Krievijas bruņoto spēku rindās pieaug demoralizācijas pazīmes. Ar šādu vadmotīvu savu izsmeļošo viedokli izklāsta žurnālists un vairāku Ukrainas mediju menedžeris Pīters Dikinsons
Pagājušajā nedēļā sociālajos tīklos parādījās pārliecinoši kadri, kuros Krievijas karaspēks izpildīja nāvessodu sagūstītam Ukrainas karavīram. Īsā šī acīmredzamā kara nozieguma videoklipā neapbruņots Ukrainas karagūsteknis, kurš vēlāk tika identificēts kā čerņihivietis Oleksandrs Macijevskis, mierīgi atkārto patriotisko saukli “Slava Ukrainai” un pēc tam, ložu krusas notriekts, sabrūk.
Šie neaizmirstamie pēdējie vārdi dziļi rezonēja Ukrainas sabiedrībā, kas reaģēja ar sašutumu par slepkavības noziedzīgo raksturu un apbrīnu par upura satriecošo drosmi. Dažas stundas pēc video parādīšanās Ukrainas sociālajos tīklos cirkulēja simtiem portretu un mēmu, izrādot cieņu Macijevska izaicinošajai nostājai. Ukrainas pilsētu ielās jau redzami viņam veltīti sienas gleznojumi. Runā pat par pieminekli karotājam.
Macijevskis ir jaunākais simbols Ukrainas nelokāmai apņēmībai karā, kas jau radījis daudzus šādus simbolus. No slavenā ” krievu karakuģa”, ko uz zināmu adresi nosūtījis Čūsku salas garnizons, līdz šķietami pārcilvēciskajai ” Azovstal” aizstāvju izturībai. Ukraina pēdējā gada laikā ir piedzīvojusi daudzus ikoniskus mirkļus, kuros ir iemūžināts pretošanās gars, kas ir pārņēmis valsti kopš Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu 2022. gada februārī.
Tas nepavisam nav tas, ar ko Krievija rēķinājās. Kad Putins pavēlēja iebrukt Ukrainā, viņam tika teikts, ka Ukrainas sabiedrība sveiks viņa karaspēku, un apliecināja, ka organizētā militārā pretestība sabruks dažu dienu laikā. Miljardiem dolāru tika iztērēti, sagatavojot augsni, uzpērkot Ukrainas amatpersonas, lai tās pārslēgtos pretējā pusē un atbalstītu iebrukumu. Sižets it kā bija sagatavots triumfam, kas iznīcinās Ukrainas valstiskumu un apstiprinās Putina vietu starp lielākajiem Krievijas valdniekiem.
Tagad ir skaidrs, ka Putina galīgi nepareizais vērtējums par Ukrainas morāli ir viena no mūsdienu izcilākajām izlūkošanas kļūdām. Šķiet, ka viņš ir iekritis daudzu ilggadēju diktatoru slazdā un ieskāvis sevi ar lojāliem roklaižām, kuru nolūks bija viņam pateikt to, ko viņš gribēja dzirdēt.
Šo toksisko tendenci saasināja pandēmijas piespiedu izolācija, kas, šķiet, ir vēl vairāk veicinājusi Putina apsēstību ar Ukrainu un nostiprinājusi viņa pārliecību, ka valsts ir jāpakļauj par katru cenu. Arvien klaustrofobiskākā atmosfērā Putina Kremlī nav nekāds pārsteigums, ka viņa izlūkdienestu vadītāji ir nolēmuši pastiprināt šos aizspriedumus un veicināt viņa neapdomīgās impērijas ambīcijas. Ja viņi būtu mēģinājuši brīdināt būt uzmanīgiem, visticamāk, tiktu atlaisti.
Šai simpātijai bija postošas sekas. Ukraiņu tauta Putina iebrūkošo armiju nesagaidīja ar tortēm un ziediem, bet gan apvienojās, metot izaicinājumu Krievijas agresijai. Desmitiem tūkstošu cilvēku steidzās dienēt Ukrainas bruņotajos spēkos un teritoriālās aizsardzības vienībās, un vēl miljoni tika mobilizēti, lai atbalstītu kara centienus, vācot līdzekļus, ziedojot un mājās ražojot pirmās nepieciešamības preces, piemēram, prettanku nocietinājumus un Molotova kokteiļus.
Dažās nedēļās pēc iebrukuma plašs ukraiņu brīvprātīgo tīkls frontes karavīriem piegādāja visu, sākot ar pārtiku un medikamentiem un beidzot ar droniem un džipiem. Neskatoties uz pagājušā gada šausmām, šī tērauda apņēmība mast izaicinājumu Krievijai, joprojām ir nemainīga visā Ukrainas sabiedrībā. Mūsdienu Ukrainai var pietrūkt vienalga kā, izņemot morāles. Patiesībā tieši otrādi.
