Stratēģiskais dokuments skaļi sludina Putina naidīgumu pret Rietumiem. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada Kijivas Transatlantiskā dialoga centra vadītājs Maksims Skripčenko
Pagājušajā mēnesī Vladimirs Putins parakstīja ārpolitikas stratēģijas dokumentu, kas pauž, ka Krievija atgriežas pie padomju laika retorikas un mērķiem.
Dokuments, ko rosināja Putina pilna mēroga iebrukums Ukrainā, sniedz ieskatu Krievijas prezidenta pasaules skatījumā un stratēģiskajos mērķos. Jo īpaši pastāv pastāvīga apsēstība ar antirietumnieciskiem noskaņojumiem un jaunas ģeopolitiskās kārtības iedibināšanu.
Viens no jaunā dokumenta akcentiem ir Krievijas pašpozicionēšanās kā “savrupa valsts-civilizācija”, kas atšķiras no Rietumiem un veido unikālu “krievu pasauli”. Tādi propagandas termini kā “rusofobija”, “neonacisms” un “kolektīvie Rietumi” parādās visur, attēlojot Rietumus kā pēc būtības naidīgus. Termins “anglosakšu štati”, ko agrāk lietoja tikai neformālas patriotiskas grupas, tagad oficiāli ir ienācis Krievijas ārpolitikas leksikā un nozīmē pieaugošu naidīgumu pret ASV un Lielbritāniju.
Dokuments arī samazina Krievijas agresiju pret Ukrainu, atsaucoties uz netiešu karadarbību un apsūdzot ASV un Eiropu “jauna veida hibrīdkara” izvēršanā. Šī retorika kontrastē ar iepriekšējo stratēģisko dokumentu, kurā tika uzsvērtas kultūras un garīgās saites ar Ukrainu. Turklāt dokuments paplašina “Krievijas tiesības uz pašaizsardzību”, radot bažas par turpmāku militāru agresiju.
Krievijas jaunatgūtā atturība savos izteicienos pret Ķīnu un Indiju – neskatoties uz iepriekš paziņoto “bezierobežojumu” partnerību ar Pekinu un silstošas attiecībām ar Ņūdeli – izceļ piesardzīgu attieksmi pret šīm jaunajām lielvarām. Pastiprinātā uzmanība Latīņamerikai, islāma pasaulei un Āfrikai arī ir jaunums, ka Maskava tagad pievērš lielāku uzmanību attiecībām ar valstīm, kas nav Rietumu valstis. Īpašu uzmanību pelna Brazīlija, Kuba, Nikaragva un Venecuēla, kā arī Turcija, Saūda Arābija un Ēģipte. Apvienotie Arābu Emirāti ir ievērojami ar to neesamību.
Dokumenta vīzija par jaunu drošības kārtību, kurā Eiropas valstis atsakās no savas “konfrontācijas politikas un hegemoniskām ambīcijām”, atspoguļo ilggadējo padomju sapni par Eiropu, kas brīva no Amerikas ietekmes. Tā paredz nākotni, kurā Vašingtona tiecas pēc attiecībām, kas atgādina padomju laika “miermīlīgas līdzāspastāvēšanas” un “atkāpšanās” politiku.
Stratēģija demonstrē Krievijas nodomu apiet ekonomiskās sankcijas, izveidojot alternatīvas monetārās un maksājumu sistēmas. Tas ne tikai izceļ Krievijas apņēmību pretoties Rietumu spiedienam; tas liecina arī par vēlmi atbrīvoties no ASV vadītās globālās ekonomikas sistēmas.
Dokumenta valoda un virziens liek domāt, ka to sarakstījuši augsta ranga Krievijas diplomāti, cenšoties atspoguļot Putina nostāju. Gruzija un Moldova dokumentā vispār nav minētas. Tas atspoguļo Kremļa savu ārpolitikas prioritāšu pārvērtēšanu un nodomu veidot jaunas alianses, vienlaikus mazinot attiecības ar valstīm, kuras tas uzskata par naidīgām vai neatbalstošām.
Fakts, ka Putins atbalstīja šo dokumentu, rada bažas par starptautiskās politikas turpmāko trajektoriju un spriedzes palielināšanās iespējamību. Maskava signalizē par būtiskām izmaiņām Krievijas ārpolitikā, atklājot padomju ideoloģijas atdzimšanu un konfrontējošu nostāju pret Rietumiem.