Vāgnera PMC kaujinieku aktīvā līdzdalība Krievijas karā pret Ukrainu un tā dibinātāja Jevgeņija Prigožina mijiedarbība ar Kremli pastiprināti interesē Krieviju studējošos speciālistus.
CSIS (Stratēģisko un starptautisko studiju centrs) viceprezidents, bijušais ASV Īpašo operāciju pavēlniecības virsnieks Sets Džonss intervijā medijiem pastāstīja, kādu lomu karā Ukrainā pilda ”Vāgnera” PMK, ko Rietumu analītiķi dēvē par “Vāgnera grupu” un kā grupa ir noderīga Kremlim.
Kas tagad ir ”Vāgnera” PMK?
“Vāgnera grupa” ir privāts militārais uzņēmums, kas līdzīgs ASV, Apvienotās Karalistes un Dienvidāfrikas uzņēmumiem, piemēram, Blackwater un DynCorp. Ārzemēs ”Vāgnera” PMK palīdz krieviem aizsargāt objektus, dažos gadījumos tiek izmantots kaujas operācijās, izlūkdatu vākšanā un analīzē, kā arī dažās valstīs piedalās dabas resursu attīstībā. Mēs zinām, ka “Vāgnera grupa” ir pārstāvēta aptuveni trīsdesmit valstīs – ne tikai Ukrainā, kur tā aktīvi piedalās karadarbībā, bet arī tādās valstīs kā Centrālāfrikas Republika, Lībija, Sīrija, kur piedalījās militārās sadursmēs ar amerikāņiem. karaspēks, Venecuēla, kur jau vairākus gadus “Vāgnera grupa” nodrošina augsta ranga Venecuēlas amatpersonu drošību.
Grupas vadītājs ir Jevgeņijs Prigožins, kurš aktīvi iesaistījās Interneta pētījumu aģentūras darbībā, kas bija iesaistīta iejaukšanās 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanās.
Pēdējā laikā ”Vāgnera” PMK ir kļuvis īpaši pamanāms divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka ”Vāgnera” PMK kaujinieki aktīvi iesaistās Ukrainas austrumos kaujās ar Ukrainas karaspēku frontes līnijā Bahmutā.
Un, otrkārt, augstprātīgo komentāru dēļ, tostarp skarbā Krievijas aizsardzības ministra Sergeja Šoigu un ģenerālštāba priekšnieka Valērija Gerasimova kritiku.
Turklāt dažas augstas amatpersonas un Prigožins pēdējā laikā viens otru apmētā ar dubļiem. Prigožins ilgu laiku ir bijis ļoti tuvs Vladimiram Putinam un agrāk uzņēmis viņu savos restorānos, izpelnoties iesauku “Putina šefpavārs”, un tagad viņam ir ļoti ciešas Kremļa saites.
Kāds ir iemesls viņa ietekmes pieaugumam Krievijas un Ukrainas kara laikā?
Prigožina ietekme pieauga, jo Krievijas bruņotajiem spēkiem, īpaši armijai, bija lielas grūtības karā Ukrainā. Pēc sakāves Kijivas un Harkivas apgabalos Krievijas armijai izdevās ieņemt daļu šo reģionu teritorijas, bet pēc tam Ukrainas armijas pretuzbrukuma rezultātā 2022. gada pavasarī un vasarā Harkivā un Hersonas apgabalos, Krievijas karaspēks zaudēja ievērojamu daļu no sagūstītā. Tieši toreiz 2022. gada rudenī un 2023. gada ziemā un agrā pavasarī kļuva redzama “Vāgnera grupa”, kas savus kaujiniekus nosūtīja cīņā uz Ukrainas austrumiem, Bahmutas apgabalu, kur viņi pat guva zināmus panākumus, bet par augstu cenu, jo tās cīnītāju vienības cieta ļoti smagus zaudējumus.
Prigožins cenšas gūt labumu no ierobežotajiem panākumiem kaujas laukā, taču šobrīd saskaras ar vairākām problēmām. Pirmkārt, viņš ieguva ienaidniekus Aizsardzības ministrijā un citās militāri politiskajās aprindās Krievijā. Otrkārt, viņa cīnītājiem vēl nav izdevies sagūstīt Bahmutu. Treškārt, viņi milzīgā skaitā iet bojā nodiluma karā, kas nākotnē var radīt zināmas problēmas. Piemēram, padomju kara laikā Afganistānā gāja bojā diezgan daudz krievu karavīru, un šo karavīru mātes kādā brīdī zaudēja pacietību.
Vai ir aprēķini par to, cik algotņu ir “Vāgnera grupā” un cik no viņiem karo Ukrainā?
