Tas, ko daudzi ASV nespēj saskatīt, ir tas, ka Ukrainas atbalsts stiprina Amerikas pozīcijas arī Āzijā. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada The Financial Times redaktora vietnieks Džanans Ganešs
Iedomājieties, ka esat vienas no daudzajām valstīm, kuras atrodas starp ASV un Ķīnu, vadītājs.
Jūsu valsts atrodas Dienvidaustrumāzijā. Tai nepieciešama Ķīnas tirdzniecība, taču tā uzskata, ka Pekina ir pārāk ietiepīga un neparedzama. Tā vēršas pie Amerikas drošības un tehnoloģiju jautājumos, taču neuzticas Rietumiem.
Tās pašas politisko modeli ir grūti novērtēt skalā no liberāla līdz autoritāram. Bet jūsu ārpolitika ir izvairīšanās no izvēles starp abām lielvarām, ja vien tas nav absolūti nepieciešams. Vai arī līdz kļūst pilnīgi skaidrs, kurš zirgs ir spēcīgāks.
Ko šī tauta jutīs pret ASV atbalstu Ukrainai?
Pirmkārt, būs jautājumi. Vai ASV būtu sniegušas tik pat lielu palīdzību nebaltai valstij? Kur bija šīs rūpes par suverenitāti pirms 20 gadiem Irākā?
Šāda valsts apies vai ignorēs sankcijas. Taču galu galā tā nevarēs ignorēt faktu, ka ASV ir gatavas samazināt savu pašu arsenālu, lai apbruņotu valsti, pret kuru tai nav formāla pienākuma tās aizsardzībā. Un rezultātā vairāk nekā gadu noturēt tādu militāru spēku kā Krievija.
Šobrīd NATO ASV vadībā ir daudz kas vairāk nekā kara sākumā. Eiropas valstis ir atzinušas, ka Vašingtona pēdējās desmitgadēs rīkojusies pareizi, uzstājot uz savu aizsardzības budžetu palielināšanu. Amerikas kā enerģijas eksportētājas nozīme ir pieaugusi, jo tie paši sabiedrotie atsakās no Krievijas fosilā kurināmā.
Izrādās, ka, atbalstot Ukrainu, ASV rīkojas ne tikai pareizi. Viņi nostiprina savas ilgtermiņa pozīcijas Āzijā. Pārsteidzoši, ka tik daudzi amerikāņu konservatīvie to neredz. Pat tie, kas vēlas palīdzēt Ukrainai, piedāvā nepatiesu kompromisu starp konfrontāciju ar Krieviju un “īsto” izaicinājumu no Ķīnas puses. Viņu vidū ir bijušās Aizsardzības departamenta amatpersonas (Elbridžs Kolbijs) un, iespējamais 47. prezidents (Rons DeSantis).
Jā, Ukrainas atbalstīšanai maksā. Uz frontes līniju nosūtītie ieroči nav pieejami lietošanai citur. Bet arsenālu laika gaitā var papildināt. Grūtāk ir kompensēt Amerikas iespējamo ietekmi tajā, ko mēs saucam par “Indo-Klusā okeāna reģionu”.
Karš Ukrainā – tas ir 14 mēnešus ilga ASV priekšrocību demonstrācija. Amerikas gribas spēks, tās intelekta kvalitāte, tehnikas spēks un alianses spēks tagad ir acīmredzamāks nekā jebkad agrāk.
Bez šī kara Amerikas pēdējais spilgtais iespaids uz pasauli būtu bijusi neveiksmīgā aziešana no Afganistānas.
Materiālo sāncensību starp ASV un Ķīnu papildina ideoloģiskā. Arī šeit karš uzlaboja Amerikas pozīcijas. Tas diskreditēja priekšstatu, ka autokrātijām piemīt pirmatnēja viltība, kuras nav vieglprātīgiem rietumniekiem. Krievijas nepareizie aprēķini Ukrainā apturēja impulsu, ko autokrātijas līdz 2022. gadam paredzēja kā nepielūdzamu nākotnes vilni.
Iedomājieties sekas ASV Āzijā, ja pagājušais gads būtu pagājis savādāk. Ja Ukraina (kuru Amerika atzīst par valsti) kristu, ko Taivāna (kuru tā neatzīst) sagaidītu? Cik droši tagad jutīsies pat pārliecinātie ASV sabiedrotie?
Suverēnās Ukrainas beigas kopā ar 2008. gada finanšu krahu un fiasko Irākā tiktu uzskatītas par pierādījumu tam, ka liberālisms ir zaudējis savu spēku.
Jebkurš var paskatīties uz Ķīnu, redzēt, ka tā ir vairāk apdzīvota nekā Krievija, un pasludināt to par reālu problēmu. Tā nav analīze, bet tikai aritmētika. Jautājums ir par to, kā tieši konkurēt ar Ķīnu, un daudz kas ir atkarīgs no tā, kā iegūt vairāk valstu atbalstu.
Daudzi Vašingtonā vienmēr ir cerējuši atraut Krieviju no Ķīnas, atceroties auksto karu, kad viņiem izdevās sēt nesaskaņas abu starpā. Taču Ķīnas un Padomju Savienības šķelšanās sākās vairāk nekā desmit gadus pirms Ričarda Niksona vizītes Ķīnā. Vispirms tā bija doktrināla šķelšanās starp marksistiem, bet pēc tam vēl pasaulīgāka par to, vai Indija ir draugs vai ienaidnieks.
Bet lai kādas nebūtu attiecības starp Krieviju un Ķīnu, pretoties vienai no tām tagad, nozīmē pretoties arī otrai.