Valsts apsūdzība Aleksejam Navaļnijam “ekstrēmisma” lietā pieprasīja vēl 20 gadus cietumā. Spriedums tiks pasludināts 4.augustā. Publicējam Navaļnija pēdējo vārdu tiesas sēdē:
Ikviens Krievijā zina, ka kāds, kurš meklē taisnību tiesā, ir pilnīgi neaizsargāts. Tāda cilvēka gadījums ir bezcerīgs. Galu galā, ja lieta ir nonākusi tiesā, tad aiz šī cilvēka nav spēku. Jo valstī, kurā valda noziedznieks, strīdīgos jautājumus risina tirgojoties, ar varu, kukuļošanu, viltību, nodevību un citiem mehānismiem no reālās dzīves, nevis kaut kādiem likumiem.
Kas tika spoži demonstrēts toreiz, kad tie, kas tika pasludināti par Dzimtenes nodevējiem, no rīta visas pārsteigtās Krievijas priekšā nogalināja vairākus Krievijas armijas virsniekus, bet vakariņās viņi ar kādu kaut ko vienojās un devās mājās, lai sadalītu savā starpā koferus ar naudu. Un koferi nav no metāla, bet gan īsti. Tos rādīja pat Krievijas televīzija.
Tādējādi likumam un taisnīgumam Krievijā atkal norādīja uz savu vietu. Un tas nemaz nav prestiži. Tiesā jūs viņus neatradīsit.
Kopumā tiesa jau sen ir pārvērtusies tikai par platformu, kur pilsonis var teikt tikai runu bez (un šī frāze manā apsūdzībā atkārtojas simtiem reižu) “saskaņošanas ar valsts iestādēm” Tiesa, par īpaši viltīgu, tiesu debašu iespēju ļaunprātīgu izmantošanu un pēdējo vārdu viņi vispirms izdomāja slēgto tiesu, bet pēc tam slēgto tiesu cietuma teritorijā.
Tomēr ir jāizmanto katra iespēja izteikties, un, runājot tagad astoņpadsmit cilvēku lielas auditorijas priekšā, no kuriem septiņi uz galvas ir uzlikuši melnas maskas, kas aizsedz seju, es vēlos ne tikai izskaidrot, kāpēc es turpinu cīnīties ar nekaunīgo ļaunumu, kas sevi dēvē par “Krievijas Federācijas valsts varu”, bet arī mudināt to darīt kopā ar mani.
Kāpēc ne? Varbūt tu uzvelc šīs maskas, jo baidies no kaut kā cilvēciska, kas tev ir un kas var atspīdēt tavā sejā, kas nav klāta ar balaklavu? Piemēram, cietuma uzraugam, kurš tagad ir man aiz muguras, pēc sava amata būtu jāzina, ar kādām tiesām man būs jāsaskaras. Un tāpēc es viņam skaidroju par kārtējo krimināllietu un gaidāmo tiesu, par jauno termiņu, kas man draud. Katru reizi, kad viņš pamāj ar galvu, aizver acis un saka: “Es tevi nesaprotu un nekad nesapratīšu.” Man jāmēģina viņam paskaidrot.
Jautājums par to, kā rīkoties, ir cilvēces galvenais jautājums. Galu galā viss apkārt ir tik sarežģīts un tik nesaprotams. Cilvēki ir izskrējušies no kājām, meklējot formulu, kā rīkoties pareizi. Meklē kaut ko, uz ko paļauties, pieņemot lēmumu.
Man ļoti patīk mūsu tautieša, filoloģijas doktora, profesora Lotmaņa formulējums. Runājot ar studentiem, viņš reiz teica: “Cilvēks vienmēr atrodas neparedzētā situācijā. Un šeit viņam ir divas kājas: sirdsapziņa un intelekts.
Tā, manuprāt, ir ļoti gudra doma. Un cilvēkam ir jābalstās uz abām šīm kājām.
Paļauties tikai uz sirdsapziņu ir intuitīvi pareizi. Bet abstraktā morāle, kas neņem vērā cilvēka dabu un reālo pasauli, deģenerēsies vai nu stulbumā, vai zvērībā, kā tas ir noticis ne reizi vien.
