Šogad maijā nenotiks ”Nemirstīgā pulka” gājiens, bet daudzos Krievijas Federācijas reģionos parādes pasākumi, kas parasti tiek ieplānoti Uzvaras dienai, tiek atcelti. Paskaidrojumi ir vispragmatiskākie, taču tiem ir arī simboliska nozīme. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada rakstnieks un publicists Valērijs Panjuškins
Sen, jaunībā, biju vēsturnieks un kulturologs, studēju viduslaiku svētkus – balles, parādes, turnīrus. Šiem svētkiem, kad tie tikko piedzima, bija ikvienam saprotama nozīme. Krusta gājieni un ģildes procesijas virzījās pa Eiropas pilsētām, sekojot saulei, it kā palīdzot tai apgaismot Zemi.
Karogi, ģerboņi, krāsas — tas viss bija nozīmīgi un tik nozīmīgi, ka parādei varēja būt nopietnas politiskas sekas. Piemēram, 1478. gadā Džuliano Mediči turnīrs Florencē, kur jaunais baņķieris uzstājās ar visiem dinastijas valdnieka atribūtiem, kalpoja par ieganstu Pacci sazvērestībai, un lieta beidzās ar tieši šī Džuljano slepkavību. Parādi varēja lasīt kā grāmatu, katrai kustībai bija jēga.
Mūsdienās parādes, protams, ir palikušas tikai kā rituāla notikumi, taču reti kurš atceras vai saprot parādes rituāla detaļu nozīmi, tāpat kā retais atceras, piemēram, pieklājības noteikumu nozīmi. Kāpēc, teiksim, vīrietim vajadzētu dot sievietei savu labo roku, nevis kreiso? Jā, jo vīrietim ir zobens pa kreisi, ejot dāma pie kreisās rokas, viņa vienkārši saplēsīs kleitu. Kāpēc pie galda gaļa jāgriež pa vienam gabaliņam, nevis jāgriež uzreiz viss cepetis? Kāpēc dažās valstis brauc pa kreiso, bet citās pa labo pusi? To vairs neviens neatceras, vienkārši visi to dara aiz ieraduma.
Neviens nevēlas iedziļināties rituālu simboliskajās nozīmēs kopumā un jo īpaši parādes Sarkanajā laukumā simboliskajā nozīmē. Bet velti.
Kāpēc karaspēks pārvietojas no Manežnaja laukuma uz Maskavas upi, nevis otrādi? Kā tas tā gadījās? Kurš to izdomāja? Mēs nezinām. Bet, ja uz parādi skatās ar aukstu kulturologa skatienu, tad nozīmes tiek nolasītas neatkarīgi no tā, vai kāds tās sākotnēji ir ielicis šajā priekšnesumā.
Karaspēks virzās uz templi un upi. Templis sagaida ikvienu no mums dzīves beigās. Tā vai citādi, mēs būsim izvadīti pēdējā gaitā. Upe? Visās Eiropas kultūrās upe atdala dzīvo valstību no mirušo valstības. Semantiski katra upe ir Stiksa.
Citiem vārdiem sakot, karaspēks dodas mirt.
Šī traģiskā nozīme caururbjoši atbalsojās 1941. gada parādē. Karaspēks patiešām devās no parādes tieši uz fronti, līdz savai nāvei. Kopš tā laika daudzus gadu desmitus šo parādes virzienu varēja uzskatīt vienkārši par veltījumu tradīcijām, taču tagad tas atkal iegūst savu seno nozīmi – parādes karaspēks atkal dodas nāvē.
Drausmīga detaļa slēpjas faktā, ka karaspēks, kas virzās uz Templi un upi (tas ir, līdz nāvei), sveic mirušos, Ļeņina mūmiju, kas atrodas mauzolejā, Kremļa sienā apglabāto asinssūcēju pīšļus, un arī valsts vadītājus uz mauzoleja pjedestāla, cilvēkus, kuri arvien vairāk līdzinās baltajiem gājējiem no ”Troņu spēles”.
Lūk, kā tas izskatās, parāde, ja to auksti analizē kā teātra izrādes partitūru – bruņoti cilvēki dodas nāvē pēc dzīvo mirušo pavēles – “Troņu spēle” un nekas vairāk.
Vairākus gadus vienaldzīgā sabiedrība un pēc tam valsts centās pievienot mirušo parādi nāvei nolemto parādei. Tas ir, viņi mēģināja atdzīvināt sen mirušos Lielā Tēvijas kara veterānus, piespiest tos atkal defilēt Sarkanajā laukumā – vai vismaz piespiest veterānu pēctečus nest savas fotogrāfijas pa ielām. To sauca par Nemirstīgo pulku.
Man vienmēr šķita dīvaina ideja nēsāt pa ielām mirušo fotogrāfijas. Kaut kāds pagānisms, burvestība. Man šķiet, ka mirušie jāliek mierā, viņu piemiņa jāuztic ģimenēm un vēsturniekiem, nevis jāizliek izstādīšanai.
Bet šogad notika kaut kas pārsteidzošs.
Nebūs “Nemirstīgais pulks”, lai arī kādi tam būtu iemesli. Otrajā Ukrainas kara gadā mūsu bojāgājušie, kurus mēģinājām atdzīvināt un piespiest iet kopā ar mums, nenāks. Mirušie Lielā Tēvijas kara veterāni nenāks gājienā ar saviem mazbērniem un mazmazbērniem, kuri uzsāka karu Ukrainā.