Amerikāņu eksperti uzskata “draudzību” starp Ķīnu un Krieviju par “fiktīvām aprēķina laulībām”
Divdesmit dienas pirms iebrukuma Ukrainā Krievija un Ķīna pasludināja “Partnerattiecības bez ierobežojumiem”. Cerības uz spēcīgu aizmuguri, ja ne militāri rūpniecisko, tad vismaz politisko, nemitīgi daudzināja Krievijas propaganda, īpaši iekšējā. Krievijas propagandisti pastāvīgi pārspīlēja Ķīnas “atbalstu”, kura atturējās, kad vairums valstu ANO Ģenerālajā asamblejā nosodīja Krievijas iebrukumu.
Eksperti no Eiropas politikas analīzes centra (The Center for European Policy Analysis, CEPA) Vašingtonā pulcējās uz diskusiju: ”Krievijas un Ķīnas attiecības: ērtību partnerība?” (Russia-China Relations: Partnership of Convenience?), esot pārliecināti, ka karš Ukrainā gan stiprināja, gan saasināja attiecības starp Krieviju un Ķīnu. Lai gan Ķīna kopumā klusē par Krievijas agresiju, “daži novērotāji uzskata, ka Sji ir noguris no izmaksām, ko Putina karš rada Ķīnas ekonomikai un reputācijai”.
“Gadu pēc tam, kad Krievija un Ķīna parakstīja ”partnerattiecību līgumu bez robežām”, karš atklāja tā dēvētās bezrobežu draudzības skaidras robežas,” saka Bobo Lo (Bobo Lo), CEPA vecākais zinātniskais līdzstrādnieks. ”Karš parādīja, ka Ķīnas un Krievijas intereses nesakrīt, un pati dzīve ir atspēkojusi apgalvojumus, ka šī ir kaut kāda jauna autokrātiju alianse vai autoritāra ass. Īpaši pārsteidzoši ir tas, ka Ķīnas un Krievijas partnerība ir absolūti nesentimentālas attiecības, kuru pamatā ir stratēģiski aprēķini, nevis kopīgi ideāli vai vērtības”.
“Karš parādīja, ka Ķīnai un Krievijai ir principiāli atšķirīga attieksme pret pastāvošo pasaules kārtību,” turpina Bobo Lo. – Ja Krievija vēlas to iznīcināt, tad Ķīna vēlas izmantot pašreizējo starptautisko sistēmu. Ķīna ir revizionistiska lielvara, to interesē pasūtījumi.
Uz šī fona Krieviju “varētu saukt par anarhistisku spēku,” pieklājīgi saka Lo, izvairoties no apzīmējuma “destruktīva”. “Krievijas intereses ir globālās nekārtības, jo anarhija patiesībā ir spēcīga svira.”
Rūpīga faktu analīze liecina, ka “pretēji izplatītajam uzskatam Pekina un Maskava “nedarbojas kā kaut kāds koordinēts spēks starptautiskajā politikā, izņemot, iespējams, balsošanu ANO Drošības padomē,” ironizē eksperts. “Patiesībā viņu ietekme vienam uz otru ir ļoti ierobežota.”
Eksperti jau sen ir vērsuši uzmanību uz lielo atšķirību Krievijas attieksmē pret Ķīnu. Jo tālāk uz austrumiem no Maskavas, jo spēcīgāka ir Ķīnas noraidīšana, kuras iedzīvotāju skaits ir desmit reizes lielāks nekā Krievijā, un bailes no “lielā drauga” ekonomiskās un teritoriālās ekspansijas. Šīs noskaņas sasniedz maksimumu tajos Krievijas reģionos, kur iedzīvotāji visciešāk saskaras ar īsto Ķīnu, un tā nav tikai propagandas abstrakcija.
“Karš saasināja attiecību nevienlīdzību,” turpina Bobo Lo. – Krievijas ģeopolitiskā un ekonomiskā atkarība no Ķīnas šodien ir lielāka nekā jebkad agrāk viņu attiecību vēsturē. Tomēr… nevajag par zemu novērtēt Putina elites noturīgās stratēģiskās ambīcijas un apņēmību. Partnerattiecības ir pārāk svarīgas, lai abas puses pieļautu to neizdošanos, jo īpaši tāpēc, ka gan Pekinai, gan Maskavai ir ļoti maz sabiedroto pasaulē. Tieši šī savstarpējā vajadzība nodrošina viņu attiecībām stabilitāti. Tāpēc eksperts taktiskos “Rietumu mēģinājumus sašķelt Ķīnu un Krieviju” vērtē ne tikai kā “nelietderīgus, bet arī neproduktīvus”.
Tomēr ilgtermiņa stratēģiskās perspektīvas attiecībām starp Pekinu un Maskavu joprojām ir “diezgan sliktas”. “Lielākais izaicinājums abām pusēm būs pieaugošā atšķirība starp tām. Ar laiku kopīgu interešu paliks arvien mazāk, un atklāsies galvenās nesaskaņas: piemēram, Eirāzijā un Arktikā,” stāsta Lo.
Džordžtaunas universitātes Eirāzijas, Krievijas un Austrumeiropas studiju centra vecākā padomniece Andžela Stente uzsver, ka nozīmīga loma pašreizējo attiecību veidošanā starp Krieviju un Ķīnu spēlē Putina un Sji Dzjiņpina personīgie raksturi: “Viņiem ir kopīgas pretenzijas pret Rietumiem. Tas nostiprināja viņu attiecības.”
