Tā sauktie patrioti – tie, kas nepiekrīt Putina aktivitātēm, vienlaikus pieprasot kara turpināšanu – ir ierastais valdību atbalstošais elektorāts: pasīvi, inerti un bez savas subjektivitātes. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada politologs un publicists Abass Gaļamovs
Daudzi liberāļi ir pārliecināti, ka kaut kur slēptajos Krievijas iekšzemes dzīlēs ir bari briesmīgu “patriotu”, kuri ir neapmierināti ar Putinu, uzskata viņu par vājinieku un pieprasa, lai ”speciālā militārā operācija” pārvērstos par totālu karu. Parasti šie cilvēki tiek pozicionēti kā Strelkova/Girkina fani.
Valstī tiešām ir tāda auditorija, bet ārkārtīgi maza. Ņemsim Levadas centra februāra datus. 16% aptaujāto teica, ka neatbalsta Putina darbību šajā mēnesī.
Kad šiem 16% jautāja, kas, viņuprāt, valstij ir jādara pašreizējos apstākļos – jāsāk miera sarunas vai jāturpina karadarbība -, 76% šīs grupas pārstāvju izvēlējās pirmo variantu. Tikai 10% stingri iestājās par kara turpināšanu, vēl 9 izvēlējās mazāk “pārliecinātu” atbildi – viņi sacīja, ka, viņuprāt, militārā operācija “droši vien” jāturpina.
Pat ja pieskaitām šaubīgos stingrajiem kara atbalstītājiem, tik un tā sanāk tikai 19% no tiem, kas neatbalsta prezidenta darbību. Pēdējie, atgādināšu, ir tikai 16% no kopējā vēlētāju skaita. Lai būtu precīzāk, es iesaku noapaļot no 19 līdz 20. 20 procenti ir viena piektā daļa.
Kopā – piektā daļa no 16% – tas ir nedaudz vairāk par 3%. Ja noņemsim šaubīgos un saskaitīsim tikai tos, kuri stingri tic kara turpināšanas nepieciešamībai, tad skaitlis iznāks vēl mazāk iespaidīgs – aptuveni 1,5% no kopējā vēlētāju skaita valstī.
Tā ir šī brīža nosacītā Strelkova/Girkina auditorija – tie, kas neatbalsta Putina darbību, vienlaikus pieprasot kara turpināšanu.
Šeit, protams, var atgādināt manis paša tēzi, ka represiju apstākļos pret sabiedriskās domas aptauju datiem jāizturas ļoti piesardzīgi, bet fakts ir tāds, ka šīs represijas skāra tikai kara pretiniekus, un vēl nesen tas neattiecās uz “patriotiem”. Jā, kādu dienu izskanēja informācija par pārbaudes sākumu pret Strelkovu, un šķiet, ka varas iestādes ķērās klāt arī “patriotam” Jevičam (kopš 2014.gada skandalozs Donbasa separātists, mediķis, kuru pamatoti dēvē par sadistu), tomēr aptauja, uz kuru es atsaucos, ir februāra. Varbūt, protams, agrāk bija daži stāsti ar represijām pret kara atbalstītājiem, kurus es nepiefiksēju, bet tie noteikti nav sistēmiska rakstura un nav salīdzināmi ar to, ko režīms dara pret ”speciālās operācijas” pretiniekiem. Tātad diezgan droši var pieņemt, ka “patriotiskās” nometnes pārstāvji runā godīgi un nekavējas runāt par savu neapmierinātību ar prezidentu – ja tāda ir.
Protams, kaut kur sociālajos tīklos kāda daļa no šīs publikas var rakstīt: “Jums jābūt stingrākam, ar viņiem nav ko ceremonēties” – tomēr, tiklīdz runa ir par kaut ko nedaudz nopietnāku – piemēram, sabiedriskās domas aptaujas – šie pilsoņi uzreiz iztaisnojas miera stājā un ziņo par savu lojalitāti priekšniecībai.
Vārdu sakot, absolūtais vairums “patriotu” ir parastais valdību atbalstošais elektorāts – pasīvi, inerti un bez sava subjektivitātes.