Kāpēc būtu vajadzīga vēl viena sabiedroto līdzagresoru sanāksme? Par šo un citām aktuālām tēmām politikas apskatnieks Aleksandrs Frīdmans atbildēja intevijā Baltkrievijas neatkarīgajiem medijiem.
Kremļa runasvīrs neizslēdza, ka Lukašenko un Putina tikšanās notiks 17. februārī. Jūs atzīmējāt, ka tas ir sava veida deja vu. 2022. gadā viņu pēdējā pirmskara tikšanās notika 18. februārī un notika pirms Krievijas uzbrukuma Ukrainai, tostarp no Baltkrievijas teritorijas. Kas, jūsuprāt, varētu būt par iemeslu šādas tikšanās nepieciešamībai mūsdienu apstākļos?
Acīmredzot tas varētu būt manevrs noteiktā nozīmē. Galu galā mēs vēl precīzi nezinām, vai šī tikšanās notiks, Peskovs sacīja, ka tā varētu notikt. Un šī informācija tika iemesta dienā, kad Ramšteinā notiek nākamā tikšanās.
Tātad tas var izrādīties propagandas kara elements, un šī tikšanās vispār nenotiks vai pārvērtīsies par kaut ko formālu. To, protams, nevar izslēgt.
Bet šai sanāksmei ir kāda nozīme. Galu galā nākamnedēļ Krievijā plānoti vairāki svarīgi pasākumi. Tā ir Putina runa Federālās asamblejas priekšā un kara gadadiena.
Vienlaikus gan Ukrainas, gan Rietumu eksperti atzīmē, ka līdz šai gadadienai krievi mēģinās virzīties tālāk, piemēram, sagūstīt Bahmutu. Jebkurā gadījumā ir gaidāms saasinājums, tas jau sākas. Un Putinam šādā situācijā ir par ko runāt ar Lukašenko.
Parunāt katram gadījumam, pārrunāt iespējamo notikumu attīstību. Ja runājam par ofensīvu no Baltkrievijas teritorijas, tad pagaidām es neredzu ekspertus, kas šodien runātu par šādu iespēju.
Apmācītu spēku nav pietiekamā skaitā, karaspēka grupējums ir neliels. Un robeža no Ukrainas ir labi sagatavota. Tātad šis scenārijs šodien izskatās fantastisks.
Bet ir arī citas iespējas. Galu galā var veikt triecienus no Baltkrievijas teritorijas, izmantot to ciešāk. Šajā gadījumā ar lielu varbūtības pakāpi var sagaidīt Ukrainas atbildes triecienus.
Un šeit viņiem būtu svarīgi apspriest, kā viņi rīkotos šādās ārkārtas situācijās. Kā Lukašenko uzvedīsies saasinājuma brīdī, uz ko Maskava var paļauties? Vai varbūt viņam pat ir atvēlēta kāda loma?
Pirms tik nopietniem notikumiem šai tikšanās reizei ir jēga. Jo īpaši tāpēc, ka Maskavai vairs nav tik uzticīgu sabiedroto. Un, kad jūs gatavojaties kaut kam tik svarīgam, jums vajadzētu runāt ar kādu, kurš ir jūsu vienīgais sabiedrotais.
Iepriekšējā Ramšteinas koalīcijas sēde iezīmējās ar diskusiju par tankiem. Šodienas tikšanās, pateicoties medijiem, draud kļūt par “lidmašīnu”. Tikmēr daudzi militārie eksperti iebilst, ka šodien Ukrainai nepieciešami parastie ieroči – artilērija, munīcija, bruņutehnika. Nesen Polijas prezidents brīdināja, ka bez steidzamas Ukrainas bruņoto spēku atbalsta ar munīciju, Putins varētu uzvarēt. Vai šī tēma nenonāk tanku un iznīcinātāju ēnā?
Spriežot pēc pēdējās diskusijas nākamās sanāksmes priekšvakarā, tā nebija veltīta tankiem, šis jautājums jau ir atrisināts. Tika apspriesta gaisa kuģu tēma, bija zināma viedokļu polarizācija šajā jautājumā. Tas ir, ja ņemam publikācijas medijos un politiķu teikto.
Ja mēs runājam par ekspertu atzinumiem, tad šeit mēs patiešām runājam par munīciju, artilēriju, kā to, kas ukraiņiem šobrīd ir vajadzīgs pirmām kārtām.
Man šķiet, ka gaisa kuģu tēma bija zināms fons. No vienas puses, viņi to apsprieda, no otras – lika saprast, ka šodien šis jautājums viennozīmīgi netiks atrisināts. Un tas viss kopā novirzīja uzmanību no galvenā – munīcijas un visa, kas jums šobrīd ir nepieciešams.
Tanku tēma tika uzklausīta šodienas ASV aizsardzības ministra Loida Ostina paziņojumā. Tas tika darīts, lai apstiprinātu tanku koalīcijas pastāvēšanu, jo šī tēma tika plaši apspriesta presē.
Munīcijas tēma ir mazāk mediju, tā ir vairāk pārstāvēta ekspertu analītikā. Bet Ostins izteicās arī par šo tēmu. Konkrētas atbildes vēl nav, bet man šķiet, ka Ukrainas sabiedrotie ar šo jautājumu nodarbojas ļoti cieši.
