Pēc daudzām debatēm pieņēmuši nepieciešamos lēmumus, eiropieši pēkšņi sapratuši, ka viņu tanki ir daudz sliktākā stāvoklī, nekā viņi domāja.
Ir pagājis gandrīz mēnesis, kopš Berlīne saviem Eiropas sabiedrotajiem atļāva nosūtīt uz Ukrainu Vācijā ražotos tankus. Taču bruņumašīnu plūsma, ko daudzi vadītāji solījuši organizēt, vairāk atgādina strūklu. Dažas valstis ir sapratušas, ka to krājumos esošie tanki nedarbojas vispār vai tiem nav pietiekami daudz rezerves daļu.
Politiskie līderi saskārušies ar negaidītu koalīcijas partneru vai pat aizsardzības ministriju pretestību. Bet dažām armijām nācies pieaicināt jau atvaļinātus instruktorus, lai mācītu ukraiņu karavīriem, kā lietot vecākus tanku modeļus, raksta New York Times.
“Grūtības piegādāt Leopard tankus uz kara plosīto Ukrainu ir skaidrākā izpausme realitātei, ko Eiropa jau sen ir ignorējusi: ticot, ka liela mēroga kari ir pagātne, un izbaudot pēcaukstā kara atkusni, valstis hroniski ir saņēmušas nepietiekamu armijas finansējumu. Kad Krievija uzsāka lielāko karu kontinentā kopš Otrā pasaules kara, viņi bija šausmīgi nesagatavoti .
Mājieni par šo problēmu parādījās pirms gada, kad Krievija iebruka Ukrainā, un visi saprata, ka ieroči un munīcija ir deficīts. Taču tagad, kad Vācija un sabiedrotie nedēļām ilgi cīnās, lai atrastu pietiekami daudz Leopard 2, lai atbalstītu vismaz divus bataljonus ar 62 tankiem, problēmas mērogs ir kļuvis vēl skaidrāks. Ironiski, situācija neaprobežojas tikai ar Vāciju.
Kanclers Olafs Šolcs nedēļām ilgi pretojās masveida sabiedrības spiedienam no Ukrainas līderu, Eiropas politiķu un drošības ekspertu puses sūtīt tankus uz Kijivu un ļaut citām valstīm nodot savus leopardus. Lai gan Vācija baidījās, ka Krievija to varētu uzskatīt par NATO eskalāciju. Ir uzsākta kampaņa sociālajos tīklos ar saukli #Freetheleopards. Un tā, kad “leopardi” beidzot ir brīvi, izrādījās, ka to krājumos nav pietiekami daudz. Dažas valstis, kas pieprasīja atļauju nosūtīt tankus uz Ukrainu, saskārās ar grūtībām šo plānu īstenošanā vai mainīja savas domas.
Neskatoties uz to, ka Eiropā ir aptuveni 2000 2 dažādu modeļu Leopard tanku, Ukraina no tiem nevar dabūt pat dažus simtus, kas tai nepieciešami. Vācija piedāvāja 18 vienības, Polija – vēl 14. Bet tad skaitļi krītas. Un, ja solītie tanki kaujas laukā tiek sabojāti vai saplīst, nav skaidrs, ar ko tos aizstāt.
“Protams, dažas valstis ir veikušas piegādes vai vismaz paziņojušas, ka veiks. Bet citas nav ,” Minhenes drošības konferencē sacīja Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss.
“Un tas ir tas, kas mani nedaudz šokēja. Acīmredzot bija dažas valstis, es tās nenosaukšu, bet mums bija dažas valstis, kurām patika slēpties aiz Vācijas. Sakiet: mēs gribētu sūtīt tankus, bet mums neļauj. Bet, kad mēs to atļāvām, viņi neko nedarīja,” piebilda Vācijas ministrs.
Privātās sarunās daudzas tanku sarunās iesaistītās Vācijas un Eiropas amatpersonas stāsta, ka situācija ir sarežģītāka. Nav tā, ka valstis nevēlas pildīt savus solījumus. Drīzāk viņi saskārās ar realitāti, cik grūti to izdarīt. Somija, kur daudzi prominenti parlamentārieši ir mudinājuši Vāciju atļaut Leopard tanku nosūtīšanu uz Ukrainu, pagājušajā ceturtdienā paziņoja, ka nodos tikai trīs tanku traļus uz Leopard bāzes, bet ne vienu kaujas tanku. Vācijā ir tādi, kas simpatizē Somijas lēmumam, kura vēl nav iestājusies NATO, bet kurai ir garākā robeža ar Krieviju Eiropā. Tā acīmredzot nevēlas vājināt savu aizsardzību laikā, kad Krievijas Federācija izrāda gatavību uzbrukt suverēnām kaimiņvalstīm. Taču dažas Eiropas amatpersonas cer sagaidīt lielāku Somijas ieguldījumu, ņemot vērā, ka ASV un Apvienotā Karaliste ir apņēmušās to aizsargāt, ja nepieciešams, pat pirms pievienošanās NATO.
