Parastie Krievijas iedzīvotāji vai nu tiešām piekrīt valdnieka apsēstībai ar vēstures mītiem, vai arī ir gatavi to atdarināt. Īpaši iespaidīga ir viņu gatavība uzsākt mentālu dialogu ar visiem Krievijas pagātnes tirāniem. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada socioloģijas un ekonomikas analītiķis Segejs Šeļins
Skaidrs, ka aptaujas par uzticību Vladimiram Putinam vai par atbalstu karam ir nosacīta lieta. Šādos gadījumos pilsonis nedalīsies ar aptaujas dienestu savās visdziļākajās domās, pat ja viņam tādas ir. Bet galu galā joprojām ir daži jautājumi, un ne tikai par laikapstākļiem vai pirkumiem, uz kuriem Krievijas iedzīvotājs-2023 atbildēs bez saspringuma.
Parunāsim par valsts vēsturi. Lūk, zvana kādam no VCIOM (Krievijas galvenais socioloģijas dienests) un jautā: “Ar kuriem slaveniem, prominentiem cilvēkiem no pagātnes Krievijas jūs vēlētos satikties un parunāt?” Paši, sak, nosauciet, kurus vēlaties, mēs vārdus neieteiksim.
Astoņpadsmit sirsnīgi sarunu biedri
Kāds šeit varētu būt āķis? Piemēram, vai viņi jūs sodīs, ja jūs sakāt: es gribu, sak, runāt ar Coju? Ļoti maz ticams. Un ja ar Saharovu? Nu, iespējams, pastāv neliels risks. Viss ir iespējams, bet ne neiespējams. Bet nu par Solžeņicinu noteikti nesodts. Tātad ir izvēle.
Un tā, izmantojot šo izvēles brīvību, krievu vīrietis visbiežāk (20% gadījumu) par savu vēlamo sarunu biedru sauc Staļinu, bet krieviete Pēteri Lielo (17% gadījumu). Un patiesībā, ar ko vēl pasēdēt, parunāt par šo un to?
VCIOM publicēja sarakstu ar 18 vārdiem – tikai tos, kurus nosaukuši vismaz 2% aptaujāto. To vidū nav ne Coja, ne Saharova, ne Solžeņicina…
Atgādināšu, ka jautājums bija atklāts. Cilvēki paši un bez jebkāda pamudinājuma izvēlējās savus sarunu biedrus intīmai sarunai. VCIOM nevērsās pie viņiem ar iepriekš sagatavotu anketu. Savus slavenos un uzvedinošos jautājumus šis aptauju uzņēmums saglabā atbildīgākien iemesliem. Šoreiz sabiedrība jutās brīvāk nekā parasti, par to liecina arī tas, ka visi trīs profesionālie koeficienti, atspoguļojot piekritušo un atbildēt varējušo īpatsvaru, šeit ir izteikti augstāki nekā, piemēram, citā aptaujā, kas veikta tajā pašā dienā ar izteiksmīgu nosaukumu “Krima – 9 gadi mājās.”
Tātad runa šeit nav par krievu bailēm. Bet par to, ka gatavā anketa bija viņu galvās. Netika aizmirsts neviens tirāns. Vēlamo sarunu biedru sarakstā bez Pētera un Staļina ir Ļeņins (7%) un pat Ivans Bargais (4%).
Un vēl arī pieci valdnieki ar mazāk nepārprotamu reputāciju: Katrīna II (7%), Nikolajs II (5%), Brežņevs (4%), Aleksandrs II (3%), Andropovs (2%).
Atbildēs dažkārt parādās arī politiskās vai vienkārši cilvēciskās zinātkāres nokrāsa. Piemēram, jaunieši par Ļeņinu interesējas vairāk nekā citi. Un veci cilvēki – Brežņevs, viņu laikabiedrs. Būtu tiešām interesanti ar viņu parunāt. Bet viņš nav saraksta augšgalā. Aptaujātajiem pat prātā neienāca, ka realitātē personiskā iepazīšanās ar Josifu Staļinu vai Ivanu Bargo parasti beidzās katastrofāli.
Neviens no viņiem neiemēģināja sevi kā Pētera pudeles brāli vai Katrīnas II mīļākā lomā. Brīvprātīgi atmiņā atsauktie autokrāti un partiju vadītāji piesaistīja sabiedrību nevis kā indivīdi, bet gan kā varas simboli . Un ja tā, tad saraksta sastāvs vairs nepārsteidz: jo despotiskāks varonis, jo simboliskāks viņš ir. Un draudzīga saruna ar viņu ir kā ierastā saruna ar Putinu, ar kuru lojāls krievs faktiski sazinās katru dienu, klausoties viņa muldēšanu no TV ekrāna.
