Karš Maskavai izrādījās katastrofa, tomēr tā ģeopolitiskais iznākums Krievijai ir vēl sliktāks. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada bijušais ASV vēstnieks NATO Ivo Dālders (Ivo Daalder)
Kad pasaules līderi pēdējo reizi pulcējās Minhenes drošības konferencē – ikgadējā nacionālās drošības ekspertu globālajā sarunā – visi runāja par to, ka Eiropā gatavojas atgriezties karš. Tas notika dažas dienas pirms kara sākuma.
Lielākā daļa joprojām noraidīja masveida Krievijas militāro spēku palielināšanos pie Ukrainas robežām kā tikai blefu. Bet tie, kuri bija pārliecināti, ka Krievija gatavojas uzbrukt savam kaimiņam, uzskatīja, ka Rietumi maz ko var darīt, lai novērstu ātru Kijevas sakāvi — daži pat aicināja Ukrainas prezidentu Volodimiru Zeļenski bēgt, pirms Krievijas karaspēks ierodas prezidenta pilī. “Man vajag munīciju,” viņš teica. “Nevis taksometru.”
Gadu vēlāk Rietumu līderi, kas šonedēļ tiekas Minhenē, domā citādāk. Kijiva ne tikai pretojas, bet arī gūst virsroku karā. Rietumi ir vienotāki nekā jebkad agrāk kopš aukstā kara beigām un ir vairāk apņēmušies sakaut Krieviju nekā jebkad kopš kara sākuma.
Ukrainas uzvara joprojām nav garantēta, taču Krievijas lēmums karot tiek uzskatīts par vēsturiska mēroga stratēģisku fiasko, un pirms gada neviens šādu iznākumu neparedzēja.
Kara ģeopolitiskās sekas Krievijai būs sliktākas par pašu karu.
Tikai dažas nedēļas pirms Minhenes 2022. gada sanāksmes Ķīnas un Krievijas vadītāji parakstīja garu dokumentu, kurā izklāstīts grandiozs plāns partnerattiecībām bez ierobežojumiem. Būdami pārliecināti, ka austrumi aug un Rietumi panīkst, abi līderi bija apņēmības pilni atņemt kontroli pār pasauli no nestabilajām ASV.
Šī pašapziņa nav radusies vienkārši. Rietumi iepriekšējā pusgadsimta laikā ir sašķelti — ne tikai tāpēc, ka to bijušais līderis, toreizējais ASV prezidents Donalds Tramps, šķiet, ir atteicies no Amerikas ilgstošās apņemšanās veidot spēcīgas alianses, atvērtos tirgus un aizstāvēt brīvību visā pasaulē par labu ”Amerika vispirms” politikai.
Un, lai gan viņa pēctecis ASV prezidents Džo Baidens ir paziņojis, ka “Amerika ir atgriezusies” pasaulē, viņa neveiksmīgā vienpusējā izstāšanās no Afganistānas ir likusi pat valsts senākajiem draugiem noraizēties par tās spēku un izturību.
Tātad Putins uzsāka iekarošanas karu, būdams pārliecināts, ka Ukraina nespēj un nevēlas pretoties Krievijai un ka Rietumi ir pārāk vāji, lai atbildētu ar kaut ko citu, izņemot roku vicināšanu. Turklāt Pekina piesegs viņa aizmuguri.
Bet kā viņš kļūdījās… Ukraiņi apvienojās, lai aizstāvētu savu valsti, un slavinātā Krievijas armija izrādījās katastrofāli nesagatavota īstai kaujai. Pēc dažām aplēsēm, kopš tā laika ir nogalināti vai ievainoti vairāk nekā 200 000 krievu; puse no valsts tankiem un bruņumašīnām ir iznīcināti vai sagūstīti; Krievijas gaisa spēki vēl nav noteikuši kontroli pār debesīm; precīzi vadāmo raķešu, bumbu un munīcijas krājumi strauji izsīkst. Nākamajā gadā Krievijas militārpersonām būs grūti noturēt gūtos panākumus, nemaz nerunājot par to, lai sasniegtu vairāk.
Putins savu militāro piedzīvojumu uztvēra kā veidu, kā ne tikai kontrolēt Ukrainas nākotni, bet arī sašķelt Rietumus. Tā vietā, šokētas par pilna mēroga kara atgriešanos kontinentā, Rietumu valstis rīkojās vienoti, atdalot Krieviju no pasaules ekonomikas, ātri atradinot Krievijas enerģiju, apbruņojot un apmācot Ukrainas armiju. Viņi sāka stiprināt savu aizsardzību, Somija un Zviedrija pat atteicās no gadsimtiem ilgās neitralitātes un iesniedza pieteikumu dalībai NATO, savukārt Eiropas Savienība apņēmās paātrināt Ukrainas dalības pieteikumu. Īsāk sakot, Rietumi ir kļuvuši spēcīgāki, reaģējot uz Putina agresiju.
Ja Putins rēķinājās ar Ķīnas atbalstu, viņš bija vīlies. Skaidrs, ka Sji Dzjiņpins ir pārsteigts par Krievijas militāro ambīciju apmēriem. Pekina ir atturējusies no lielākās daļas ANO balsojumu par Ukrainu un jo īpaši ir atteikusies sniegt Putinam būtisku materiālu atbalstu.
Tas viss noved pie Krievijas stratēģiskās neveiksmes. Bet Putina kara sekas sniedzas ārpus valsts robežām. Jau no paša kara sākuma spēku samērs starp iepriekš nīkuļojošajiem Rietumiem un it kā augošajiem Austrumiem izšķiroši mainījās par labu pirmajiem.
Un tam ir arī liela ietekme uz relatīvo līdzsvaru starp ģeopolitiku un ģeoekonomiku. Ja laikmetam pēc aukstā kara bija raksturīga strauja globalizācija, kas par prioritāti izvirzīja ekonomiku – tirgus paplašināšanu, paplašinot tirdzniecību, savlaicīgu piegādes ķēžu izveidošanu un lētāko ražošanas avotu atrašanu, tad mūsdienās tā vairs nav.
Neatkarīgi no tā, vai tā ir atkāpšanās no Krievijas enerģētikas, Ķīnas firmu atstumšana no progresīvām skaitļošanas tehnoloģijām, politiskie apsvērumi tagad arvien vairāk ietekmē ekonomiskos lēmumus, un šo tendenču uzturēšanas atslēga ir Rietumu vienotības saglabāšana.
Rietumiem ir jāsaglabā stingra vēlme palīdzēt Ukrainai sakaut Krieviju. Taču ilgtermiņā ir ļoti svarīgi, lai visas Rietumu valstis sadarbotos un atzītu ģeopolitikas pārākumu pār ģeoekonomiku, lai uzvarētu konkurencē ar Ķīnu. Tas, vai Rietumiem izdosies šie centieni, būs šī gada svarīgākā tēma Minhenē.