Šai rīcībai ir ne tikai morāls, bet arī juridisks pamatojums. Ar šādu vadmotīvu laikrakstā The Washington Post savu viedokli izklāsta profesors, bijušais Hārvardas universitātes prezidents un ASV finanšu ministrs Lorenss Sammerss, jurists un Virdžīnijas universitātes vēstures profesors Filips Zeļikovs un bijušais Pasaules Bankas prezidents Roberts Zēliks
Krievijas uzbrukums Ukrainai ir izvērties par brutālu noplicināšanas cīņu ne tikai militāri, bet arī ekonomiski un sociāli. Vladimirs Putins to saprot. Un Ukraina, kas zaudējusi trešdaļu sava IKP, kuras trešdaļai iedzīvotāju bija jāpamet valsts, bet pārējo dzīvokļos gaisma te iedegas, te izslēdzas, var uzvarēt kaujas laukā, bet vienlaikus zaudēt karu.
Ukrainas sabiedrotie to apgādāja ar ieročiem, taču sašūpojās izšķirošajā, ekonomikas, frontē. Rietumu valdību kara sākumā iesaldēto Krievijas Centrālās bankas 300 miljardu dolāru izmantošana parādīs Putinam, ka viņš nevar ekonomiski pārspēt Ukrainu un Rietumus. Ir zināms elegants taisnīgums, izmantojot Krievijas valsts līdzekļus, kas tagad guļ dīkstāvē, lai kompensētu Maskavas radīto postu.
Pagājušajā mēnesī to ES valstu vadītāji, kas uzņem miljoniem ukraiņu bēgļu, paziņoja, ka ES “atbalstīs Ukrainas atjaunošanu, kurai mēs centīsimies izmantot iesaldētos Krievijas līdzekļus saskaņā ar ES un starptautiskajām tiesībām”. Viņi pievienoja pasākumus, lai izsekotu visiem šiem aktīviem savās valstīs. Kanāda jau ir pieņēmusi īpašus likumus.
ASV, gods viņiem, tērē miljardiem dolāru mēnesī, lai palīdzētu Kijivai samaksāt ikmēneša rēķinus. Bet tie nesedz nekādus restaurācijas un rekonstrukcijas uzdevumus. Iesaldēto Krievijas rezervju pārvietošana būtu morāli korekta, stratēģiski pamatota un politiski lietderīga, īpaši tik nepastāvīgā un svārstīgā ASV Kongresa apstākļos.
Valdībām ir pietiekams juridisks pamats pārskaitīt šos līdzekļus. 2022. gada 14. novembrī ANO oficiāli atzina, ka Krievijai “jānes visas tās starptautiski nelikumīgās darbības juridiskās sekas, tostarp kompensācija par jebkādu kaitējumu, kas nodarīts šādu darbību rezultātā”. ANO ir aicinājusi izveidot institūciju, kas veiktu šo kompensāciju.
Pēdējā šādā gadījumā pēc Irākas 1990. gada iebrukuma Kuveitā, izmantojot tās pašas ārkārtas pilnvaras, ko prezidents Baidens izmantoja šīs krīzes laikā, 1992. gada oktobra valdības dekrēts “lika un piespieda” katrai bankai, kurai ir Irākas valdības līdzekļi, pārskaitīt tos saskaņā ar ANO rezolūcija kā kompensāciju agresijas upuriem. Galu galā, vairāk nekā 50 miljardi ASV dolāru tika izmaksāti cietušajām valstīm no Irākas publiskajiem līdzekļiem, kas glabājās dažādās valstīs. Tam visam nebija nepieciešama tiesa vai agresora atļauja.
Tie, kam pieder Krievijas īpašumi, var likumīgi, reaģējot uz nopietnu starptautisko tiesību pārkāpumu, atcelt savas saistības pret Krievijas valsti un izmantot Krievijas valsts līdzekļus, lai dzēstu Krievijas parādu Ukrainai. Šo aktīvu iesaldēšanu nevajadzētu uzskatīt par nākotnes Krievijas kapitulācijas fantāziju. Kara laika paradigmā kompensācija nevar gaidīt.
Neskaitot neveiksmīgo vilcināšanos par Krievijas Centrālās bankas iesaldēto aktīvu izmantošanu, publiskās debates ir aptumšojušas nepareizas koncentrēšanās uz Krievijas oligarhu jahtām un citiem arestētajiem īpašumiem. Bet šajā gadījumā runa ir par salīdzinoši nelielu naudas summu, ne pārāk likvīdu un daudz sarežģītāku no juridiskā viedokļa.
Krievija nav “persona” saskaņā ar ASV konstitūciju, un atņemtais īpašums nav “privāts”.
Daži brīdina par precedentu, kad bankrotējušajai Vācijai tika piemērotas bargas reparācijas pēc Pirmā pasaules kara. Tā ir šausmoša analoģija. Kopš šī kara sākuma Krievija ir nopelnījusi vismaz 100 miljardus dolāru, un šī nauda nav iesaldēta. Putins droši vien jau ir norakstījis iesaldētos līdzekļus. Grūti iedomāties scenāriju, kā viņš tos atgūs, pie kam, Ukraina ir izpostīta.
Eiropas līderi ir pulcējušies, lai atbalstītu Ukrainu. Baidena administrācija vēl nav sekojusi šim piemēram. Viņam tagad ir jāizmanto iesaldētie Krievijas līdzekļi, kamēr tas var ietekmēt kara iznākumu. Ir pienācis laiks Baidenam pastāstīt saviem padomniekiem, ko prezidents Rūzvelts teiktu viņa vietā: tā ir pareiza rīcība. Atrodiet veidu, kā to īstenot.