Vladimirs Putins var nomirt vai tikt gāzts pat rīt. Bet jaunajiem krieviem saka, ka karš viņu valstī ir eksistenciāls un, ka tajā bojā gājušie ir svētie – viņiem nebūs viegli atmācīties no militārisma. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada grāmatas “Z paaudze: Krievijas fašistiskās jaunatnes sirdī” autors Jans Gārners
Pēdējos gados krievu publika ir pieradusi, ka sešgadnieki haki krāsas biksēs, sarkanos formas kreklos un sarkanās beretēs maršē TV ekrānos un svētku dienās pa pilsētu laukumiem.
Nepaiet ne diena, kad vienā vai otrā pasākumā līdzās Vladimiram Putinam, Dmitrijam Medvedevam vai Sergejam Lavrovam neparādītos bērns formas tērpā. Šie bērni ir daļa no Krievijas paramilitārās jauniešu grupas Junarmija, un viņiem vajadzētu būt (kā apgalvo valsts) Krievijas civilizācijas aizstāvjiem lielajā eksistenciālajā karā, kas tikko sākas Ukrainā.
Junarmija, ko Aizsardzības ministrija izveidoja 2016. gadā, strauji paplašinās. Tajā jau ir 1,3 miljoni biedru, un viņi visi pamazām uzzina, ka viņu valsti ieskauj nāvīgi ienaidnieki, ka mieru var nest tikai karš un, ka nav lielāka varoņdarba kā mirt par Tēvzemi.
Šķiet, ka šī ir vai nu Hitlerjugenda, vai nu padomju pionieru imitācija. Taču Putina Junarmijai ir savs pavērsiens: ārkārtīgi izsmalcināta digitālā klātbūtne, kas ievelk bērnus sagrozītajā Krievijas militārisma pasaulē.
Izmantojot smieklīgas mēmes, tiešsaistes spēles un TikTok videoklipus, Junarmija pārvērš drūmo nāves realitāti kaujas laukā par kaut ko iedvesmojošu.
Piemēram, nesenajā videoklipā, kas veltīts 9. maijam, grupas oficiālajā TikTok kontā tika ievietots Tverā filmēts video. Tajā militārajā parādē parādās jauns vīrietis formastērpā, šķietami atgriežoties no frontes. Pusaudze no Junarmijas, ģērbusies nevainojamā formastērpā, ir samulsusi un sajūsmā, kad viņas kavalieris nometas uz viena ceļa, lai viņu bildinātu. Kad viņa piekrīt, publika uzgavilē. Simtiem šādu videoklipu, kas nonākuši krievu jauniešu sociālo mediju plūsmās, ir propagandas vēstījumi, kurus atkārto pusaudži – karavīri un Kremļa apmaksātas slavenības.
Junarmija nav “vieta, kur var nomirt karā”. Šī ir vieta, kur sapņi piepildās.
Tomēr zem sociālo mediju virsmas slēpjas bīstamāks vēstījums: vislabākie krievi ir tie, kas mirst par savu valsti.
Šomēnes ievietotajā videoklipā, kuru jau apskatījuši gandrīz 10 000 VKontakte lietotāju, pusaudzis stāsta par diviem jauniem karavīriem, no kuriem viens ir no Otrā pasaules kara, bet otrs no šodienas kara pret Ukrainu. Abi veic varoņdarbus, pirms iet bojā kaujā ar “fašistiem”. Mūsdienu “varoņi” tiek salīdzināti ar Otrā pasaules kara “svētajiem mocekļiem”, kurus ar reliģisku degsmi godā Putina vadībā.
Junarmija karavīri var arī viegli kļūt par militārajiem svētajiem: grupas tīmekļa vietnē ir “Atmiņu aleja”, kurā ir fotogrāfijas un stāsti par bijušajiem dalībniekiem, kuri gāja bojā kaujās. Mirušo attēli skatās no datora ekrāna, nemirkšķinot, it kā viņi būtu ikonas, kuras jāatdarina krievu jauniešiem.
Šogad Sibīrijas pilsētā Nojabrskā vietējos medijus uz īsu brīdi pāršalca ziņas par Ņikitu Nedzeļski, 20 gadus vecu brīvprātīgo bezpilota lidaparātu operatoru, kurš gāja bojā kaujā pret Ukrainu. Nedzeļska māte, raudot, saņēma dēla pēcnāves medaļu. Ceremonijā piedalījās preses pārstāvji, sabiedriskie darbinieki, vietējie veterāni, skolēni un, lepni stāvot miera stājā, godinot, arī Junarmijas cīnītāji.
Dienas noskaņojums tomēr nebija sērīgs. Tie bija vieni no patriotiskajiem svētkiem. Vietējie plašsaziņas līdzekļi izplatīja virkni ziņojumu par Nedzeļski: skolas skolotāji, klasesbiedri un radinieki ieradās, lai izskaidrotu, kādu svētu dzīvi dzīvoja karavīrs. Junarmijas biedri komentāros viņiem rakstīja: “Ukrainā ir fašisti… Amerikāņi ir padarījuši Ukrainu par pretkrievisku!!”
Par godu Nedzelskim viņi pat pārdēvēja vietējo “Junarmija vienību”. Nemitīgā propagandas straume jaunajiem krieviem atgādina, ka tādi cilvēki kā Ņikita Ņedzelskis, kurš gāja bojā bezjēdzīgā agresijas karā, ir valsts iecienītākie varoņi.
Valsts, iespējams, ir atradusi ko pievilcīgu jauniešiem. Junarmija ne tikai iegūs popularitāti vai romantiskus panākumus. Ja viņi visu liek uz likmes Dzimtenes labā, tad pēc nāves viņi var pacelties militāro svēto panteonā.
Vladimirs Putins var nomirt vai tikt gāzts pat rīt. Jevgeņija Prigožina kampaņa pret Maskavu parādīja diktatora pozīcijas trauslumu. Bet jaunajiem krieviem saka, ka karš viņu valstī ir eksistenciāls un, ka viņu mirušie ir svētie, un viņiem nebūs viegli atradināt sevi no militārisma.
Rietumiem jābūt modriem. Putins ne tikai veido armiju karam pret Ukrainu. Viņa kara mašīna ir paredzēta daudzu gadu kariem.