Vēsturnieki un cilvēktiesību aktīvisti kārtējā staļinisma upuru pieminekļa iznīcināšanu Krievijā uzskata par politisku žestu
Permas apgabala Kudimkarskas rajona Gaļašoras ciemā tika nojaukts piemineklis šeit mirušajiem poļiem un lietuviešiem, kuri “Staļina personības kulta” laikā tika deportēti no savām mājām.
Pirms dažiem gadiem šeit ieradās brīvprātīgo grupa, kurā bija Permas “Memoriāla” dalībnieki un pilsoņi, tostarp šeit apbedīto radinieki, un apbedījuma vietā uzstādīja pieminekli ar uzrakstu: “Šeit mierā dus lietuvieši, poļi – 1945. gada politisko represiju upuri. Mēs jūs atceramies, mīlam, sērojam. Tautieši”. Betona plātnes centrā ir sprauga katoļu krusta formā, un uz divām metāla plāksnēm, kas atrodas sānos, ir iegravēti 90 izsūtīto, kuri neatgriezās dzimtenē, vārdi un uzvārdi.
Dažas dienas pēc pieminekļa iznīcināšanas Permas “Memoriāla” darbinieki publicēja aicinājumu, kurā Lietuvas un Polijas pilsoņiem bija adresētas šādas rindas: “Mēs no sirds nožēlojam notikušo, mums ir kauns un rūgtums. Atvainojamies, ka neizdevās saglabāt pieminekli jūsu tautiešu piemiņai. Jau daudzus gadus esam nodarbojušies ar padomju politisko represiju upuru piemiņas saglabāšanu un, neskatoties uz Krievijas varas iestāžu veikto mūsu organizācijas likvidāciju, šo darbu iespēju robežās turpināsim. Kopā ar jums mēs ticam: tumsa izklīdīs, un katra nevainīga cilvēka piemiņa tiks cienīgi iemūžināta. Un mēs noteikti atjaunosim memoriālu Gaļašorā.
Vietējās varas iestādes nekādā veidā nereaģēja uz Lielā terora upuru pieminekļa nojaukšanu.
Pa to laiku parādījās ziņa, ka Josifa Staļina bareljefa kontūra tiks atjaunota Volgogradas Valsts medicīnas universitātes fasādē.
Šis darbs tiks veikts “ēkas vēsturiskā izskata atjaunošanas” ietvaros, un līdzās tam parādīsies arī zīme, ka šajā vietā kādreiz bijis “tautu tēva” bareljefs, kurš aizvākts no šejienes “Hruščova atkušņa” gados.
“Krievijā mēs redzam kolektīvu amnēziju par to, kas notika Staļina represiju laikā”
Polijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta Varšavā un Krakovas Pedagoģijas universitātes Vēstures un arhivēšanas institūta profesors Mariušs Voloss komentēja abus šos notikumus .
Pirmkārt, viņš atzīmēja, ka, viņaprāt, Krievija šobrīd ved divus karus, viens ir “karstais” pret Ukrainu, otrs ir par savu divdesmitā gadsimta vēstures un Krievijas lomas koncepcijas uzspiešanu ārpasaulei.
“Es domāju, un, visticamāk, vairums poļu vēsturnieku man piekritīs, ka tagad padomju pagātne ir uzvarējusi Krievijas amatpersonu prātos visos līmeņos. Un tur neviens neatšķir Staļina represiju upurus no tā sauktajiem “kolektīvajiem Rietumiem”, kas pastāv tikai viņu iztēlē. Un tāpēc šie upuri nes “kolektīvo atbildību”, un izrādās, ka pieminekļi represētajiem poļiem, lietuviešiem un citām tautām pārstāvēja un tagad pārstāv Krievijai naidīgus spēkus. Protams, tā ir ļoti dīvaina pieeja, bet tomēr tā pastāv, un tāpēc Krievijā neviens nesaka, ka Padomju Savienības tuvākais sabiedrotais 1939.-1941.gadā bija Ādolfs Hitlers. Bet tur nemitīgi runā, ka Polija un Baltijas valstis ir daļa no “kolektīvajiem Rietumiem”, un tāpēc ir jāiznīcina visi pieminekļi, kas attiecas uz šo valstu vēsturisko pagātni,” saka profesors Voloss
Vēsturnieks atgādina, ka 40. gadu pirmajā pusē bija vairāki poļu, lietuviešu, latviešu un igauņu deportāciju viļņi, no kuriem pirmais vilnis notika vēl pirms PSRS iestāšanās Otrajā pasaules karā, bet pēdējais 1945. gadā. Turklāt deportācija no Rietumukrainas un RietumBaltkrievijas reģioniem sakrita ar nacistiskās Vācijas agresijas pret Padomju Savienību sākumu.