Es domāju, ka viņi labāk zina par pašreizējām Ukrainas vajadzībām, daudz vairāk nekā daudzi eksperti. Tanku tēma patiesībā bija sekundāra, tāpat kā lidaparāti. Galu galā, ja iedomājamies, ka šodien tiek apstiprināts lēmums par kaujas lidmašīnu piegādi Kijivai, ir acīmredzams, ka ukraiņi tās nesaņems ne rīt, ne parīt.
Tas pats attiecas uz tankiem. Bet vienkāršākus, bet nepieciešamos ieročus, munīciju var piegādāt daudz ātrāk. Un tas šodien ir galvenais sabiedrotajiem. Cita lieta, ka šis nav mediju pasākums.
Patiešām, iedzīvotāju acīs tanks vai lidmašīna ir daudz saprotamāka un interesantāka nekā šāviņi vai haubices. Viena lieta, kad saka, cik tanku, piemēram, Portugāle vai Polija dos Kijivai.
Viss pārējais nepiesaista tādu uzmanību. Taču skaidrs, ka tas šodien ir galvenais. Un es domāju, ka Ukrainai šis jautājums lielākoties atrisināsies pozitīvi.
Polija slēgusi vienu no lielākajiem robežšķērsošanas punktiem ar Baltkrieviju. Oficiālais iemesls ir pieaugošā spriedze attiecībās ar mūsu valsti, drošības apsvērumi. Lai gan ir versija par reakciju uz bargo spriedumu Andžeja Počobuta lietā. Un tagad, gadu pēc kara sākuma, Francija aicināja savus pilsoņus pamest Baltkrieviju. Vai šie notikumi ir saistīti un kā tos var izraisīt?
Es domāju, ka runa ir par to, ka Rietumi uzmanīgi seko notikumiem un saprot, ka situācija var manāmi mainīties arī tad, ja Baltkrievijas karaspēks nešķērsos Ukrainas robežu. Galu galā Baltkrievija var pārvērsties par karadarbības arēnu, ja no šejienes atkal lidos Krievijas raķetes. Šis ir scenārijs, kuru nevar izslēgt. Un to saprot gan Polijā, gan Francijā. Viņi redz, ka spriedze pieaug.
Pēc šīs robežšķērsošanas citas vietas var tikt slēgtas. Vai varbūt Lietuva un Latvija pieslēgsies, pastāv iespēja, ka robeža tiks pilnībā slēgta, kas nemaz nav izslēgts.
Un šādā situācijā, protams, Eiropas valstīm ir jāreaģē. Tāpēc franču un izdeva atbilstošu ieteikumu.
Bet šeit jums jāsaprot, ka šie ieteikumi ir diezgan nosacīti. Nu, cik pilsoņu ir Baltkrievijas teritorijā? Runa nav par kaut kādiem nopietniem skaitļiem. Un mēs varam sekot citām valstīm, kuru pilsoņu Baltkrievijā ir daudz vairāk nekā franču.
Piemēram, Izraēla. Šīs valsts pilsoņi pastāvīgi dzīvo Baltkrievijā. Un to var būt pat vairāki tūkstoši. Arī Izraēlas varas iestādes nesniedz līdzīgus paziņojumus.
Ja mēs runājam par iemesliem, es pievērstu uzmanību vienam punktam. Varbūt tas nav galvenais iemesls, drīzāk netiešs. Nesen franču laikraksts Le Figaro publicēja garu interviju ar Polijas prezidentu Andžeju Dudu, kuru jūs sākumā citējāt.
Un tie viņa vārdi, ka bez steidzamas palīdzības Kijivai varētu būt par vēlu, galvenokārt bija adresēti franču un vācu lasītājiem. Var pieņemt, ka Francijas Ārlietu ministrija pievērsa uzmanību Dudas vārdiem un izdarīja zināmus secinājumus un uzsāka šos procesus.
Arī citas valstis atjaunina savus brīdinājumus. Brīdinājums par Baltkrievijas apmeklējuma nevēlamību tiem pašiem vāciešiem jau kopš kara sākuma. Tagad viņi to ir nedaudz pārveidojuši, jo situācija patiešām ir mainījusies, un tādā gadījumā būs grūtāk izkļūt no Baltkrievijas.
No otras puses, tā ir konvencija, jo, ja Baltkrievijas teritorija pārvērtīsies par militāru arēnu, Lukašenko vispirms slēgs robežas. Un tad gan baltkrieviem, gan ārzemniekiem nebūs laika pamest Baltkrieviju.
Varbūt ir arī citi specifiski faktori, to grūti pateikt. Francijas prese publicēja oficiālu informāciju, kas nesniedz nekādus plašākus skaidrojumus.
Es domāju, ja viņi būtu, ja viņi Parīzē zinātu, ka kaut kas tiek gatavots, mēs redzētu ķēdes reakciju – citas valstis sekotu Francijas piemēram. Bet mēs redzam, ka pat Austrumeiropas valstis, kas ir daudz tuvāk Baltkrievijai, uz to nereaģē.
