Ne visa pasaule ir pret Putinu. Lielu lomu spēlē plašsaziņas līdzekļos popularizētais naratīvs, kurā galvenais ir pārtikas problēmas, ko karš nesa Nerietumu valstīm. Ar šādu vadmotīvu savu rakstu ievada Euronews žurnālists Džošua Askjū
Jā, Rietumi ir pulcējušies ap Ukrainu, solot darīt visu iespējamo, lai palīdzētu atvairīt iebrūkošos Krievijas spēkus, taču tajā pašā laikā daudzi globālajos dienvidos redz lietas savādāk.
Protams, globālie dienvidi ir lieli, un attieksme pret postošo karu, kas norisinās 14. mēnesī, Latīņamerikā, Āfrikā, Āzijā un Okeānijā ievērojami atšķiras. Taču sabiedriskās domas aptaujas tādās valstīs kā Ķīna, Indija un Turcija liecina par skaidru vēlmi, lai karš tūlīt beigtos, pat ja tas nozīmētu, ka Ukrainai ir jāatsakās no savām teritorijām. “Ukrainas un Rietumu atbalstīšana cīņā pret Krieviju nepavisam nav kopēja pasaules politika,” saka Pols Rodžerss, Bredfordas universitātes starptautiskās drošības profesors. Tādējādi īpaši Tuvajos Austrumos, pēc eksperta domām, iepriekšējās ASV militārās iejaukšanās ir radījušas neuzticību un cinisku attieksmi pret Rietumu rīcību Ukrainā.
Taču Krievija, “vadības vai sabiedrības līmenī”, pēc Rodžersa domām, tiek reti atbalstīta reti kuras valsts līmenī. Būtībā kaujas tiek uztvertas kā “mēris abās jūsu mājās”. “Tas netiek uzskatīts par “labie puiši Rietumos pret sliktajiem puišiem Krievijā”,” viņš saka. “Maskavas iebrukums Dienvidu uztverē neatšķiras no tā, ko Rietumu valstis ir darījušas iepriekš.” Vairāk nekā 929 000 cilvēku ir nogalināti pēc 11. septembra kara zonās Afganistānā, Irākā, Sīrijā un citās valstīs, kur Rietumu militārpersonām bijusi nozīmīga loma konfliktos. Pēc ekspertu domām, daudzkārt vairāk cilvēku gāja bojā kara seku dēļ.
Atmiņas par koloniālismu
Iesakņojušās vēstures problēmas ietekmē arī to, kā karu Ukrainā uztver citās valstīs. “Lielākajā daļā globālo dienvidu, īpaši Subsahāras Āfrikā, Krievija netiek uzskatīta par vienu no lielajām koloniālajām varām,” skaidro Rodžers. – Un Eiropas valstis viņiem ir tieši tādas. Tomēr eksperts turpina, “lielākā daļa pasaules vienkārši nezina par ieroču tirdzniecības un korupcijas apmēriem Krievijā”.
Un atkal pat koloniālais mantojums neizraisa prokrieviskus noskaņojumus: lielākā daļa cilvēku labi apzinās, cik smags karš ir ukraiņiem.
Kopumā koloniālisma mantojums ir ļoti pretrunīgs. Daži norāda uz zvērībām, rasismu un ekspluatāciju, ko pastrādājuši eiropieši visā pasaulē, citi apgalvo, ka koloniālisms ir veicinājis ekonomisko un politisko attīstību. Un daudzi uzskata, ka Krievijas kontrole pār Centrālāzijas un Austrumeiropas daļām, tostarp Ukrainu, PSRS pakļautībā bija līdzvērtīga koloniālismam.
Taču globālie dienvidi domā ne tikai ar sirdi, bet arī ar galvu.
Pēdējo desmitgažu laikā Maskava ir izveidojusi spēcīgas ekonomiskās saites un partnerattiecības daudzās valstīs. “Tirdzniecības saites ir ļoti svarīgas,” saka analītiķis Ivans Kliščs. “Tādas valstis kā Brazīlija un Indija investē attiecībās ar Krieviju, jo uzskata, ka tas palīdzēs sasniegt viņu pašu mērķus pasaules arēnā.”
Oktobrī Ziemeļkoreja, Baltkrievija, Sīrija un Nikaragva balsoja pret ierosinājumu, kas aicina Maskavu nekavējoties atcelt četru Ukrainas reģionu nelikumīgo aneksiju. 19 Āfrikas valstis, tostarp Dienvidāfrika, kā arī Ķīna, Indija, Pakistāna un Kuba atturējās.
“Globālos dienvidus virza steidzamības sajūta, lai izbeigtu karadarbību, lai tirdzniecība varētu atsākties,” sacīja Klišs. “Karš ir pret šo valstu interesēm, un tās rūpējas par savu drošību.” Cilvēki Āfrikā un Tuvajos Austrumos cieš no pārtikas cenu kāpuma, kas 2022. gadā sasniedza rekordaugstus līmeni Ukrainas kara un klimata pārmaiņu izraisītā sausuma dēļ. Šo notikumu kombinācija izraisīja globālu pārtikas nodrošinājuma krīzi, nospiežot miljoniem cilvēku uz bada sliekšņa. Līdz ar to ieroču piegāde Ukrainai šiem cilvēkiem šķiet mēģinājums paildzināt karu, nevis atdot suverēnai valstij atņemtās teritorijas.
Pēc Klišča teiktā, Krievijas ietekmi veicina “sarežģīts komunikāciju aparāts, kas palīdz virzīt kara laika propagandu”, savukārt “daudzām valstīm vienkārši ir slikts priekšstats par Ukrainu”.
Tajā pašā laikā naratīvi, kas atbalsta Ukrainas cīņu pret Krieviju – vai tā būtu “demokrātija pret autokrātiju”, “cilvēktiesības” vai “antiimperiālisms”, – nav spējuši būtiski novirzīt sabiedrisko domu ārpus Rietumiem, piebilst Pols Rodžerss. “Tādos jautājumos kā pārtikas vai energoapgādes drošība ir grūti mainīt savu viedokli,” viņš secina.
