļ. Grūti, bet iespējams. Sarunas reiz notika ar Polu Potu, asiņainu maniaku, kas ir sliktāks par Staļinu vai Mao, un ar Kadafi, gandrīz tikpat asiņainu diktatoru, un ar Arafatu, kurš ir atbildīgs par teroristu uzbrukumiem civiliedzīvotājiem, un ar citiem līderiem, kas ir pārāk toksiski, lai varētu darīt to publiski. Galu galā profesionāli diplomāti būtībā ir ārsti, kas ārstē neatkarīgi no pacienta morālā rakstura.
Grūtības ir tādas, ka sarunas ar Putinu šajā posmā ir bezjēdzīgas, jo viņš no savas puses neko nevar apsolīt. Vārdos var, bet patiesībā šie solījumi nav nekā vērti. Vairāk nekā divdesmit savas valdīšanas gadus viņš solīja burtiski jebko – viņa paraksts ir, piemēram, pie robežlīguma ar Ukrainu. Un visu to pārkāpa. Pēdējo divu gadu laikā gandrīz katrs viņa solījums ir ticis lauzts. Arī pats Putins par to var nezināt. Man ir aizdomas, ka viņa padotajiem ir briesmīgs risks atgādināt viņam to, ko viņš teica mēnesi pirms iebrukuma, pirms gada vai pat nedēļas. Bet visi pārējie zina, ka viņš pārkāpj visus savus solījumus. Lai cik pragmatisks un cinisks būtu sarunu vedējs, kāda jēga no šādām sarunām?
Protams, Putina nespēja uzņemties saistošas saistības – apņemšanās, kuras viņš nevarētu nepildīt pat tad, ja vēlāk vēlētos – nav Putina personiskā problēma. Tā ir institucionāla problēma. Te noderētu parlaments, bet tas ir pilnībā sagrauts – tādā ziņā, ka visi zina, lai kādu likumu deputāti pieņemtu, rīt pēc administrācijas lūguma to var atcelt.
Atšķirībā no valstīm, kurās strādā parlamenti, Krievijā-2023 tas nav neatkarīgu garantiju avots nekam. Nav saistošu saistību uzņemšanās mehānisms. Tieši tas pats attiecas uz jebkuru Krievijas iestādi, neatkarīgi no tā, vai tās ir ministrijas vai reģionālās pārvaldes. Tās nevar būt neatkarīgu garantiju avots. Putina solījumus, lai ko viņš dotu, nevar ne ar ko pamatot.
Nav pārsteidzoši, ka Rietumos neviens nerēķinās ar sarunām ar Putinu – kā var risināt sarunas ar cilvēku, kurš noteikti pārkāps līgumus? Pat ja viņš tagad nevēlas tos pārkāpt un tam stingri tic, nekas Krievijā nevar piespiest viņu pildīt šīs vienošanās. Tāpēc pašreizējais plāns – bez sarunām līdz Krievijas karaspēka grupējuma iznīcināšanai Ukrainas teritorijā, Ukrainas drošības garantēšana pēc kara ar iestāšanos NATO – šķiet vienīgais reālais pat rūdītākajiem ciniķiem.