Eiropas nākotni var noteikt jauns aukstais karš un ilga gaidīšana, kad Krievija beidzot nāks pie prāta. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu sāk Hārvarda universitātes publiskās administrācijas profesors Greiems Elisons
Pēc kara gada ir pilnīgi skaidrs, kurš izcīnīja morālo uzvaru. Šajā stāsta par Dāvidu un Goliātu versijā ukraiņi iedvesmoja visu pasauli. Un godīgā pasaulē šis karš būtu beidzies ar pilnīgu Ukrainas uzvaru un apkaunojošām Putina bērēm.
Liela daļa no šīs ziemas publiskajām diskusijām atspoguļo pārliecību, ka Ukrainai ir jāizcīna izšķiroša uzvara un tā var gūt panākumus. Bet ko nozīmē uzvarēt tādu valsti kā Krievija?
Apdomājot šo ceļu, mēs nevaram apiet faktu, ka Putinam ir aptuveni 6000 kodolieroču arsenāls, kas varētu mūs visus nogalināt. Un viņš nesen paziņoja, ka Krievija aptur dalību START līgumā, kas ir pēdējais atlikušais bruņojuma kontroles līgums ar ASV.
Lai saprastu, kur esam patiesībā, mums jāatbild uz četriem jautājumiem
Pirmkārt, ja uz spēles ir likta ne tikai Ukrainas izdzīvošana, bet arī Eiropas nākotne un pat pasaules kārtība, kāpēc amerikāņu karaspēks nekaro līdzās ukraiņiem kaujas laukā?
Šeit atbilde ir vienkārša: prezidents Baidens jau pašā sākumā teica, ka ASV “neizcīnīs Trešo pasaules karu Ukrainas labā”. Ja ASV nosūtīs amerikāņu karaspēku kaujas laukā, tas ātri pāraugs karā starp ASV un Krieviju – un pēc tam var viegli pāraugt kodolkarā. Putinam ir kodolarsenāls, kas pilnībā spēj iznīcināt ASV. Mūsu pasaulē, kurā valda abpusēji nodrošināta iznīcināšana, Ronalda Reigana frāze joprojām ir apžilbinoša patiesība: “Kodolkaru nevar uzvarēt, un to nekad nedrīkst sākt.” Tāpat kā gandrīz pusgadsimtu aukstā kara laikā, Amerikai tagad ir jāatrod veidi, kā aizsargāt un veicināt savas intereses, nenonākot tiešā konfliktā ar Krieviju.
Otrkārt, vai CIP direktoram Viljamam Bērnsam ir taisnība, sakot, ka karš Ukrainā ir karš, kuru Putins uzskata par savu izdzīvošanas jautājumu un “netic, ka var atļauties to zaudēt”?
Atbilde ir jā, ja apstākļi kaujas laukā liek Putinam izvēlēties starp pazemojošu sakāvi no vienas puses, un iznīcināšanas eskalāciju, no otras puses, visticamāk, viņš izvēlēsies pēdējo. Šī kara iznākumam Krievijai nav eksistenciālas nozīmes. Bet tas attiecas uz Putinu personīgi. Ja vienīgā alternatīva ir sakāve, viņš var nolemt, ka viņam nav citas izvēles, kā veikt taktiskus kodoltriecienus pret Ukrainu. Prezidents Džons Kenedijs brīdināja nākamos valstsvīrus, ka “aizstāvot savas intereses, kodolvalstīm ir jānovērš tās konfrontācijas, kas nostāda ienaidnieku pirms izvēles par pazemojošu atkāpšanos vai kodolkaru”.
Treškārt, ja cīņa kaut kā beigtos šodien, vai kādam būtu šaubas par to, kurš uzvarēja un kurš zaudēja? Lai kādus taktiskus teritoriālos ieguvumus Putins būtu izvedis no intensīvās kara fāzes, nevienam neradīsies šaubas, ka karš pats par sevi bija milzīga stratēģiska kļūda. Putins ir panācis tieši pretējo tam, uz ko viņš tiecās. Ukraiņu identitātes izjūta un pārliecība, ka viņi var izveidot dzīvotspējīgu modernu nāciju, nekad nav bijusi tik spēcīga kā tagad. NATO nekad nav bijusi tik saliedēta, un tās Eiropas dalībvalstis nekad nav bijušas tik gatavas ieguldīt savās militārajās spējās. Putins ir nolēmis savu valsti jaunam aukstajam karam pret vienotu transatlantisko pretinieku.
Un visbeidzot, ceturtkārt, ja mēs iztēlojamies Eiropas karti 2030. gadā un izsveram faktorus, kas var noteikt Ukrainas vietu tajā, cik liela nozīme būs tam, vai slepkavības apstāsies 150 kilometrus uz austrumiem vai rietumiem no pašreizējās kontroles līnijas? Ukraiņi nekad neatteiksies no sava mērķa atbrīvot katru Ukrainas zemes collu – un viņiem nevajadzētu padoties. Bet, kamēr Zelenskis un viņa atbalstītāji Rietumos apdomā savas iespējas, viņiem vajadzētu analizēt Rietumvācijas pēckara vēsturi. Veidojot dinamisku demokrātiju ar tirgus ekonomiku lielākās Eiropas institūcijās, ko atbalstīja ASV vadītā NATO, Rietumvācija radīja apstākļus, kuros bija tikai laika jautājums, kad tiks atjaunota padomju okupētā valsts austrumu trešdaļa. Vai Ukraina var kļūt par jauno Rietumvāciju?
Ja manas atbildes būs vairāk vai mazāk pareizas, tad Eiropas nākotni noteiks jauns aukstais karš un ilga gaidīšana uz brīdi, kad Krievija beidzot nāks pie prāta.