Ja Baidens apsolīs atcelt sankcijas un normalizēt attiecības ar Krieviju režīma maiņas apstākļos, tas varētu to tuvināt. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada Stjuarta centra un Stratēģisko un starptautisko studiju centra Eiropas, Krievijas un Eirāzijas programmas direktors (no 2011. līdz 2017. gadam viņš ieņēma vairākus amatus ASV Valsts departamentā, tostarp kā politikas plānošanas darbinieks) Makss Bergmans.
”Vāgnera” grupas neveiksmīgā sacelšanās pagājušajā mēnesī parādīja, ka Vladimirs Putins, kurš savulaik tika uzskatīts par spēcīgāko no silovikiem, var nenoturēt varu tik stingri, kā tika uzskatīts iepriekš. Putinam cenšoties atgūt kontroli pār situāciju, briest spekulācijas par to, ko sacelšanās mēģinājums nozīmēs Putina režīma nākotnei, un vai Krievijas pretinieki spēs izmantot Putina vājuma brīdi.
Baidena administrācijai ir reta iespēja izdarīt politisku spiedienu uz Putinu, piedāvājot Krievijas tautai izeju no ekonomiskās un diplomātiskās izolācijas no Rietumiem, kurai viņu valsts ir bijusi pakļauta pēdējos 17 mēnešus.
Putina iebrukums Krievijai ir bijis katastrofa: vairāk nekā 50 000 bojāgājušo un 150 000 ievainoto, apmēram miljons talantīgu cilvēku ir aizbēguši uz ārzemēm, ekonomika lēnām smok, un valsts ir izolēta uz pasaules skatuves tā, kā tas nav bijis 100 gadus.
Tomēr, saskaņā ar aptaujām, šķiet, ka sabiedrības atbalsts karam un Putinam Krievijā saglabājas. Daļēji tāpēc, ka krievi neredz alternatīvu kara turpināšanai.
Taču ASV var piedāvāt citu veidu. Lai to paveiktu, ASV prezidentam Džo Baidenam ir jāizklāsta, kāda varētu izskatīties Krievija pēc Putina, līdzīgi kā prezidents Vudro Vilsons 1918. gadā formulēja vīziju par pēckara Vāciju.
Pēc četru gadu cīņām viens no daudzajiem faktoriem, kas lika Vācijai kapitulēt 1918. gada rudenī, bija skaidra vēsts no ASV. Tā gada sākumā Vilsons solīja Vācijai “taisnīgu pasauli”, izklāstot vīziju par pēckara kārtību, kurā vācieši nevarētu liegt citām valstīm pamattiesības un viņiem pašiem tiktu piešķirtas tādas pašas tiesības. 1918. gada februārī Vilsons teica ASV Kongresam, ka “nedrīkst būt aneksijas, nekādas koontribūcijas vai soda sankcijas. Jārespektē nacionālās vēlmes; tagad valstis var dominēt un pārvaldīt tikai ar viņu pašu piekrišanu”.
Vilsona solījuma liekulība bija nenoliedzama, ņemot vērā viņa rasistiskos uzskatus un atbalstu Džima Krova likumiem, kas ieviesa rasu segregāciju viņa paša valstī. Un, ja vācu virspavēlniecība būtu zinājusi miera nosacījumus, kurus viņi galu galā praktiski būtu spiesti pieņemt, tad, bez šaubām, viņi būtu turpinājuši cīnīties. Taču Vilsona solījums, ka Vācija varētu beigt karu bez pazemojumiem vai graujošām reparācijām, deva Vācijas kara vadītājiem iemeslu kaut kam pieķerties, meklējot izeju no zaudētā kara 1918. gada oktobrī, un galu galā tam bija nozīme viņu lēmumā sākt režīma maiņu Berlīnē.
Šodien Baidens varētu sasniegt līdzīgu rezultātu, vēršoties pie ietekmīgiem krieviem varas zālēs – militārpersonām, politikas veidotājiem un privātajam sektoram, kas, iespējams, varētu virzīt valsti uz jaunu kursu. Baidenam nevajadzētu piedāvāt šo redzējumu grandiozajā Vilsona tekstā, slavinot demokrātiju vai jaunu pasaules kārtību.
Tā vietā viņam ir jāizklāsta virkne praktisku soļu, ko veiks ASV, to sabiedrotie un partneri, lai Krievija varētu kļūt par cienījamu starptautiskās sabiedrības locekli, nevis kā atstumtu valsti — “milzu Ziemeļkoreju”, par kuru tā reiz var kļūt, ja paliks uz pašreizējā ceļa, kā Krieviju ir raksturojis vēsturnieks Stīvens Kotkins. Šim solījumam ir jāpievieno trīs nosacījumi: pilnīga Krievijas karaspēka izvešana no visas Ukrainas, solījums respektēt Ukrainas suverenitāti un mazināt spriedzi ar Rietumiem un Putina atcelšana no varas.
