26. februārī nomira mūsdienu Krievijas vēsturē slavenākais politiskais stratēģis Gļebs Pavlovskis. Viņš strādāja Jeļcina labā un pēc tam palīdzēja Putinam tikt ievēlētam, konsultēja Janukoviču un Nazarbajeva meitu.
2011. gadā pēc “rokādes” Pavlovskis kļuva par režīma pretinieku, piedalījās Mihaila Prohorova vēlēšanu kampaņā un, neatsakoties no “Putinu radītāja” titula, ne reizi vien publiski atzina, ka nožēlo savu galveno “projektu”. Krievijas opozīcijas medija ”Holod” galvenā redaktore Taisija Bekbulatova apraksta būtiskāko no savām atmiņām.
Mani kā žurnālistu vienmēr ir fascinējusi Gļeba Pavlovska figūra: kā vienā biogrāfijā var būt gan saikne kādā padomju laika politiskajā lietā, gan Putina režīma arhitekta statuss, gan viena cilvēka ikdiena kā kritiski domājošai runājošai galvai Eho Moskvi ēterā. Pirms pieciem gadiem strādājot pie Pavlovska profila, es pavadīju daudzas stundas kopā ar viņu viņa mazajā birojā Malo Gnezdnikovskas bulvārī – un, šķiet, es viņu sapratu mazliet labāk.
Pavlovskis uzauga stagnācijas laikmetā, kas padarīja aktīvos cilvēkus neprātīgus, un, tā kā valstī nebija reālas politikas, viņš vispirms pavadīja laiku Odesā un pēc tam Maskavā, veidojot utopiskas idejas un teorijas par PSRS nākotni, kam bija maz sakara ar reālo dzīvi. Viņa uzskati daudzkārt mainījās, bet idejas par valsts reformu nomainīja viena otru. Viņš izturējās vai nu izmisīgi drosmīgi, vai gļēvulīgi un vienojās ar varas iestādēm.
Pavlovska tā laika piezīmes izraisa atpazīstamības efektu: “Nav jaunu ideju; kauns pamest valsti; vairs nav kur iet. Dzīvnieciska bezizejas sajūta – aizsprostojums paša biogrāfijā”. Bēgšanas procesā no šaurās biogrāfijas, Pavlovskim izdevās būt disidentam Odesā, galdniekam Maskavā, trimdiniekam Komi Republikā. Tajā pašā laikā trimdā viņš nonāca “spēcīga niknuma” stāvoklī: “Es rakstīju traktātus ar pamācībām Politbirojam un VDK par to, kā glābt PSRS, spītīgi saucot to par Krieviju. Vietējais alkoholiķis operatīvais darbinieks tos izlasīja un ievietoja manā kartotēkā. Tā mēs sarakstījāmies ar vēsturi.” Pavlovskis pameta Komi ar cerību kļūt par valdības padomnieku un šādā veidā to mainīt.
Viņa sapnis piepildījās: notika perestroika, Jeļcins nāca pie varas, un Pavlovska acīmredzamā dāvana politisko shēmu izgudrošanā un izmantošanā noderēja. Pavlovskis ar polittehnoloģijām saskārās 90. gadu sākumā, piedaloties Gaidara reformu centra darbā, kur, pēc viņa teiktā, vispirms skaļi izskanēja “necienīgs” jautājums: kā pārdot reformas “stulbajiem” iedzīvotājiem tā, lai tie netraucē darīt? Ideja “kļūt par aizbildņiem” cilvēkiem kā objektiem Pavlovski neatbaidīja, bet šķita interesanta, jo viņš visu mūžu bija pārliecināts, ka lielākā daļa cilvēku vēlas, lai viņus pārvalda.
1996. gada vēlēšanās Pavlovskis nodarbojās ar Genādija Zjuganova un viņa partijas dēmoniska tēla veidošanu – ko viņš pats vēlāk ne bez prieka stāstīja: “Kampaņas beigās es devos mežonīgā azartā un, iespējams, psiholoģiski biju gatavs pat aizdedzināt stendu un teikt, ka to izdarīja komunisti .” Pavlovskis priecājās par iespēju ar politisko tehnoloģiju palīdzību ietekmēt nākotni: beidzot tā bija lieliska lieta, ko viņš gribēja darīt visu savu dzīvi.
