Kad prezidents Baidens saka ko līdzīgu: “Putins jau ir zaudējis”, viņš pauž vēlamo kā patiesību. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada Londonas King’s College Krievu institūta direktors Sems Grīns
Kamēr NATO līderi pulcējās Viļņā uz samitu, es biju vakariņās DC (Kolumbijas apgabalā) kopā ar kādu augsta ranga Eiropas diplomātu, kurš aprakstīja, kāda, viņaprāt, būs samita stratēģija – mēģinājums sēsties špagatā. Viņš nekļūdījās.
Samits deva Ukrainai pārliecību, ka tā pievienosies NATO, “kad sabiedrotie vienosies un apstākļi būs piemēroti”. Tas nav gluži bezjēdzīgi: NATO ir atzinusi, ka Ukrainai vairs nav vajadzīgs “dalības rīcības plāns” kā pagaidu pasākums, ka lietas ir krietni pavirzījušās uz priekšu.
Bet, kamēr Ukraina daudzējādā ziņā ir gatava NATO, NATO acīmredzami nav gatava Ukrainai.
Ideja par Ukrainas pievienošanos NATO Viļņā vienmēr ir bijusi absurda. Nav reāla veida, kā valsti ielaist aliansē, kamēr tā karo. Bet špagats, kurā Ukraina it kā ir ar NATO, bet ne ar NATO, ir ārkārtīgi neērta un neelastīga pozīcija, un, jo ilgāk NATO centīsies to saglabāt, jo grūtāk būs tajā noturēties.
Esmu to teicis jau iepriekš un teikšu vēlreiz: Baidena administrācija, manuprāt, izturēja karu Ukrainā tik labi, kā jūs varētu gaidīt. Es, iespējams, būtu vēlējies, lai lēmumi tiktu pieņemti citā tempā. Bet, ja es kļūdos, es izskatos muļķīgi. Bet, ja Baidens kļūdās, cilvēki mirs.
Tomēr ir brīži, kad mana pacietība izsīkst, un kad kāds no administrācijas (pavisam nesen to izdarīja prezidents Baidens) saka kaut ko līdzīgu “Putins jau ir zaudējis karu”, tas mani sanikno.
Es nepiekrītu ne tikai tam, ka karš vēl nav beidzies vai, ka ir liela atšķirība starp Putina sakāvi un Ukrainas uzvaru. Un jā, es saprotu, ko Baidens mēģina pateikt: Putina 2022. gada 23. februārī izvirzītie mērķi ir nesasniedzami. Šajā ziņā viņš zaudēja karu pat pirms tā sākuma. Bet tam gandrīz nav nozīmes.
Priekšstats, ka mēs esam nodarījuši Krievijai stratēģisku sakāvi, ir nepatiess, jo Krievija, kas cieta stratēģisku sakāvi, nav tā Krievija, ar kuru Ukraina tagad karo.
Jā, kā norāda Baidena administrācija, Krievija nav spējusi realizēt savas teritoriālās ambīcijas, ir kļuvusi mazāk turīga un mazāk droša, nostūmusi Somiju un Zviedriju no žoga uz NATO pusi, un, lai gan Ukraina vēl nav NATO, NATO ir jau ļoti daudz Ukrainā. Un, ja Krievija būtu valsts, kurā prezidentam jebkurā reālā nozīmē būtu jāatbild par nacionālo interešu ievērošanu, tad tam visam būtu nozīme. Bet Krievija nav tāda valsts.
Vladimira Putina interešu sistēmā cīņa Ukrainā ir blakus cīņai Krievijas iekšienē – un šajā frontē notiek gangsteru karš. Neraugoties uz Jevgeņija Prigožina sacelšanos, Putina iekšējā vara šobrīd šķiet stabilāka nekā pirms 2022. gada februāra. Šķiet, ka pašpārliecinātais Putins nostiprina karu kā pamatu, uz kura balstīsies viņa vara.
Lai gan nav laba veida, kā precīzi noteikt, ko parastie krievi domā par karu vai cik dedzīgi viņi tam tic, patiesībā Putins nav saskāries ar saskaņotu tautas pretestību. Agrīnais protestu vilnis tika ātri un pārliecinoši kliedēts, tāpat kā vēl viens, kas izcēlās, kad Kremlis 2022. gada rudenī paziņoja par “daļēju mobilizāciju”. Tas tika samazināts galvenokārt līdz pasīvai pretestībai, simtiem tūkstošu aizbēgot no valsts vai atteikšanos no militārā dienesta par kukuļiem.
Lielākoties Kremlis ir ar prieku ļāvis cilvēkiem pretoties individuāli, ja vien viņi nepretojas kolektīvi.
Tiem, kas uzdrošinās atklāti nepiekrist domai, ka Krievija cīnās par savu eksistenci, jebkura saskarsme ar kolēģi, skolotāju, kaimiņu vai pat nejaušu svešinieku ir apgrūtināta ar cietumu, vecāku tiesībām vai ko vēl ļaunāku.
Pat daudzi, kas nepiekrīt Putina imperiālistiskajai ideoloģijai, joprojām uzskata, ka, viņu valstij sākot karu, viņiem, iespējams, vajadzētu atrast veidu, kā to uzvarēt vai vismaz nezaudēt.
Rezultātā, kad vairums Putina pavalstnieku skatās apkārt, viņi redz ainavu bez pretestības, bet pilnu ar briesmām.
Un kā ar visu šo stāstu ar Prigožinu? Manuprāt, vismaz svarīgākais, kam jāpievērš uzmanība, ir nevis tas, ka Prigožins sacēlās, bet gan tas, ka viņam neviens nepievienojās un režīms izdzīvoja. Es domāju, ka karš ir maģiski ietekmējis Putina attiecības ar eliti. Jā, karš un Rietumu sankcijas kopā ir iznīcinājušas vairāk nekā 100 miljardus dolāru no bijušo Krievijas oligarhu kolektīvās bagātības, taču konflikts ir radījis pietiekami daudz jaunas bagātības. No metāla jātaisa tanki un šāviņi, jāsavervē algotņu armijas, ir loģistika frontes piegādei un sankciju apiešanai – tas viss ir dāsni ienākumu avoti tiem, kam izdevās sarosīties. Un piekļuves piešķiršana šiem ienākumiem, lai neaizmirstu sevi, ir tieši tā spēle, kas dod Putinam varu.
Tām elitei, kuras joprojām nav pārliecinātas, Putins piedāvā tādu pašu klusu elastību kā parastiem krieviem, kaut arī plašākā mērogā. Protams, savrupmājas Londonā ir pazudušas, bet ir Abū Dabī. Aicinājumi turīgajiem krieviem repatriēt savu bagātību ir palikuši bez uzmanības un izpildījuma
Jā, elites ir kļuvušas nabadzīgākas, taču tās joprojām ir bagātākas un mazāk juridiski atbildīgas nekā jebkurā citā jurisdikcijā vai jebkura cita valdnieka pakļautībā.
Tādējādi, arī Kremļa attiecībās ar eliti karam nav aizstājēja. Apzinoties, ka Putina primārie mērķi ir mājās, nevis ārzemēs, kļūst mazliet skaidrāks, kāpēc viņš turpina cīnīties pat tad, kad karš šķiet zaudēts no nacionālo interešu viedokļa.