Baidenam būs jāsaprot, ka, lai Krievijai būtu ceļš atpakaļ, tai ir jāizbeidz karš un jānomaina vadība Kremlī. Šīs runas nozīmīgākā auditorija būtu Krievijas elite un iekšējie pārstāvji no militārpersonām, valdības ministrijām un privātā sektora. Jaunajai valdībai Maskavā ir jābūt gatavai izbeigt karadarbību, atjaunot bruņojuma kontroles līgumus, atbrīvojot amerikāņu ķīlniekus (piemēram, žurnālistus Evanu Gerškoviču un Polu Velanu, bijušo ASV jūras kājnieku) un Krievijas politieslodzītos (piemēram, Alekseju Navaļniju un Vladimiru Kara-Murzu). Tai ir jābūt atvērtai arī Putina ieviesto represīvo pasākumu atcelšanai, sākoties karam un kuri aizliedza domstarpības, kritiku un opozīciju. Ja Krievija spers šos soļus, ASV piekritīs atcelt sankcijas un mazināt Krievijas diplomātisko izolāciju. Valstīm ir jāsauc pie atbildības par kara noziegumiem atbildīgie, nevis kolektīvi jāsoda.
Savā runā Baidens varētu runāt par to, kā viņš vēlas, lai krievi atkal ceļotu un studētu ASV un Eiropā; atrastu darbu, pircējus, klientus un investorus Rietumos; sadarbojies ar starptautiskajiem partneriem progresīvo zinātnisko pētījumu jomā; nākamajā vasarā lepni piedalītes Parīzes olimpiskajās spēlēs.
Būtībā, uzgleznot Krievijas portretu, kuras nākotni nosaka labklājība un saikne ar Eiropu, nevis nabadzība un izolācija.
Šādā Baidena runā varētu uzsvērt, ka Putins ir šķērslis pozitīvām Rietumu attiecībām ar Krieviju.
Baidens varētu atgādināt krieviem, ka, stājoties amatā, viņš centās sadarboties un strādāt ar Putinu, sarīkojot ar viņu samitu 2021. gada jūnijā Ženēvā. Mēnešus vēlāk Putins uzsāka savu neizprovocētu un brutālo iebrukumu Ukrainā. Viņš ir parādījis Rietumu līderiem, ka viņam nevar uzticēties un tāpēc viņš nevar nodrošināt ilgstošu mieru. Viņš ir zaudējis visu autoritāti. Starptautiskā Krimināltiesa izdeva orderi viņa arestam par iespējamiem kara noziegumiem. Kamēr Putins vadīs Krieviju, ASV un Krievija būs pretinieki, un ASV sankcijas paliks spēkā.
Šādā runā būs maz trūkumu. Protams, Putinu šausminās amerikāņu aicinājums mainīt režīmu, un ASV tiks apsūdzētas par kara padarīšanu eksistenciālu Putinam un tādējādi, iespējams, tā pagarināšanu. Bet karš Putinam jau ir eksistenciāls. Pastāv risks, ka šāda runa saasinās viņa paranoju, it kā apstiprinot, ka ASV cenšas viņu noņemt un izmantot viņa režīma plaisas. Tā varētu attīrīt visus iespējamos konkurentus vai atkārtot draudus atriebībai izmantot kodolieročus, palielinot bīstamas eskalācijas risku.
Bet Putins nav pašnāvnieks. Viņa paranoja pastāv, jo viņš vēlas izdzīvot. Putins izmisīgi cenšas šo karu pasniegt kā episku sadursmi starp Krieviju un Rietumiem.
ASV ir jāpārliecina, ka tas ir Putina, nevis Krievijas karš.
Tāpat jārēķinās, ka šādam vēstījumam, visticamāk, nebūs lielas sākotnējās rezonanses Krievijā. Antirietumnieciskais noskaņojums ir ļoti dziļš, un Krievijas valsts pārvaldītie mediji, visticamāk, neizlaidīs Amerikas prezidenta vārdus bez filtrēšanas. Taču Krievija nav hermētiska valsts, īpaši, ja šādas runas mērķauditorija ir nevis plaša sabiedrība, bet gan Krievijas elite.
Šāda notikumu attīstība vēl ir tālu, un, iespējams, tā nekad nepienāks. Vāciešiem bija vajadzīgi deviņi mēneši, lai pieņemtu Vilsona piedāvājumu. Krievijai jānotic, ka karš ir zaudēts un, ka tās nostāja novedusi strupceļā. Tam ir nepieciešami Ukrainas panākumi kaujas laukā, nevis Amerikas prezidenta runa. Taču radīt ideju militārajā, elites un sabiedrības vidē, ka ir izeja no šī kara, galu galā var dot augļus.