Es esmu skeptisks par algotņu skaitu ”Vāgnera grupā” ar zināmu skepticismu.
Precīzu algotņu skaitu ir grūti pateikt: skaitļi nemitīgi mainās, iespējams, grupas kaujinieki uz Ukrainu nosūtīti no citām vietām, tostarp no Lībijas, Mali, Centrālāfrikas Republikas. Iespējams, runa ir par desmitiem tūkstošu cilvēku, precīzāk noteikt ir grūti, ņemot vērā augsto upuru līmeni. Piemēram, Sīrijā ASV tikai vienā kaujā iznīcināja aptuveni 200 “Vāgnera grupas” algotņus.
Kas strādā Vāgnera grupā, ja neskaita cietuma ieslodzītos?
Vāgnera grupas dalībnieki, tāpat kā citas Krievijas privātās militārās kompānijas, vēsturiski ir bijuši tie, kas dienējuši Krievijas bruņotajos spēkos vai tiesībsargājošajās iestādēs. Lai strādātu ārzemēs, PMK pieņem darbā bijušos FSB, SVR, GRU darbiniekus informācijas operācijām vai izlūkošanai. Kaujas operāciju veikšanai ir iesaistīti bijušie Krievijas bruņoto spēku karavīri. Citos gadījumos “Vāgnera grupa” pieņem darbā cilvēkus ar pieredzi kalnrūpniecībā, šajā gadījumā darbinieki, visticamāk, pēc profesijas ir inženieri. Tādējādi “Vāgnera grupa” algo cilvēkus konkrētu uzdevumu veikšanai savās valstīs.
Saskaņā ar līgumu ar Ukrainu, cilvēki galvenokārt tiek vervēti loģistikai un dalībai kaujas operācijās – bijušie militāristi un cietumos savervētie ieslodzītie, kuri izcietuši sodu par slepkavībām vai citiem smagiem noziegumiem.
Es nesauktu “Vāgnera grupu” par profesionālu militāro vienību, un to noteikti nevar salīdzināt ar profesionālajām Krievijas militārajām vienībām, tostarp specvienībām vai speciālo operāciju vienībām, kurām ir kompetents operatīvi taktisko iemaņu kopums, sākot no uguns manevru veikšanas līdz izlūkdatu vākšanai un dažādu kombinētu ieroču operāciju veikšanai.
”Vāgnera” PMK sūta algotņu viļņus uz priekšējām līnijām tādos rajonos kā Bahmuta, ko, visticamāk, neizdarīs profesionāli karavīri. Tas vairāk līdzinās algotņu izmantošanai kā lielgabalu gaļai.
Ņemot vērā Prigožina konfliktus ar amatpersonām un militārpersonām, kāpēc mēs joprojām dzirdam par ”Vāgnera grupu”?
Prigožina struktūras ir dzīvotspējīgas tikai ar Kremļa un jo īpaši ar Putina atbalstu. Prigožins ir ilggadējs Kremļa sabiedrotais, kuram viņš palīdzēja informatīvajās un kiberoperācijās, bet tagad palīdz ar savu ”Vāgnera grupu”. Prigožins atrod savu nišu, kur Krievijas militāristi, īpaši armija, cieš neveiksmi. Krievijas bruņotie spēki nespēja ieņemt Kijivu un Harkivu, kā arī novērst Ukrainas pretuzbrukumu, kura rezultātā Ukraina atguva teritoriju. Šādas neveiksmes spēlē Prigožina rokās. Un šajā ziņā varas attieksme pret Prigožinu noved pie loģiska secinājuma, ka Putins ir dziļi neapmierināts ar savu armiju. Mēs redzam nemitīgu komandieru maiņu dažādos Krievijas bruņoto spēku līmeņos.
Prigožins izmantoja Putina neapmierinātību ar Krievijas armiju un atrada zināmu politisko atbalstu algotņu izmantošanai. Mēs esam redzējuši viņa centienus savervēt algotņus, tagad viņš paplašina savu politisko un ideoloģisko ietekmi, bet viss būs atkarīgs no Kremļa atbalsta. Būs interesanti pavērot, kas ar Prigožinu notiks pēc pusgada vai gada, vai viņš sāks pārkāpt “sarkanās līnijas” attiecībās ar bruņoto spēku vadību vai ar politisko eliti Kremlī. Jūs varat diezgan ātri pacelties un pēc tam sāpīgi nokrist.
Viss var notikt – no cietuma līdz Vāgnera grupas paplašināšanai. Daļēji tas būs atkarīgs no viņa cīnītāju panākumiem kaujas laukā, kā arī no tā, kuri viņš sadusmos vai ar ko vienosies Krievijas politiskajā vadībā.
Kur ir šī Prigožina “sarkanā līnija”?