Ziemeļvalstis, piemēram, Zviedrija, jau sen ir veicinājušas Leopard tanku piegādi. Taču piektdien Stokholma piedāvāja tikai 10 tankus, saskaroties negaidītām problēmām. Vācijas amatpersonas laikrakstam New York Times norādīja, ka, lai gan zviedru politiķi un sabiedriskie darbinieki ir gatavi piedāvāt Ukrainai tankus, Zviedrijas militārpersonas ieņem pretēju nostāju.
Spānijai ir 108 Leopard 2A4 tanki. Valsts bija viena no pirmajām, kas lūdza Vācijai atļauju daļu no tiem nodot Ukrainai. Tagad Madride ir atklājusi, ka daudzi no šiem tankiem ir ļoti sliktā stāvoklī, un tiem ir nepieciešams remonts, kas prasīs nedēļas un mēnešus. Turklāt Spānijas premjerministra koalīcijas partnere, kreisā spārna Podemos partija, vairāk atbalsta Krieviju un iebilst pret palīdzības sniegšanu Ukrainai. Vācija sāka izdarīt spiedienu uz saviem sabiedrotajiem. Premjerministrs Pedro Sančess piektdien uzlaboja savu solījumu un paziņoja, ka Ukraina saņems 10, nevis 6 Spānijas leopardus.
Eiropadomes Ārlietu padomes analītiķe Ulrike Franke sacīja, ka grūtības atrast vajadzīgo tanku skaitu liek uzdot jautājumu par to, kuras citas armijas Eiropā cieš no tāda paša trūkuma un problēmām ar militārā aprīkojuma apkopi.
“Vai tā ir tikai slikta veiksme, ka Spānijai ir šādas problēmas ar Leopard tankiem, bet viss pārējais darbojas? Vai arī viņiem ir līdzīgas problēmas kaut kur citur? Vai tikai 10% aprīkojuma nav kārtībā vai visi 50%? Eiropai šim jautājumam būtu jāpievēršas rūpīgāk,” sacīja Franke.
Polija, kurai bija sarežģītas attiecības ar Vāciju, izdarīja vislielāko spiedienu uz Šolcu un Berlīni piegādāt Leopad un pat draudēja nepieciešamības gadījumā bez Vācijas atļaujas nosūtīt uz Ukrainu tankus. Varšavas arsenālā ir ap 200 tanku Leopard 2. Bet atdos tikai 14. Polija uz Ukrainu nosūtīja pirmās kaujas mašīnas Krievijas iebrukuma gadadienā, 24. februārī. Lai gan ukraiņu karavīru apmācība uz šiem tankiem vēl nav beigusies.
Iespējams, ka Varšava aizkavēs Leopard 2 piegādes, līdz tā saņems jaunus Hyundai ražotos K2 tankus no Dienvidkorejas. Polija uz Ukrainu nosūtīja daudz modernizētu T-72. Taču dažas Eiropas amatpersonas uzskata, ka Varšavai vajadzētu piedāvāt vairāk tanku Leopard. Daži politiķi šonedēļ plāno tikties ar Polijas pārstāvjiem, lai labāk izprastu situāciju. Pat ja runa ir par tvertnēm, kuru krājumi ir ļoti lieli, jo īpaši par Leopard 1, pat šeit ir grūtības.
Nīderlande, Vācija un Dānija uzņēmās iniciatīvu līdz gada beigām remontēt un nosūtīt uz Ukrainu 150 Leopard 1 vienības. Taču kāds vārdā nenosaukts ģenerālis laikrakstam New York Times pastāstīja, ka ir jāatrod atvaļināti mehāniķi, kuri joprojām zina, kā vadīt Leopard 1, lai apmācītu ukraiņu karavīrus.
Eiropadomes Ārlietu padomes analītiķis Gustavs Gresels apgalvo, ka visām šīm problēmām ir daudz risinājumu, ja Eiropas valstis vienotos sadarboties. Piemēram, Nīderlande nomāja 18 vācu Leopard 2. Amatpersonas šobrīd apspriež, vai Vācija var kādu no šiem transportlīdzekļiem izmantot Lietuvā un nosūtīt savus tankus uz Ukrainu.
Šveice, paļaujoties uz savu konstitucionālo neitralitāti, atsakās nodot pat vienu no saviem 134 Leopard tankiem. Tomēr Gresels norādīja, ka valsts ir gatava tos nodot ES valstīm. Tātad Somija vai Polija varētu lūgt Šveices tankus un nosūtīt savus uz Ukrainu. Vēl viena iespēja ir tāda, ka valstis varētu vienkārši iepirkt vairāk “leopardu” no Vācijas uzņēmumiem Rheinmetall un Krauss-Maffei Wegmann. Tikmēr nosūtīt esošos Ukrainas armijas transportlīdzekļus.
Taču valdības un aizsardzības industrija Eiropā strīdas tikai par ražošanu. Valstu vadītāji vēlas, lai nozare sper pirmo soli. Bet ieroču ražotāji gaida ilgtermiņa pasūtījumus no valdībām pirms ražošanas palielināšanas.