Okupācijas laikā esam piedzīvojuši četrus Maskavas vadoņus, tāpēc jo spilgti atceramies gan to, kā viņi viens otru nomainīja, gan kādas pārmaiņas nesa nākošais vadonis. Īpaši Gorbačovs, kura laikā ar aizrautību sākām uzklausīt arī tos, kurus uzskatījām par demokrātiem vai Kremļa opozīciju. Iespējams, tieši tas arī šodien šķiet svarīgs, jo šiem procesiem noteikti ir zināma ģeopolitiska nozīme tam, kas Krievijā varētu notikt pēc Putina.
Vadonisms joprojām ir viena no galvenajām Krievijas sabiedrības politiskajām problēmām. Vadonis nodarbojas ar politiku, un tauta ir klāt (ideālajā gadījumā) pateicīgas un visu iepriekš apstiprinošas publikas formā. Mūsdienās vadonismu visā tās krāšņumā pārstāv prezidenta Vladimira Putina personālistiskais režīms. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu sāk atvaļināts diplomāts, ieroču neizplatīšanas, atbruņošanās un bruņojuma kontroles eksperts Boriss Bondarevs
Vadonisms ir jāsaprot kā pieprasījums politiskajiem līderiem, kuri spēlē aktīvu politisko lomu, tēlojot it kā masu interešu pārstāvniecību – bez šo masu jebkādas līdzdalības politisko lēmumu pieņemšanā. Šāda modeļa pirmsākumi, protams, meklējami Krievijas valsts vēsturē, kur sabiedrība kopumā gandrīz vienmēr ir bijusi izslēgta no politikas, kas bija ekskluzīva elites sfēra.
Labs, demokrātisks cars
Tajā pašā laikā daudziem opozicionāri noskaņotiem krieviem ir arī naiva pārliecība par labu, “pareizu” vadītāju: “Atnāks labs līderis un uzcels mums demokrātiju.” Bieži vien neapzināti tiek postulēts, ka tieši šis līderis visu darbu veiks pats, un pateicīgie pilsoņi vienkārši izmantos viņa darba augļus, bez jebkāda savu spēku pielikšanas. Parasti līdera personu šādi pilsoņi uztver ar godbijību, viņam ir taisnības prezumpcija, bet tie, kas nepiekrīt, tiek nekavējoties reģistrēti kā “Kremļa aģenti”. Pret politiķiem valda nekritiska attieksme, kas vairāk balstās uz personīgām simpātijām un eksaltētām cerībām, nevis uz apzinātu izvēli.
Šeit nevar neatcerēties nesenu vēsturisku piemēru, proti, Borisa Jeļcina nākšanu pie varas, kurš savu karjeru veidoja 80. gadu beigās, kritizējot nomenklatūras privilēģijas, par ko viņš pats tika vajāts 1980.-1990.gadu mijā. Demokrātiski noskaņotie PSRS pilsoņi uztvēra Jeļcinu kā īstu demokrātisku līderi, kas ikvienam dos brīvību un demokrātiju. Protams, Padomju Savienībā dzimušajiem un augušajiem cilvēkiem šāda naiva bērnišķīga pieeja bija piedodama: viņi nezināja, kas ir demokrātija un, kas principā ir atvērts, konkurētspējīgs politiskais process.
Maz ticams, ka šāds naivums var kalpot par attaisnojumu, lai dzīvotu 2023. gadā. Mūsdienās ir labi zināms, cik viegli demokrātiju var sagrozīt un sagraut un kā zem demokrātijas karoga var izveidot brutālu diktatūru. Tāpēc bērnišķīgā ticība “labam vadonim” ir problēma.
Opozīcijas pašu ieceltie
Galvenais trūkums ir tas, ka vadonības jēdziens principā neparedz atbildīgus pilsoņus, kuriem būtu svarīga loma politikā. Vadonisma atbalstītājiem līdzdalība būtībā aprobežojas ar došanos uz vēlēšanām, sava kandidāta atzīmēšanu un gaidīšanu, kad kandidāts izdarīs viņiem ko labu.