Un puse no šīs muldēšanas ir par vēsturiskām tēmām. Repertuārs ir šaurs un vienmēr viens un tas pats: par ģeopolitiku, par seniem, vidējiem un jauniem aizvainojumiem un par to, ka Ukrainu izdomājuši ienaidnieki. Kā redzat, masu cilvēks to nepieņem kā fāzes nobīdi, kas ir dabiska vecāka gadagājuma padomju multfilmu un seriālu cienītājiem, bet gan kā kaut ko tādu, kas saskanīgs ar viņu pašu sapratni.
Statujas norādījumi
Galu galā VCIOM uzdeva krieviem vēl dažus jautājumus. Piemēram, vai viņus interesē “Krievijas vēsture kopumā”. Un iedomājieties, tikai 2% aptaujāto uzdrošinājās bez ierunām atbildēt “Mani nekad nav interesējusi”, bet vēl 7% aptaujāto izvēlējās piesardzīgo “drīzāk neinteresē”. Pārējās deviņas desmitdaļas sevi izziņoja ieinteresētus.
Normālā izpratnē tāds trakums ir pilnīgi neticams, bet, ja “vēsture” ir vispārpieņemtu izdomājumu kopums, ar ko attaisno to, kas šobrīd tiek darīts, tad viss nostājas savās vietās.
Publikas sastādītajā sarakstā tad kļūst saprotamāki sarakstā iekļautie divi karavadoņi – Suvorovs (4%) un Žukovs (3%), kā arī divi galvenie (pēc respondentu domām) Krievijas politikas spīdekļi Stolipins (5%) un Žirinovskis (2%). Viņi visi, ar dažām atšķirībām nokrāsās, ir imperatora krāsas cilvēki. Tas nav Saharovs vai pat Visockis.
Noskaidrojas arī Puškina (7%) statuss – ar viņa trešo vietu starp tautas izvēlētajiem sarunu biedriem. Viņš pat nedaudz pārspēja Ļeņinu. Bet nebūt ne kā alternatīva valsts vadītājiem. No krievu literatūras kapteiņiem saraksta beigās ir tikai Ļermontovs (3%). Bet visi pārējie Kreivijas klasiķi, arī tie, kas acīmredzami ir lasāmāki, no Dostojevska un Tolstoja līdz Ilfam un Petrovam un Bulgakovam, nepārvarēja divu procentu barjeru. Tātad tas noteikti nav lasītāju simpātiju jautājums.
Puškins ir paaugstināts līdz goda vietai līdzās Staļinam un Pēterim, pildot to pašu lomu, kādā viņš tagad tiek demolēts un izdzēsts Ukrainā – kā impērijas simbols. Intervētie krievi vēlas runāt nevis ar dzejoļu rakstītāju, bet gan ar statuju. Un nevis par dzeju, bet par ģeopolitiku. Apmēram par to pašu, ko ar Ivanu Bargo un Žirinovski.
Var iebilst, ka vēsturiskā paranoja, pirmkārt, nav vispārēja, otrkārt, tā ir simulēta. Abi ir patiesi. Bet tie, kas nav paranoiķi, ir nepārprotamā mazākumā. Un tie, kas iesaistījās, lai gan nav tajā tik dziļi iegrimuši kā Putins un Patruševs, neko alternatīvu savās galvās netur.
Attīstīta, bagāta un brīva Krievija
Lai pabeigtu gleznu, vēl viena svaiga aptauja ne par seno Krieviju, bet gan par pašreizējo. Fonds ”Sabiedriskā doma” \atkārtoja to, ko dara gadu no gada – noskaidroja “krievu viedokli par savu valsti un to, kā tā tiek uztverta pasaulē”.
Ja salīdzina to, ko esam saņēmuši tagad, ar pēdējo pirmskara aptauju (2022. gada janvārī), varētu domāt, ka Krievija nedaudz vairāk kā gada laikā ir izcīnījusi virkni spožu uzvaru visās dzīves jomās. Pārliecība, ka “dzīvojam attīstītā valstī”, aptaujāto šajā laika posmā pieaugusi no 54% līdz 70%, ka “bagātajos” – no 37% līdz 57%, bet “brīvajos” – no 53% līdz 70%. Turklāt viņi arī uzskata, ka pārējā cilvēce visos aspektos piekrīt šiem vērtējumiem.
Jebkuru publisku paziņojumu par tagadni un pagātni pilnīga neatbilstība Krievijas Federācijā ir kļuvusi par normu, un neatbilstība ir novirze. Bet sabiedrības gatavība sirsnīgām sarunām ar Staļinu un Puškina pieminekli nesola neko mierinošu.