“Un nekādiem “kolektīvajiem Rietumiem” ar to nav nekāda sakara, mēs vienkārši novērojam kolektīvu amnēziju Krievijā par to, kas notika staļinisko represiju laikā. Man tas ir pārsteidzoši, jo šī gadsimta sākumā es piedalījos dialogā starp poļu un krievu vēsturniekiem, un tad mēs domājām, ka saprotam viens otru par to, kas notika 20. gadsimta pirmajā pusē un visbriesmīgākajā staļiniskajā laikā. Bet tagad Krievijā šiem notikumiem ir pavisam cita pieeja, un man ļoti žēl, ka no mūsu kopīgā darba praktiski nekas nav palicis pāri,” ar nožēlu norāda poļu vēsturnieks.
Mariušs Voloss atzīst, ka pieminekļa nojaukšana Gaļašoras ciematā ir sava veida atriebība par pieminekļu demontāžu Polijā un Lietuvā, kas slavināja Padomju Savienības okupācijas periodu šajās valstīs. Un viņš precizē, ka no lielākās daļas krievu, kuri “kaut ko zina par vēsturi” viedokļa, tie ir pieminekļi atbrīvotājiem, bet no šo valstu iedzīvotāju viedokļa tie ir ne tikai atbrīvošanas pieminekļi. no nacisma 1944-1945, bet arī par šo valstu pakļaušanu Maskavai. “Arī to nevajadzētu aizmirst. Un otra atšķirība ir tā, ka, piemēram, piemineklis lietuviešiem un poļiem, par ko mēs tagad runājam, atrodas blakus kapsētai. Bet mūsu valstī neviens nekad nav demolējis un iznīcinājis pieminekļus Sarkanās armijas karavīriem, kas ir uzstādīti kapsētās. Bet, ja tie tika uzstādīti pilsētas centrā, no mūsu viedokļa tie bija simboli Polijas iekļaušanai padomju nometnē, un mums tas nepatīk. Un es neatceros, ka Krievijā būtu bijuši tatāru-mongoļu jūgam veltīti pieminekļi,” savu komentāru noslēdza Mariušs Voloss.
Atšķirībā no Krievijas, Kazahstānas varas iestādes neiejaucas Lietuvas humāno misiju darbībā
Lietuvas genocīda un pretošanās izpētes centra ģenerāldirektors Arūnas Bubnis sarunu iesāka, sakot, ka Krievijas agresija pret Ukrainu radikalizējusi ne tikai Eiropas, bet arī pasaules starpvalstu attiecību sistēmu. “Mēs redzam, kā Lietuvā, citās Baltijas valstīs un Polijā masveidā tiek demontēti padomju laika pieminekļi. Tā ir masīva, intensīva parādība,” situāciju vērtē Bubnis.
Viņš pieļauj, ka padomju pieminekļu nojaukšana zināmā mērā varētu pamudināt Krievijas varasiestādes uz atbildes soli deportēto poļu un lietuviešu, kā arī Gulaga gūstekņu pieminekļu nojaukšanai. “Bet man jāsaka, ka ilgu laiku Krievijas Federācijā ir tūkstošiem vietu, kas saistītas gan ar īpašiem Gulaga kolonistiem, gan ieslodzītajiem. Un ne varas iestādēm, ne vietējiem nerūp kapsētas, kur šie cilvēki apglabāti, ne tur uzstādītās piemiņas zīmes. Piemēram, Ļenas upes grīvā aiz polārā loka atrodas Tit-Ari sala. Situācija tur ir nožēlojama – upe izskalo salas krastus, bet kapsēta atradās tieši krastā, un ir pat skaidrs, ka kauli un zārki guļ uz zemes virsmas,” sašutis lietuviešu vēsturnieks.
Un piebilst, ka Krievijas un Lietuvas diplomātisko attiecību praktiskās neesamības situācijā nav neviena, kas parūpētos par šādu piemiņas vietu drošību. Arūns Bubnis atgādināja, ka pirms pieciem gadiem, pēc Maskavas iniciatīvas tika pārtraukta humanitārā projekta “Misija – Sibīrija” darbība, kuras dalībnieki speciāli ieradās no Lietuvas, lai koptu izsūtīto kapus. Bet Kazahstānas varas iestādes, kur Staļina laikos arī bija daudzas Gulaga nometnes (Karlags, Steplags, Pešanlags un citas, kur atradās tūkstošiem lietuviešu ieslodzīto), humānās misijas brīvprātīgo darbībai netraucē. “Un mūsu centrs pagājušajā gadā Spasskas ciemā pie Karagandas, kur bija liela nometne, uzstādīja pieminekli Karlagas ieslodzītajiem lietuviešiem. Bet šogad mēs vēlamies Balhašā atklāt vēl vienu pieminekli,” stāsta Lietuvas genocīda un pretošanās izpētes centra ģenerāldirektors.
