Kara sākumā Krievijā darbojās 1404 uzņēmumi no ES un G7 ar 2405 meitasuzņēmumiem. Līdz 2022. gada ziemai tikai 120 no šiem uzņēmumiem bija pārdevuši vismaz vienu no saviem Krievijas meitasuzņēmumiem. Tas ir mazāk nekā 9%. Ar šādu vadmotīvu savu viedokli izklāsta Ilans Bermans ”Amerikas Ārpolitikas padomes” Vašingtonā vecākais viceprezidents.
Kā tas notika, ka Krievija joprojām karo Ukrainā? Gandrīz gadu pēc “īpašās militārās operācijas” sākuma Putina militārais piedzīvojums valstij ir izmaksājis milzīgus līdzekļus un atstājis Maskavu pārī ar ļoti nedaudziem starptautiskiem partneriem.
Ļoti drīz, prognozēja zinoši novērotāji, šāds stāvoklis krasi noplicinās Krievijas valsti. Tagad viņi ir neizpratnē par to, kā Kremlim izdodas turpināt karu.
Daļa atbildes ir enerģētikas nozarē. Valsts proficīts šajā tirgū pērn sasniedza rekordaugstu līmeni – 227 miljardus dolāru: neskatoties uz Rietumu spiedienu, naftas un gāzes eksports uz ārvalstīm turpinājās, bet imports samazinājās. Vienkārši sakot, Maskavai ir izdevies noturēties virs ūdens, pārdodot savu enerģiju ieinteresētajiem patērētājiem (piemēram, Ķīnai) un importējot mazāk preču no ārvalstīm.
Līdz ar to Putinam joprojām ir nauda, ko tērēt kara mašīnai.
Taču vēl viens būtisks iemesls šai pastāvīgajai maksātspējai ir Krievijas komerciālās saites ar Rietumiem. Fakts ir tāds, ka, neskatoties uz plašajām starptautiskajām sankcijām un politiķu un uzņēmumu vadītāju saistībām, tikai neliela daļa Rietumu firmu ir faktiski pārtraukušas uzņēmējdarbību Krievijā.
Jauns pētījums, ko veica IMD institūta, Šveices Menedžmenta skolas un Sanktgallenas universitātes analītiķi, atklāja, ka, neskatoties uz dominējošo stāstu, ka Rietumi novēršas no tirdzniecības ar Krieviju, patiesībā “ļoti maz ES un G7 uzņēmumu” kopš kariem ir pametuši Krievijas tirgu. “Daudzas firmas, kuru galvenā mītne atrodas Krievijā, ir pretojušās valdību, plašsaziņas līdzekļu un sabiedrības spiedienam atstāt valsti pēc iebrukuma Ukrainā,” secināts pētījumā, kura autori ir Saimons Evenets un Nikolo Pisani.
Pētījumu skaitļi ir graujoši. Ziņojumā teikts, ka laikā, kad Putins pieņēma lēmumu “demilitarizēt” un “denacificēt” Ukrainu, Krievijā darbojās 1404 uzņēmumi no ES un G7 valstīm ar 2405 meitasuzņēmumiem. 2022. gada novembra beigās, kad tika veikts pētījums, tikai 120 no tiem bija pārdevuši vismaz vienu no saviem meitasuzņēmumiem Krievijā. Pētnieki atzīmē, ka tas ir “mazāk nekā 9%” no visiem Rietumu uzņēmumiem.
Amerikāņu uzņēmumi ir noraidījuši tirdzniecību ar Kremli biežāk nekā to Eiropas kolēģi, taču atšķirība ir neliela. Kopumā kopš kara sākuma Ukrainā savus aktīvus pārdevuši un darbību pārtraukuši mazāk nekā 18% ASV meitasuzņēmumu Krievijā.
“Teorētiski šis nelielais Rietumu uzņēmumu skaits, kas aizgājuši, varētu veidot lauvas tiesu no Rietumu investīcijām Krievijā,” atzīmē Evenets un Pisani. Tomēr arī tas tā nav. Gluži pretēji, tie veido tikai 6,5% “no visu uzraudzīto ES un G7 uzņēmumu kopējās peļņas pirms nodokļu nomaksas, kas darbojas Krievijā”.
Citiem vārdiem sakot, Rietumu tirdzniecības saites ar Krieviju paliek gandrīz nemainīgas. Šie atklājumi ir pretrunā ar tradicionālo gudrību, ka, reaģējot uz Krievijas iebrukumu Ukrainā, ir notikusi patiesa uzņēmumu un fondu aizplūšana. Kā daiļrunīgi parāda Eveneta-Pisani pētījums, nekas no tā nav noticis – un Rietumu uzņēmumi turpina izvēlēties peļņu, nevis pārtraukt finansējumu Putina kara centieniem.
Tas savukārt nostāda ASV un tās starptautiskos partnerus nopietnas dilemmas priekšā. Kopš kara sākuma 2022. gada februārī rietumvalstis ir noteikušas bezprecedenta sankciju kopumu pret Maskavu, cenšoties piespiest Putina valdību pārtraukt tās mēģinājumus pakļaut Ukrainu. Tomēr kļūst arvien skaidrāks, ka šo centienu panākumi lielā mērā ir atkarīgi no tā, vai privātais sektors patiešām samazina savas saites ar Krievijas Federāciju; privātais sektors acīmredzami nepieņem caurlaidi.
Taču, lai Vašingtona un Rietumu galvaspilsētas varētu pastiprināt spiedienu uz Maskavu, tām ir jāpiespiež Rietumu firmas saraut saites ar Krievijas tirgu. Pretējā gadījumā viņi turpinās atbalstīt Krievijas ekonomiku un līdz ar to arī Kremļa agresīvo karu.
