Putins dzīvo izdomātā realitātē. Ja viņš nolemtu izlasīt ārzemju žurnālistu materiālus, viņš noteikti atklātu sev daudz ko jaunu. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievadaThe New York Times apskatnieks Brets Stīvenss
Ja Vladimirs Putins kādreiz būtu pacenties izlasīt Evana Gerškoviča ziņojumu – un var droši teikt, ka viņš to nedarīja, es paskaidrošu, kāpēc -, viņš, iespējams, aizdomātos, pirms nosūtīt Evanu uz cietumu par acīmredzamām viltus apsūdzībām spiegošanā.
Decembrī The Wall Street Journal reportieris Gerškovičs kopā ar saviem kolēģiem Tomasu Grovu, Drū Hinšovu un Džo Pārkinsonu sniedza pilnīgu un pārliecinošu stāstu par to, kāpēc Putina karš Ukrainā nenotika pēc uzbrucēja plāna.
Īsāk sakot, viņu materiāls ir par to, ka Putinam nav neatkarīgu uzticamas informācijas avotu. Viņš atsakās lasīt ziņas internetā, baidoties tikt izspiegots. Informācija par kaujas lauku tiek filtrēta un pārveidota cauri militārās birokrātijas slāņiem un sasniedz viņu ar dažu dienu aizkavēšanos.
Iepriekšējie militārie panākumi Gruzijā un Krimā ir padarījuši Putinu pārāk pašpārliecinātu, bet pandēmija viņu ir pārvērtusi par paranoisku vientuļnieku.
Iebrukuma priekšvakarā ne viņa ārlietu ministrs, ne iekšpolitikas vadītājs nezināja par gaidāmo karu.
Un, tāpat kā visi despoti visos laikos, viņš klausās tikai tos, kuri viņam saka to, ko viņš vēlas dzirdēt. Viens no šādiem cilvēkiem, ukraiņu oligarhs Viktors Medvedčuks, saskaņā ar WSJ, “pārliecināja Putinu, ka ukraiņi uzskata sevi par krieviem un iebrucējus sagaidīs ar ziediem”. Putins ir krusttēvs vienai no Medvedčuka meitām.
Ārvalstu reportieriem ir būtiska, bet delikāta loma represīvo valstu informācijas ekonomikā. Lielākā daļa šo režīmu stingri kontrolē paši savu presi, nodrošinot saviem pilsoņiem politiski ērtu un rūpīgi organizētu notikumu versiju. Putins gāja vēl tālāk, manipulējot ne tikai ar to, kā krievi saprot ziņas, bet arī kā tās uztver ārvalstīs, izmantojot dezinformācijas kampaņas sociālajos medijos un Russia Today.
Taču represīvām valstīm ir vajadzīgi arī ārvalstu žurnālisti vismaz divu būtībā pretrunīgu iemeslu dēļ.
No vienas puses, viņu klātbūtne valstī rada, nav ko slēpt, atklātības ilūziju. Tas ir propagandas veids.
Sliktākajā gadījumā tas var novest pie maldinošiem ziņojumiem, jo ārvalstu korespondenti brīvprātīgi vai neapzināti kļūst par to režīmu instrumentiem, kas tiem ir jāaptver. Valters Durantijs, bēdīgi slavenais laikraksta Times korespondents Maskavā 30. gados, ir arhetipisks piemērs: Staļina kolektivizācijas kampaņas laikā pret ukraiņu zemniekiem, kad badā nomira līdz pieciem miljoniem cilvēku, Durantijs rakstīja: “Apstākļi ir slikti, bet bada nav.” (The Times jau sen atspēkoja viņa apkaunojošos apgalvojumus, lai gan viņa Pulicera balva nekad netika atsaukta.)
No otras puses, labi ārzemju reportieri var arī bez izpušķošanas pastāstīt, kas patiesībā notiek valsts iekšienē, ko Putins pats nevar viegli uzzināt nekur citur. Valdības statistika tiek manipulēta, lai slēptu sliktas ziņas. Katrai birokrātijai, arī iekšzemes izlūkdienestiem, ir savs objektīvs, kas deformē realitāti.
Ja Krievijas prezidents būtu izlasījis Gerškoviča ziņojumus pēdējā gada laikā, viņš būtu varējis uzzināt, piemēram, ka pirmajās dienās karš “neritēja pēc plāna”. Par to, cik nekompetenta ir viņa kara mašīna, viņš varēja uzzināt no stāsta par krievu desantnieku, kurš piedalījās iebrukumā un pēc tam aizbēga uz Franciju. Viņš būtu uzzinājis, ka, neraugoties uz pagājušā gada negaidīto energoresursu cenu pieaugumu, Krievijas ekonomika brūk Rietumu sankciju dēļ un, ka viņa vecais draugs Oļegs Deripaska brīdināja: “Nākamgad naudas nebūs. Mums ir vajadzīgi ārvalstu investori.”
Šie stāsti tika rakstīti galvenokārt lasītājiem Rietumos. Taču gudrāks autokrāts par Putinu intuitīvi saprastu, ka viņš varētu izvairīties no dažiem dārgiem aprēķiniem, ja vien ārzemju medijiem ļautu brīvi un bez bailēm darboties Krievijā.
Putins droši vien vēlas iemainīt Gerskoviču (kopā ar Polu Velanu un Marku Vogelu, citiem bēdīgi slaveniem amerikāņu ķīlniekiem Krievijā) pret kādiem vērtīgiem krievu spiegiem Rietumos, viņam tiešām neviena ieslodzīto apmaiņa nebūtu noderīgāka par uzticamu, objektīvu informāciju par reālajiem apstākļiem. Krievijā.
Putins dzīvo iekšusē safabricētā realitātē, kas viņam var tikai kaitēt ilgtermiņā, jo patiesība parasti atrod izeju, bet īstermiņā tā rada nopietnus riskus visiem pārējiem. Diplomātiskie iebildumi nesadurs viņa iedomāto burbuli, bet vēl viena Abrams tanku partija gan to var paveikt.
Kas attiecas uz Gerškoviču, tad vislabākā cieņas zīme pret viņu ir turpināt stāstīt patiesību par Krieviju, neskatoties uz riskiem. Putins jau vairākus gadu desmitus ir centies rīkot dezinformācijas kampaņu Rietumos. Rietumu ziņu aģentūras var atmaksāt par to, ka viņš ļaunprātīgi izmantoja informatīvo kampaņu par Krieviju krievu valodā Krievijas iedzīvotājiem. Arī viņi ir pelnījuši zināt faktus, ko Putins slēpj pat no sevis.