Putins veido mitoloģisku priekšstatu par Ukrainas pagātni, taču tikai zināšanas par reālo pagātni palīdzēs veidot nākotni. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada Jēlas universitātes vēstures profesors Timotijs Snaiders.
Pagājušajā rudenī, lasot lekcijas par Ukrainas vēsturi, es sajutu sirreālu sajūtu. Kad sāku mācīt kursu, karš Ukrainā notika jau pusgadu. Kodolvalsts uzbruka valstij, kas bija atteikusies no kodolieročiem. Impērija mēģināja apturēt kaimiņvalsts integrāciju Eiropā. Tirānija mēģināja sagraut demokrātiju. Okupētajās teritorijās Krievija pastrādāja zvērības ar skaidrām genocīda pazīmēm.
Un tomēr Ukraina cīnījās. Ukraiņi pretojās kodolšantāžai un riskēja paši. Kijivā, Harkivā un pēc tam Hersonā viņi sakāva krievus, pārtraucot spīdzināšanu, slepkavības un izsūtīšanu.
Esam vēsturiskā pagrieziena punktā. Bet kurš zināja, kas notika iepriekš? Pasaules televīzijas kanāli runāja par Ukrainu, taču ne eksperti, ne TV komentētāji neko nezināja par šīs valsts pagātni.
No saviem bijušajiem studentiem, kuri tagad strādā valdībā vai žurnālistikā, esmu dzirdējis, ka viņus karš pārsteidzis un šokējis nedaudz mazāk nekā citus – vēstures zināšanas deva ceļvedi.
Kontrasts starp šī kara vēsturisko nozīmi un vēstures zināšanām atklāj nopietnu problēmu. Mēs pārāk maz zinām par pagātni. Apgūstam ikdienas problēmu risināšanu un tehniskās iemaņas, cenšoties izprast, kā pasaule darbojas. Un tas ir svarīgi.
Bet, ja jūs nezināt pagātni, viss, kas notiek tagadnē, kļūst par pārsteigumu: 11. septembris, finanšu krīze, Kapitolija šrurmēšana, iebrukums Ukrainā. Kad mūs nomāc ikdiena, bet mums nav teorētiska pamata, mēs meklējam vadību pēc taustes un kļūstam neaizsargāti pret cilvēkiem, kuri sniedz vienkāršas atbildes. Pagātne tad kļūst par mītu valstību, kurā pie varas esošie veido sev ērtus naratīvus.
Tātad, Vladimirs Putins stāstīja stāstu par pagātni, kam nav nekāda sakara ar reālo vēsturi. Krievija un Ukraina, pēc viņa teiktā, parādījās kopā Krievijas kristībās pirms tūkstoš gadiem. Viņiem ir kopīga kultūra, un tāpēc tie ir jāpārvalda vienai un tai pašai personai. Ber, ja ukraiņi netic, ka viņi ir krievi, tad tās ir ārvalstu aģentu un Rietumu ideologu mahinācijas. Putins ne tikai teica šīs lietas; viņš arī izmantoja represijas, lai aizliegtu ar viņu strīdēties.
Ja es teikšu, ka kanādieši ir amerikāņi tāpēc, ka viņi runā vienā valodā vai mums ir kopīga vēsture, tad visiem tas šķitīs idiotisks apgalvojums, nevis iemesls likt iebrukt kaimiņvalstī.
Neviens valdnieks nedrīkst noteikt kāda cita identitāti – pretējā gadījumā pilsoņiem tiks liegta izvēle.
Vērojot, kur šī loģika ir novedusi krievus, mēs sākam apšaubīt Putina stāstu ticamību. Bet mums nevajadzēja šaubīties par tik acīmredzamu zvērību. Taču vēl nesen daudzi ar prieku viņam piekrita: Krievija un Ukraina šķita līdzīgas, cilvēki, kas runāja krieviski, šķita krieviski, bet diktatora noteiktā kultūra bija liktenis.
Bet tad sākās karš. Un pēkšņi miljoniem cilvēku pievienojās manai tiešsaistes nodarbībai par Ukrainas vēsturi. Amerikāņi saprata, ka ar krievu mītu kaut kas nav kārtībā, un meklēja veidus, kā aizpildīt robus zināšanās. Bija patīkami redzēt tūkstošos saņemto vēstuļu, ka šo robu var aizpildīt ar vēsturi. Man personīgi bija īpaši aizkustinoši dzirdēt atsauksmes no ukraiņiem, tostarp karavīriem frontes līnijās, kuri klausījās nodarbības tiešsaistē.
Ukrainas vēsture padara mūsdienu pasauli jēgpilnāku. Visa mūsu Rietumu civilizācijas trajektorija, sākot ar grieķiem, kļūst skaidrāka, ja saprotam, ka Atēnas barojās no zemēm, kas tagad atrodas Ukrainas dienvidos.
Fantastiskā Varjagu vēsture kļūst vēl fantastiskāka, kad saprotam, ka viņi Kijivā nodibināja valsti. Stāsts iegūst jaunu dimensiju, kad mēs atzīstam, ka Polijas un Krievijas lielvaras veidoja savas impērijas, virzoties dziļāk Eirāzijas kontinentā un galu galā satiekoties Ukrainā.
Impērijas laikmetu noslēdz nacistu un padomju projekti, kas tur sadūrās. Šī asiņainā konfrontācija padarīja Ukrainu par bīstamāko vietu pasaulē totalitārisma laikmetā no 1933. līdz 1945. gadam. Šis periods un tai sekojošā rusifikācija padarīja Ukrainas vēsturi grūtu pat pašiem ukraiņiem.
Gandrīz viss, ko es teicu lekcijās, tika ņemts no ukraiņu vēsturnieku darbiem. Jaroslavs Hricaks, viens no labākajiem no viņiem, gadu desmitiem ir teicis, ka Ukraina dzīvos, kad jaunā paaudze iegūs savas tiesības. Un tas notika – žurnālistikā, pilsoniskajā sabiedrībā, biznesā un politikā.
Ukraina atšķiras no Krievijas ar savu vēsturi, tostarp pēdējo 30 gadu vēsturi, kopš Padomju Savienības sabrukuma. Ja Putins ir iegrūdis savu valsti mītu plūstošajās smiltīs, tad ukraiņi – ar savām balsīm, protestiem un spītību – ir bruģējuši ceļu pārliecinātai izpratnei par to, kas viņi ir.
Tāpat kā ukraiņi, mēs pārdzīvojam vēsturisku brīdi. Tāpat kā viņiem, mums būs jāpēta pagātne un jāizaicina mīti, lai nonāktu pie demokrātiskas nākotnes.