Pēc Angelas Stentes teiktā, Ķīna baidās, ka, “ja Krievijā pie varas nāks līderis, kurš nevēlas visas Krievijas olas salikt vienā Ķīnas grozā un nevēlas izmest 300 gadus ilgās attiecības ar Eiropu, koncentrējoties tikai uz Āziju, tad būs ļoti grūti saprast, kas notiks ar Krievijas un Ķīnas attiecībām. Tieši tāpēc, no Ķīnas viedokļa, Krievijai nevajadzētu zaudēt šo karu: Pekina nevēlas, lai Krievijā pie varas nāk jauns līderis, kas neapšaubāmi notiks militāras sakāves gadījumā Ukrainā.
Sergejs Radčenko, Džona Hopkinsa universitātes Starptautisko padziļināto studiju skolas profesors, uzsver, ka Krievijai un Ķīnai īsti nav kopīgu militāro interešu un plānu, pat neskatoties uz ik pa laikam notiekošajām simboliskām kopīgām mācībām: “Tā nemaz nav alianse. Viņu aliansē nav manāma militārā komponente, nav vienotas stratēģijas.
Ķīnai nav nekādas vēlēšanās iejaukties Krievijas karā, tāpat kā ir pilnīgi neiedomājami, ka Krievija iejauktos, “ja izceltos karš, piemēram, Taivānas šaurumā”. Vai varbūt “ķīnieši sagaida, ka krievi nāks viņiem palīgā, piemēram, karā ar Indiju vai kaut kur citur Dienvidaustrumāzijā?” – Radčenko uzdod retorisku jautājumu.
“Dažreiz mēs dzirdam aicinājumus uz intensīvākām militārām attiecībām no dažām Krievijas un arī Ķīnas aprindām,” turpina Džona Hopkinsa universitātes eksperts. “Taču viņi mēdz nākt no marginālām politiskajām figūrām un neatspoguļo valsts vadības uzskatus.” Faktiski Ķīna un Krievija dod priekšroku “rīcības brīvībai vienai no otras: stratēģiskā autonomija”, formulē Sergejs Radčenko.
Atskatoties uz pagājušā gadsimta vidu, eksperts atgādina: “Padomju un Ķīnas aliansē 50. gados bija spēcīgāka militārā sastāvdaļa, taču tas nedarbojās arī tad, kad Ķīna un Indija 1959. gadā faktiski iesaistījās karā un notika sadursmes uz robežas. Padomju vara, kas toreiz mēģināja nodibināt labas attiecības ar Indiju, pasludināja neitralitāti, kas ļoti sarūgtināja Pekinu, kas runāja par “sabiedroto nodevību”. Ja rīt atkal radīsies spriedze starp Ķīnu un Indiju, krievi var vienkārši atturēties no balsojuma: “Atvainojiet, mēs vēlētos paust nožēlu par notiekošo, bet mēs neatbalstām nevienu pusi.” Šajā ziņā es neredzu lielas izmaiņas Krievijas un Ķīnas attiecībās kopš tiem laikiem. Un, kas ir ļoti svarīgi, es šobrīd neredzu, ka Krievija būtu iegādājusies Ķīnas militāro aprīkojumu,” rezumē Segejs Radčenko
Elizabete Višņika, Kolumbijas universitātes Vezerhedas Austrumāzijas institūta vecākā pētniece (Senior Research Scholar, Weatherhead East Asian Institute, Columbia University), pabeidz attēlu, aplūkojot Ķīnas un Krievijas tirdzniecības un ekonomiskās attiecības: “Tirdzniecība starp šīm valstīm 2022. gadā sasniedza rekordu 190 miljardus, taču tas ir ļoti nelīdzsvarots. Krievija ir dubultojusi eksportu uz Ķīnu, un šobrīd gandrīz ceturtā daļa Krievijas ārējās tirdzniecības notiek ar Ķīnu. Ķīna ir svarīga kā Krievijas naftas pircēja, kas vairs neiet uz Eiropu. No otras puses, Ķīna ir palielinājusi savus Krievijas apjomus par nepilniem 10%, un Krievija joprojām veido mazāk nekā trīs procentus no Ķīnas ārējās tirdzniecības. Tātad Ķīna Krievijai ir daudz svarīgāka nekā otrādi. Un Krieviju interesē arī Ķīnas konkurente Indija: “Pirms kara tā no Krievijas iepirka mazāk nekā vienu procentu naftas. Tagad to ir vairāk nekā 20.
Elizabete Višņika piebilst: “Ķīna ir nobažījusies, ka tā ir kļuvusi vairāk atkarīga no Krievijas izejvielām. Tāpēc tā tikko parakstīja līgumu ar Kataru par sašķidrinātās dabasgāzes piegādi ilgtermiņā. Pekinai ir labas attiecības ar Saūda Arābiju, notiek sarunas ar Turkmenistānu par gāzes vada ceturto līniju. Tāpēc Ķīna ir ļoti, ļoti norūpējusies par sava ekonomiskā portfeļa diversifikāciju. Galu galā karš starp Krieviju un Ukrainu sniedz Pekinai labu mācību: olas vienmēr jādēj dažādos grozos.