Nu, viņš tuvojās šādai “sarkanajai līnijai”, kad viņš kritizēja aizsardzības ministru Šoigu un Ģenerālštāba priekšnieku Valēriju Gerasimovu par to, ka viņi nav nodrošinājuši Prigožina vienības ar pietiekami daudz munīcijas un loģistikas.
Bet, kamēr viņi paliek vadībā, manuprāt, Prigožinam savā rīcībā jābūt ļoti uzmanīgam.
Kā var attīstīties Prigožina politiskā karjera?
Prigožins diezgan veiksmīgi piedalījās Interneta pētījumu aģentūras darbībā un iejaukšanās 2016. gada ASV vēlēšanās. Domāju, ka Krievijas varas iestādes to kopumā uztvēra kā veiksmīgu operāciju, kas izraisīja nopietnas politiskas cīņas ASV. Viņa zvaigzne sāka pacelties 2021. gadā un turpināja celties 2022. gadā, jo viņa “Vāgnera grupas” algotņi aktīvi strādāja vairākās ārvalstīs. Viņi nesen iebrauca Mali, kad Francijas valdība izveda no turienes savu karaspēku. Līdz ar to ”Vāgnera grupas” aktivitātes Kremlis uztver pozitīvi, jo sniedz iespēju, publiski to neatzīstot, paplašināt savu varu un ietekmi tajās valstīs, kur Krievijas militāristu klātbūtne radītu zināmu nervozitāti.
Daudz kas būs atkarīgs no ”Vāgnera” PMK panākumiem kaujās, vai viņiem izdosies ieņemt Bahmutu vai nē, vai pat ieņemt Bahmutu un pēc tam zaudēt un saskarties ar lielu Ukrainas militārpersonu pretuzbrukumu. Šādā situācijā Prigožins nonāks sarežģītā situācijā, īpaši ņemot vērā viņa kritiku Krievijas augstākajiem līderiem par iespējamām neveiksmēm uz vietas. Šajā gadījumā viņš atradīsies “aizdurvē”.
Cik lieli ir ”Vāgnera grupas” algotņu zaudējumi Ukrainā?
Zaudējumi starp tiem ir diezgan lieli. Mēs lēšam, ka katru mēnesi iet bojā no 5000 līdz 5800 Krievijas karavīru, ”Vāgnera grupas” algotņu un prokrievisko kaujinieku no tā sauktajām LTR un DTR.
Grūti aplēst, cik Vāgnera grupas algotņu ir bojāgājušo vidū, taču viņu ir diezgan daudz, īpaši apvidos, kur notiek smagas kaujas Ukrainas austrumos ap Luhansku un Doņecku.
Krievija mēģina dažus bojāgājušos algotņus attēlot kā varoņus, taču mēs arī pamanām pieaugošu neapmierinātību no algotņu mātēm, kuras nesaprot problēmas, ar kurām viņi saskaras.
Viņu dēli mirst, nesaņemot pietiekami daudz munīcijas, pietiekama loģistikas atbalsta no Krievijas militārpersonām vai valdības.
Mēs neredzam, ka tas tiek daudz apspriests Krievijas digitālajās platformās, jo cilvēki ir ļoti nobijušies. Bet šķiet, ka starp daudziem krieviem, ar kuriem esmu runājis, notiek debates, ka šie algotņi tiek vienkārši nosūtīti nāvē, padarīti par “lielgabalu gaļu”.
Vai jūs domājat, ka Vāgnera grupa var kļūt par piemēru citu līdzīgu PMK izveidei Krievijā?
Manuprāt, Kremlim ir liela problēma atrast papildspēkus, kurus varētu nosūtīt karot uz Ukrainu. Viena no iespējām ir veikt vēl vienu mobilizāciju, bet tas ir ļoti strīdīgs solis. Līdz šim Kremlim ir izdevies no tā izvairīties.
Pirmkārt, lielākā daļa iesaukšanas notiek nevis Sanktpēterburgā vai Maskavā, bet gan Sibīrijā un citos reģionos.
Karā neiet bojā politiskās elites bērni, bet tur iet bojā citi.
Otrkārt, Krievijas vadība paļaujas uz algotņiem, kuriem pēc nāves nav politiskas vērtības. Tie nav krievu karavīri, algotņus savervē no cietumiem, Prigožins savervē dažus algotņus citās valstīs, piemēram, Sīrijā un citās.
Tādējādi šādu cilvēku nāves politiskās izmaksas ir ļoti mazas.
Šajā ziņā algotņi kļūst noderīgi, jo tos var nesaudzēt un iztērēt.
Bet, ja karš Ukrainā paliks par izsīkuma karu, tad Putinam būs jāpieņem ļoti svarīgi politiski lēmumi, lai turpinātu cilvēku sūtīšanu uz fronti.