Bet paļaušanās uz intelektu bez sirdsapziņas ir tas, kas tagad ir Krievijas valsts pamatā. Sākotnēji šī ideja elitei šķita loģiska. Izmantojot naftu, gāzi un citus resursus, mēs izveidosim negodīgu, bet viltīgu, modernu, racionālu, nesaudzīgu valsti. Mēs kļūsim bagātāki par iepriekšējo gadu karaļiem. Un naftas mums ir tik daudz, ka iedzīvotāji arī kaut ko dabūs. Izmantojot pretrunu pasauli un demokrātijas ievainojamību, mēs kļūsim par līderiem un tiksim cienīti. Un, ja nē, tad baidieties.
Bet visur notiek tas pats. Sirdsapziņas neierobežotais intelekts čukst: atņem, nozodz. Ja tu esi stiprāks, tad tavas intereses vienmēr ir svarīgākas par citu tiesībām.
Negribēdama paļauties uz sirdsapziņas kāju, mana Krievija veica vairākus lielus lēcienus, izgrūstot visus sev apkārt, bet pēc tam paslīdēja un ar blīkšķi, iznīcinot visu apkārtējo, sabruka.
Un tagad tā kuļas dubļu vai asiņu baseinā, ar lauztiem kauliem, ar nabadzīgiem, aplaupītiem iedzīvotājiem, un apkārt ir desmitiem tūkstošu to, kas gāja bojā stulbākajā un bezjēdzīgākajā 21. gadsimta karā.
Bet agri vai vēlu, protams, tā atkal pacelsies. Un tas ir atkarīgs no mums, uz ko tā paļausies nākotnē.
Es daru to, kas, manuprāt, ir konsekventi. Bez drāmas.
Es mīlu Krieviju. Mans intelekts man saka, ka labāk dzīvot brīvā un pārtikušā valstī, nevis korumpētā un nabadzīgā valstī. Un, kad es te stāvu un skatos uz šo tiesu, mana sirdsapziņa saka, ka tādā tiesā taisnības nebūs ne man, ne kādam citam. Valsts bez taisnīgas tiesas nekad nebūs pārtikusi. Tātad – tagad atkal intelekts saka – no manas puses būs saprātīgi un pareizi cīnīties par neatkarīgu tiesu, godīgām vēlēšanām, būt pret korupciju, jo tad es sasniegšu savu mērķi un varēšu dzīvot savā brīvajā, pārtikušajā Krievijā.
Varbūt tagad šķiet, ka es esmu traks, un jūs visi esat normāli, jo nevar peldēt pret straumi.
Bat man šķiet, ka jūs esat sajukuši prātā. Jums ir vienīgā, Dieva dotā dzīve, bet kam jūs nolēmāt to tērēt? Lai uzvilktu plecos talārus, bet galvā šīs melnās maskas un aizsargātu tos, kas arī jūs apzog? Palīdzēt kādam, kuram ir desmit pilis, uzbūvēt vienpadsmito?
Lai pasaulē nāktu jauns cilvēks, diviem cilvēkiem ir iepriekš jāvienojas, ka viņi nesīs kādu upuri. Jaunam cilvēkam būs jādzimst ar sāpēm, un pēc tam ar viņu jāpavada bezmiega naktis, un pēc tam viņam jāpaņem arī suns. Pēc tam jādodas pastaigā ar suni.
Un tieši tāpat, lai piedzimtu jauna, brīva, bagāta valsts, tai ir jābūt vecākiem. Tie, kas to vēlas. Kas viņu gaida un kurš ir gatavs nest dažus upurus viņas dzimšanas labā. Zinot, ka viņa ir tā vērta. Ne visiem ir jāiet cietumā. Tā drīzāk ir kā izloze, un es tādu lozi izvilku. Bet katram ir jānes kāds upuris, jāpiepūlas.
Mani apsūdz naida izraisīšanā pret varas un specdienestu pārstāvjiem, tiesnešiem un partijas Vienotā Krievija biedriem. Nē, es nekurinu naidu. Es tikai atceros, ka cilvēkam ir divas kājas: sirdsapziņa un intelekts. Un, kad jums apniks paslīdēt ar šo varu, sadauzot sev pieri un nākotni, tad, iespējams, beidzot sapratīsiet, ka atteikšanās no sirdsapziņas galu galā novedīs pie intelekta izzušanas, tad varbūt nostāsietes uz tām divām kājām, uz kurām jāstāv cilvēkam, lai kopā ar mani mēs varam tuvināt Nākotnes Skaisto Krieviju.