Un sarunas noslēgumā viņš apstiprināja, ka Centra arhīvā ir visi bijušās Lietuvas PSR Iekšlietu ministrijas dokumenti, kur cita starpā ir arī uz Permas apgabalu izsūtīto saraksti.
“Atmiņas par Lielo teroru nevar neizraisīt analoģijas ar šodienu”
Permas “Memoriāla” priekšsēdētājs Roberts Latipovs uzsvēra, ka deportētajiem lietuviešiem un poļiem pieminekļa nojaukšana juridiskā nozīmē ir vandālisma akts. “Pat ja šis piemineklis nebija kultūras mantojuma objekts un oficiāli reģistrēts vēstures piemineklis, jebkurā gadījumā tas tāds patiesībā bija,” viņš sacīja.
Turklāt, pēc Latipova domām, pieminekļa nojaukšana Gaļašorā ir politisks žests. “Tā ir to cilvēku piemiņas iznīcināšana, kuri tolaik oficiāli piederēja PSRS pilsoņiem. Viņi tika piespiedu kārtā deportēti un pēc tam nogalināti un apglabāti šajā zemē. Un viņu piemiņas iemūžināšana tagad ir aizliegta. Tas ir politisks žests pret valstīm, kuras tagad tiek uzskatītas par “nedraudzīgām Krievijas Federācijai”.
Un tā ir arī varas iestādēm neērtās pagātnes atmiņas iznīcināšana. Mēs to saucam par noziedzīgu pagātni, grūtu un tā tālāk, bet šie varas gadi ir atgādinājums par politisko režīmu, kas tagad ir izveidojies Krievijā. Un atmiņas par Staļina represijām, par Lielo teroru nevar neizraisīt analoģijas ar mūsdienām. Un tāpēc visu, ko tagad var iznīcināt, atgādinot par to, varas iestādes iznīcina,” viņš sacīja.
Šis process, kā atzīmēja Latipovs, ilgst jau daudzus gadus. “Pieminekļi tiek apgānīti un iznīcināti, pēdējās atdusas vietas zīmes tiek nozagtas vai pārkrāsotas, tādas organizācijas kā Memoriāls tiek slēgtas bez tiesas. Un rodas jautājums: kas notiks tālāk? No teroristiskas varas iestāžu loģikas viedokļa nākamie soļi var būt dažu likumu atcelšana. Mēs jau esam pieraduši, ka Valsts dome tiražē drakoniskus likumus, bet vismaz formāli ir tie likumi, kas pieņemti agrāk un turpina darboties,” viņš uzskata.
Un kā piemēru viņš min 1991. gadā pieņemto Politisko represiju upuru reabilitācijas likumu. Pēc Roberta Latipova domām, tagad šis likums, ja tas darbojas, ir tikai attiecībā uz sociālo pabalstu izmaksu tiem, kas atzīti par politisko represiju upuriem. Taču cilvēktiesību aktīvisti turpina atsaukties uz to, kā arī uz 2015. gadā Krievijas valdības apstiprināto Valsts politikas koncepciju politisko represiju upuru piemiņas iemūžināšanas jomā. “Tātad nākamais solis būs visu tādu likumdošanas aktu, kas traucē esošajai valdībai, atcelšana, jo jebkurā no savām darbībām mēs vienmēr esam signalizējuši, ka tas viss ir tāda un tāda likuma ietvaros,” saka Latipovs.
Grozījumus, viņaprāt, var veikt arī Masu mediju likumā tajā daļā, kur teikts par cenzūras atcelšanu, kā arī Sabiedrisko apvienību likumā. “Un, lai cik šausmīgi ir par to runāt, viss notiek pēc pašreizējo Krievijas varas iestāžu loģikas – tiek iznīcinātas institūcijas, arestēti vai izstumti no valsts nosodāmi cilvēki, un, visbeidzot, tiek veiktas izmaiņas likumdošanā, kuas iepriekš pieļāva šādu iestāžu pastāvēšanu,” rezumē Permas ”Memoriāla” priekšsēdētājs.