Es neesmu pārliecināts, ka viņš var atļauties sūtīt turīgo Maskavas vai Sanktpēterburgas iedzīvotāju dēlus karot uz Ukrainu, un viņam var nākties paļauties uz šāda veida algotņu organizāciju.
Un, ja viņiem veiksies frontē, tad Putins ļaus tādiem cilvēkiem kā Prigožins vai Kadirovs sūtīt cīņā algotņus, kas ļaus izvairīties no politiskajām izmaksām, kas saistītas ar nepieciešamību mobilizēties.
Vai Krievijas Aizsardzības ministrija var atņemt Vāgnera grupai atbalstu?
Iespējams, Krievijas militārpersonas sāks ierobežot Vāgnera grupai nosūtītās loģistikas un munīcijas apjomu. Tas kopumā būs atkarīgs no loģistikas problēmām, ar kurām saskarsies Krievijas militārpersonas, īpaši armija. Ja Krievijas militārpersonas turpinās saskarties ar tām pašām nopietnajām loģistikas problēmām, ar kurām viņi saskaras tagad – rezerves daļu, smērvielu, munīcijas trūkums -, tad ir saprotams, ka viņi vispirms mēģinās nodrošināt savus profesionālos militāros spēkus, specvienības, mehanizētās divīzijas.
Maz ticams, ka Krievijas militārpersonas nodrošinās algotņu vienības, kaitējot saviem regulārajiem spēkiem, kas karo Ukrainā, lai neatņemtu tiem krājumus. Taču tas varētu nenotikt, ja kāds, piemēram, Vladimirs Putins, iejauktos un lūgtu Vāgnera grupai sniegt loģistikas atbalstu. Kremlis tagad ir kļuvis par sava veida starpnieku starp regulāro armiju un Vāgnera grupu.
Kā vajadzētu izturēties pret informāciju, ka ”Vāgnera grupa” cīnās kopā ar Krievijas desantniekiem Bahmutā?
Nav īsti skaidrs, kā šīs attiecības kvalificēt. No sarunām ar cilvēkiem Bahmutā frontes līnijā uzzināju, ka krievi veic vismaz trīs uzbrukumu viļņus frontes līnijās.
Pirmkārt, Vāgnera grupas algotņi, kas cieš maksimālo upuru skaitu, uzbrūk Ukrainas pozīcijām, tad otrais vilnis (algotņu uzbrukumi), un tad nāk trešais vilnis kompetentāku Krievijas militārpersonu, kas nevēlas riskēt un ciest zaudējumus ar ievainotajiem un nogalinātajiem.
Bet šāda nodiluma kara apstākļos ar lielu zaudējumu skaitu palielinās spriedze starp dažādām karojošo vienību grupām, jo viena no tām nes lielāko zaudējumu smagumu. Un tās nav Krievijas regulārās militārās vienības.
Kā jūs vērtējat kopējo Krievijas armijas zaudējumu skaitu šajā karā?
Krievu upuru līmenis ir ārkārtējs: krievi pirmajā kara gadā Ukrainā zaudēja vairāk karavīru nekā visos Krievijas un padomju karos kopš Otrā pasaules kara kopā. Pašreizējais Krievijas karavīru zaudējumu skaits pārsniedz zaudējumus karā Afganistānā 80. gados, Čečenijā 90. un 2000. gados, Sīrijā, Ukrainā no 2014. gada līdz 2022. gada 22. februārim, kā arī Čehoslovākijā, Ungārijā bojāgājušos. Mozambika un citi reģioni, kur tika nosūtīts Krievijas vai padomju karaspēks. Tas dod priekšstatu par to, cik nozīmīgi ir Krievijas puses zaudējumi tikai Ukrainas kara gadā. Putins tomēr paliek pie varas. Mēs šobrīd neredzam masveida demonstrācijas ielās, bet Krievijas sabiedrībā gandrīz noteikti jau ir sākusies rūgšana.
Pēc mūsu aplēsēm, no 2022. gada beigām līdz 2023. gada februāra beigām gāja bojā no 70 000 līdz 80 000 Krievijas karavīru, es domāju starp parastajām Krievijas vienībām, Vāgnera grupas algotņiem un kaujiniekiem no tā sauktās DTR un LTR.
Precīzu skaitļu par ukraiņu zaudējumiem man nav, taču tie ir manāmi mazāki. Un viena no atšķirībām starp ukraiņu un krievu upuriem, īpaši ievainotajiem, ir motivācija, tas, ka ukraiņi pēc ievainojumiem atgriežas kaujas laukā, savukārt ievainotie krievi parasti neatgriežas.