Ko nevar teikt par krievu armiju. Reaģējot uz katastrofālajiem zaudējumiem, kas ciesti iebrukuma pirmajos sešos mēnešos, Putins 2022. gada septembrī paziņoja par pirmo Krievijas mobilizāciju kopš Otrā pasaules kara. Aptuveni 300 000 cilvēku, kas tika mobilizēti pagājušajā gadā, šobrīd atrodas Ukrainā. Viņi tika iemesti tieši kaujā, neskatoties uz to, ka nebija apmācīti un bija nepietiekami aprīkoti.
Kopš janvāra beigām sociālajos tīklos sāka parādīties nepārtraukta video straume, kurā mobilizēto Krievijas militārpersonu grupas vēršas pie Putina vai viņa pārstāvjiem reģionos. Viņi parasti sūdzas par pašnāvniecisko taktiku un lieliem upuriem, protestējot pret savu triecienvienības lomu frontes līnijā un aicinot pārdislocēt viņus uz aizmuguri. Atsevišķos gadījumos mobilizētie paziņoja, ka viņi tieši atsakās paklausīt pavēlēm.
Pieaugošās demoralizācijas pazīmes Krievijas militārpersonu rindās varētu būt liela Kremļa problēma laikā, kad Putinam nav citu acīmredzamu iekšēju izaicinājumu viņa militārajai politikai.
Pašlaik Krievijā ir maz pazīmju, kas liecina par nozīmīgu pretkara noskaņojumu. Turpretī neatkarīgās aptaujas liecina par pastāvīgi augstu sabiedrības atbalsta līmeni iebrukumam, bet tie, kuri iebilst, lielākoties izvēlējās klusēt vai bēgt no valsts. Lai gan daudzi apšauba diktatūras laikā iegūto aptauju datu patiesumu, pilnīga jebkādu vērā ņemamu mēģinājumu protestēt pret karu neesamība, liecina par vismaz pasīvu iebrukuma pieņemšanu.
Tikpat drūmas izskatās Kremļa apvērsuma izredzes. Lai gan tiek uzskatīts, ka daudzi Krievijas elites pārstāvji ir satriekti par lēmumu iebrukt Ukrainā, viņi kopš tā laika ir samierinājušies ar jauno realitāti un lielākoties ir pārāk atkarīgi no Putina, lai radītu nopietnu izaicinājumu Kremlim.
Tādējādi militārpersonas joprojām ir vienīgais iespējamais nopietnais pretestības avots karam. Ja Krievijas komandieri turpinās ievērot savu “cilvēku viļņu” taktiku un mobilizētie karaspēki turpinās iet bojā lielā skaitā, pašreizējais neapmierinātības vilnis var pāraugt atklātos dumpjos ar ļoti neparedzamām sekām Putinam un viņa režīmam.
Morāles nozīme karā jau sen ir atzīta. Napoleons Bonaparts teica, ka trīs ceturtdaļas militāro panākumu ir atkarīgi no morāles. Tas palīdz izskaidrot, kāpēc pirmajā iebrukuma gadā Ukrainas militārpersonas demonstrēja tik iespaidīgu pārākumu, kamēr pati Krievija visiem spēkiem centās atbilst savam pirmskara pasaules otrās spēcīgākās armijas statusam.
Svarīgi atzīmēt, ka ukraiņi precīzi zina, par ko viņi cīnās. Viņi aizsargā savas mājas un ģimenes no ienaidnieka, kurš plāno veikt genocīdu un noslaucīt viņu valsti no zemes virsas. Skaidrs, ka papildus motivācija viņiem nav vajadzīga. Gluži pretēji, krieviem saka, ka viņi cīnās pret visu, sākot no NATO paplašināšanās un geju parādēm līdz anglosakšu sātanistiem un ukraiņu nacistiem.
Kamēr Ukrainas karavīri ir vērsti uz precīzi definētu mērķi atbrīvot savu valsti, Krievijas militārie mērķi šķiet daudz neskaidrāki un bieži vien ir pakļauti pēkšņai pārskatīšanai. Ņemot vērā Krievijas ģenerāļu attieksmi pret karavīriem kā pret “lielgabalu gaļu”, nav pārsteidzoši, ka morāle kļūst par nopietnu Putina armijas problēmu.
Vai morāles kritums var būtiski iedragāt Krievijas iebrukumu? Mums būs labāks priekšstats par problēmas apmēru nākamajos mēnešos, kad gan Krievija, gan Ukraina sāks lielas pavasara ofensīvas, kas pārbaudīs to armiju noturību. Šajā posmā Putins gatavojas ilgam karam un joprojām cer sakaut Rietumus. Viņam ir stabila bāze mājās un pietiekami daudz resursu, lai potenciāli turpinātu iebrukumu vēl vismaz divus gadus. Tomēr situācija var krasi mainīties, ja viņa demoralizētā armija atteiksies cīnīties.