Bet vai šāda atkarīga pieeja veicina īstu demokrātiju?
Acīmredzot pret politiskajiem līderiem ir jāpieiet nevis romantiski entuziastiski, bet gan tīri patērnieciski un ar prātu. Politiķiem ir jāatskaitās to priekšā, kuru intereses, kā viņi apgalvo, viņi pārstāv un aizstāv. Viņi ir jākontrolē, viņi ir stingri jāiztaujā, un bez nožēlas ir jāšķiras, ja viņi sāk rosīties aiz savu vēlētāju mugurām.
Pretlīdzeklis vadonismam var būt tikai pēc iespējas plašāka politiski aktīvo Krievijas pilsoņu līdzdalība politisko lēmumu pieņemšanā. Tikai pilsoņi ir jebkura politiķa leģitimitātes avots. Tāpēc jebkuram politiskajam līderim vai tam, kurš tiecas par tādu kļūt, ir vajadzīgs tiešs, nepārprotams masu mandāts, kas viņam dos tādu leģitimitāti, kas nepieciešama cilvēku interešu pārstāvēšanai gan Krievijā, gan ārpus tās.
Jāapzinās, ka visi pašreizējie Krievijas opozīcijas pārstāvji būtībā ir pašiecelti. Tāda ir realitāte. Viņiem ir savi atbalstītāji, bet nav leģitimitātes to cilvēku acīs, kuri nav starp atbalstītājiem.
Leģitimitātes iegūšana no kandidēšanas kaut kādās vēlēšanās pirms daudziem gadiem ir pretrunīga ideja. Vēl dīvaināki un nedemokrātiskāki ir priekšlikumi, ka leģitimitāte var nākt no viena konkrēta pilsoņa, pat ja tas ir ļoti nopelniem bagāts un autoritatīvs.
Demokrātijas ārpakalpojumi
Tādējādi atkal rodas jautājums par nepieciešamību izveidot Krievijas pilsoņu gribas izpausmes sistēmu, kuru varētu izmantot gan atsevišķu Krievijas opozīcijas koordinācijas institūciju kandidātu ievēlēšanai, gan balsošanai par šo orgānu lēmumu projektiem.
Šāda sistēma cita starpā ļaus sevi apliecināt jaunām figūrām, kas dos iespēju atjaunot un atsvaidzināt esošo politisko ainavu. Neapšaubāmi, svaigas asinis ļoti noderētu jaunu pieeju izstrādei un mūžīgā jautājuma “ko darīt?” risināšanai.
Regulāra līdzdalība politiskajā dzīvē, balsošana par lēmumu projektiem, sava viedokļa paušana nevis neauglīgu diskusiju veidā sociālajos tīklos, bet gan reālā politiskā platformā būtu laba demokrātijas skola visiem tiem, kas nākotnē vēlētos redzēt Krieviju kā brīvu un demokrātisku valsti.
Saprotams, ka e-balsošanas sistēma ir jāveido un jādarbina tā, lai tā neradītu nekādus jautājumus par tās caurskatāmību un būtu pārliecība no tiem, kuri to izmantos. Alternatīvi varētu apsvērt šādas sistēmas izstrādi un administrēšanu uzticēt IT uzņēmumam no neitrāla valsts, tas ir, nodot to kādam ārpakalpojumam. Tas nodrošinātu šādas sistēmas darbības objektivitāti un tīri tehnisko raksturu.
Bez šāda pilsoņu mandāta nevienai pašieceltu līderu apvienībai nebūs vajadzīgās leģitimitātes, un jebkurš viņu paziņojums un lēmums vienmēr var tikt apstrīdēts. Konkrētus rezultātus, kas nepieciešami arvien lielākam Krievijas iedzīvotāju skaitam, var sasniegt, tikai izveidojot politisko organizāciju, kas apvieno pēc iespējas plašāku politisko spektru – organizāciju, kuru veido un atbalsta paši pilsoņi, tādējādi paužot savas patiesās intereses, kā viņi paši tās iztēlojas.