Tomēr jāsaprot, ka spēju ar tik plašiem vēzieniem mainīt realitāti radīja ne tikai Pavlovska izcilās spējas polittehnoloģijās, bet arī pats laikmets: tas bija brīvības, valsts un sabiedrības saliedēšanās laiks.
No otras puses, tas bija arī neticama naivuma laiks: padomju tautu, kas iznāca no plānveida ekonomikas un stingri fiksētas politiskās sistēmas, bija ļoti viegli maldināt. Pateicoties šim naivumam, tika gūta liela bagātība. Cilvēki, kas ticēja brīnumtablešu reklāmām TV un MMM, vēlāk tikpat viegli noticēja jaunam un spēcīgam FSB vadītājam, kurš pasargās valsti no teroristiem. Šajā ziņā 90. gadu polittehnologi, no kuriem daži pat tika saukti par ģēnijiem, daudzējādā ziņā bija tādi paši ieguvēji no jaunās krievu sabiedrības lētticības. “Realitātes veidošana” notika gandrīz bez piepūles.
Domāju, ka Pavlovskis to saprata – diezin vai 2012. gadā viņš gaidīja, ka viņa izcilās spējas atvedīs pie varas Mihailu Prohorovu, kura prezidenta kampaņā viņš piedalījās. Varas durvis līdz tam laikam bija stingri aizlodētas, un logi aizmūrēti.
Visu mūžu Pavlovskis bija it kā aizrauts ar varu – un viegli pārnesa šo sajūtu uz cilvēkiem, kuriem ir vara. Sākumā viņš darīja visu, lai nostiprinātu Jeļcina pozīcijas (lai gan pirms tam bija viņam opozīcijā), pēc tam praktiski iemīlēja Putinu, kā bērni iemīlas jaunā lellē, un sāka ar viņu saistīt Krieviju un tās nākotni. Pavlovskim tobrīd noteikti bija jābūt pārliecinātam, ka viņš varētu pārvērst Putinu par valdnieku, par kuru viņš sapņo. Droši vien tādā pašā sajūsmas lēkmē kā 1996. gada vēlēšanās viņš nepamanīja – vai negribēja pamanīt –, ka Putins jau ir gatavs produkts, nevis māla gabals, un ar savu rīcību Pavlovskis mainīja nevis viņu. bet tikai viņa tēlu sabiedrībai, nodrošinot viņam ilgu mūžu pie varas.
Aizraujoties ar uzdevumu noturēt Putinu valsts priekšgalā, Pavlovskis vairākkārt piedāvāja Kremlim idejas un risinājumus, kas neatgriezeniski mainīja Krievijas politisko sistēmu – un ne uz labo pusi; darot to tik viegli un entuziastiski, it kā spēlētu datorspēli. Tā Krievijas Federācijas Komunistiskā partija pārvērtās par Vienotās Krievijas atzaru, tā radās izteicieni “varas vertikāle” un “Putina vairākums”, tā bez konkurences notika Putina otrās vēlēšanas. Pavlovskis, pēc paša atziņas, 90. gadu beigās pat ierosināja ieviest ārkārtas stāvokli un apveltīt valdību ar diktatoriskām pilnvarām, bet pēc tam ieteica demonstratīvi ieslodzīt pāris oligarhus. Viņam patika justies kā demiurgam – pat tad, kad nebija vajadzības, pievilkt sistēmu stingrāk.
Toreiz nekas neliecināja, ka kādu dienu pie Spasski vārtiem viņa caurlaide vienkārši nedarbosies un viņš nonāks sienas otrā pusē – kur logi bija aizsprostoti ar ķieģeļiem. Reiz pats Pavlovskis tos tur salika – no iekšpuses.
Viņš ieguldīja visu savu talantu un neparasto prātu, lai aizvērtu citiem brīvības un iespēju logu, ko viņš pats bija gaidījis pusi savas dzīves. Kad mēs runājām 2018. gadā, viņš atzina, ka tas ir nepareizi, taču tajā pašā laikā viņa balss bija gandrīz lepna par asprātīgajiem lēmumiem, ar kuriem viņš 15 gadu laikā vairākkārt glābis Kremli.
Nezinu, vai tas mainījās, kad Putina raķetes lidoja uz viņa dzimto Odesu.
