Rietumu biznesu pārtraukšana ar Krieviju cita starpā nenotika tāpēc, ka augstākā līmeņa vadītājus neinteresē ģeopolitika. Taču drīz viņus gaida vēl lielāks izaicinājums: saraut saites ar Ķīnu. Ar šādu vadmotīvu savu viedokli izklāsta Financial Times redaktore, kādreizējā Dow Jones/The Wall Street Journal korespondente enerģētikas un Eiropas finanšu iestādēs Ann Sylvain Chassany
Pagājušajā mēnesī kādā Šveices slēpošanas kūrortā, kādas lielas Eiropas kompānijas izpilddirektors ap piecdesmit gadiem sūdzējās, ka ģeopolitika padara viņa dzīvi šausmīgi sarežģītu.
Viņš uzauga pēckara izaugsmes un globalizācijas zelta laikmetā, pasaulē, kurā uzņēmējdarbību galvenokārt skatīja caur paplašināšanos un rentabilitāti. Tagad viņam tiek prasīts izvēlēties pusi sadalītajā pasaulē – un viņam tas ir grūti. “Pirms trim gadiem mēs par tādām lietām nerunājām. Lēmumi, ko esam spiesti pieņemt tagad, atklāti sakot, ir biedējoši,” viņš sacīja Davosā notiekošā Pasaules ekonomikas foruma kuluāros.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc gandrīz gadu pēc Vladimira Putina kara sākuma ar Ukrainu – neskatoties uz Rietumu ekonomiskajām sankcijām, aktīvistu spiediena un plānu trūkuma konflikta atrisinājumam – Rietumu firmas lielākoties ir palikušas Krievijā.
Pārraut šīs saites nav viegli. Pēc Sanktgallenas universitātes profesora Saimona Eveneta teiktā, pagājušā gada beigās valsti pameta mazāk nekā 9% no 1404 ES un G7 uzņēmumiem, kas darbojās Krievijā pirms iebrukuma Ukrainā. Turklāt Eiropas biznesi parasti pārdeva tikai mazāk ienesīgus uzņēmumus, un daži Rietumu pārdevēji līgumos iekļāva punktus par iespējamu izpirkšanu nākotnē – cerībā, ka šis karš drīz beigsies un dzīve atgriezīsies normālās sliedēs.
“Uzņēmumu vadītāju paaudze vecumā no 50 līdz 60 gadiem nekad nav bijusi pakļauta ģeopolitiskiem riskiem,” saka Evenets. “Tas ir dziļš šoks viņu garīgajam stāvoklim un perspektīvām. Viņi patiesi cīnās pret šo “dīvaino jauno pasauli”.
Svarīgi ir arī tas, ka uzņēmumiem, kas vēlas pamest Krieviju, to izdarīt nav tik vienkārši: tirgū ir maz pircēju, kas pretendē uz viņu aktīviem, viņi ir spiesti dot milzīgas atlaides. Un tad ir arī vietējie ierobežojumi uzņēmējdarbības pārtraukšanai un tas, ko Evenets sauc par “Kalifornijas viesnīcas efektu”: ja Krievijas varas iestādes neļauj izvest naudu no valsts, tad kā pārdot biznesu?
Dažiem vadītājiem patīk pagrozīt morālu argumentu. Viņi jautā, kas ir sliktāk: turpināt maksāt nodokļus Krievijā vai atstāt tur miljardiem dolāru no pārdotā biznesa, kas, savukārt, tiks novirzīti karadarbības finansēšanai?
Konkurenti parasti izmanto šo argumentu pret Francijas Société Générale, kas cieta 3,1 miljarda eiro zaudējumus pēc tam, kad tā aprīlī pārdeva Rosbank uzņēmumam, kuru dibinājis prokremliskais miljardieris Vladimirs Potaņins, un pret kuru tika piemērotas ASV sankcijas.
”Galu galā šiem cilvēkiem vienkārši ir grūti atteikties no naudas un atvadīties no dividendēm, kuras mēs visi savas muļķības dēļ uzskatījām kā pašsaprotamas”.
Viena no šī stāsta mācībām ir tāda, ka Rietumu bizness nepavisam neiet kopsolī ar laiku un var būt pat pretrunā valdību ģeopolitiskajiem mērķiem. “Krievija ir Ķīnas ģenerālmēģinājums,” sacīja Evenets. Bija paredzēts, ka no Krievijas būs samērā viegli atdalīties, kas šajā gadījumā nozīmē “lēti”. Galu galā tās ekonomika ir salīdzinoši neliela, un labi zināmie un dokumentētie riski, veicot uzņēmējdarbību valstī kā ārvalstu investoram, nozīmēja, ka arī nekad iepriekš nebija liela Rietumu investīciju pieplūduma.
Taču arī šeit viss neizrādījās vienkārši. Iedomājieties līdzīgu militāru konfliktu ar Ķīnu! Un tā nav tāla perspektīva: ASV Gaisa mobilitātes pavēlniecības ( AMC) vadītājs ģenerālis Maiks Minihans ir paredzējis, ka Vašingtona un Pekina, visticamāk, sāks karu par Taivānu 2025. gadā.
Uz katru tiešo investīciju dolāru Krievijā ir aptuveni astoņi dolāri investīcijas Ķīnā, aprēķinājis Evenets. Rietumu vadītājiem, iespējams, nāksies pielāgoties ģeopolitisko satricinājumu laikmetam ātrāk, nekā viņi domā.