Varenās starptautiskās rezerves, ko Krievija ir ietaupījusi divdesmit gadu laikā, ir valdnieka mānijas un viņa finanšu vadītāju profesionālo recepšu kombinācijas rezultāts. Vladimira Putina iracionālā pieķeršanās valūtas uzkrāšanai izrādījās par svētību viņa upurim. Ar šādu vadmotīvu savu viedokli pauž ekonomisko un politisko norišu komentētājs Sergejs Šeļins
Neviens netic, ka arestētā puse no Krievijas starptautiskajām (vai ārvalstu valūtas) rezervēm kādreiz atgriezīsies pašreizējā režīma rokās. Diskusijas priekšmets var būt tikai to izmantošanas kārtība Ukrainas interesēs. Tieša konfiskācija pagaidām nav iespējama, jo neiekļaujas ne Eiropas, ne Amerikas tiesiskajos rāmjos. Bet tas arī nav izslēgts, ja krīze attīstīsies tālāk.
Nebaltai dienai
Tikmēr Eiropas Komisija un Eiropadome vēlas apvienot iesaldētos aktīvus īpašā fondā, un ienākumus no saviem ieguldījumiem novirzīt Ukrainas atjaunošanai. Pat visneparastākajos sapņos Putins nevarēja iedomāties šādu pēc viņa pavēles izveidoto stabilizācijas, rezerves un nacionālās bagātības (NWF) fondu transformāciju, kurā viņš gandrīz divdesmit gadus uzkrāja ārvalstu valūtu nebaltai dienai.
Materiālos zaudējumus, ko ukraiņiem nodarījis Krievijas iebrukums, nevar precīzi aprēķināt, taču pat šobrīd tie ir nepārprotami lielāki par Krievijas rezervēm, kas tika arestētas 2022. gada februāra beigās ar ASV, ES, Lielbritānijas un Kanādas lēmumiem. Tā kā šobrīd nav cerību uz brīvprātīgu reparāciju izmaksu no Krievijas puses, tad tieši šie līdzekļi tādā vai citādā veidā tiks novirzīti Ukrainā izpostītā atjaunošanai.
Tiek uzskatīts, ka aptuveni 300 miljardi dolāru (dolāru izteiksmē) no 643 miljardiem dolāru, kas veidoja zelta rezerves kara priekšvakarā, tika bloķēti. Visas aplēses šeit ir aptuvenas. Jaunākā publicētā informācija attiecas uz 2021. gada vidu. Tad Krievijas Federācijas dolāru aktīvi tika lēsti 96 miljardu dolāru apmērā; aktīvi, kas līdzvērtīgi 189 miljardiem dolāru, bija denominēti eiro, bet 38 miljardi dolāru – Lielbritānijas mārciņās. Kopumā tā ir puse no Krievijas zelta rezervēm. Tie pazuda. Putins glabāja 23% no savām rezervēm zeltā un 13% (77 miljardus dolāru) juaņās. Pārējais ir jenas (33 miljardi dolāru) un dažādi sīkumi.
Patiesībā zaudējumi ir pat lielāki, nekā šķiet. Zelts ir prece ar mazu likviditāti, un tagad ar to nevar doties uz Rietumiem. Ja var pārdot, tad tikai austrumos, turklāt lēti un ne uzreiz. Un atlikušās summas ir neparasti mazas. Tāpēc finanšu balansu pirmajā kara gadā noturēja nevis rezerves, bet gan ieņēmumi no naftas un gāzes pārdošanas, kas nākuši ”no riteņiem”. Taču, lai gan naftas cenas bija augstas gandrīz līdz 2022. gada beigām, zelta rezerves 2023. gada janvārī bija par 50 miljardiem dolāru mazākas nekā pirms kara. Un ar lētāku naftu savilkt galus būs vēl grūtāk.
Vai tiešām viņi neiedomājās?
Vai tiešām superaizdomīgais valdnieks un viņa veiklie palīgi no Centrālās bankas domāja, ka ir iespējams de facto cīnīties ar Rietumiem un tajā pašā laikā glabāt tur ietaupījumus? Lai rastu atbildi, ir jāsajūt iracionalitāte, ko Putins nesa visas savas valdīšanas laikā aizraumdamies ar zelta rezervēm.
Kad Putins nāca pie varas, valsts krātuvē naudas tikpat kā nebija. 1999. gada augustā zelta rezerves sasniedza tikai 11 miljardus ASV dolāru, 2003. gada pavasarī rezerves pārsniedza piecdesmit miljardu robežu, bet 2004. gada rudenī – simt miljardu robežu. Toreiz pieaugošā naftas dolāru plūsma radīja pārliecību, ka ir pienācis laiks ietaupīt naudu nebaltai dienai.
Šī ideja Putinam bija dziļi organiska. Makroekonomikas jautājumos viņš parasti tiek sertificēts kā inteliģents un progresīvs amatieris. Un nereti – kā spontāns merkantilists, intuitīvs ārējās tirdzniecības pārpalikuma un cītīgas līdzekļu uzkrāšanas piekritējs 17. gadsimta progresīvo Eiropas monarhu garā. Gan tas, gan tas ir pareizi. Bet tas ir jāpapildina ar izpratni par valdnieka pamatinstinktiem. Visu apņemošā tieksme sakārtot savu drošību viņā apvienojās ar pārliecību, ka patiesa paredzamība un drošība iespējama tikai Rietumos. Līdz ar to vēlme tur paslēpt to naftas ieņēmumu daļu, kas palika pēc dalīšanas ar draugiem un tautu.
Turklāt tas sakrita ar finanšu ministrijas vadītāja Alekseja Kudrina un ekonomikas padomnieka Andreja Illarionova padomu. Lai novērstu rubļa nostiprināšanos un palīdzētu ekonomikai augt, viņi ieteica izņemt naftas dolārus no Krievijas. Profesionāļu racionālā ideja kļuva par ideālu aizsegu līdera iracionālajai kaislībai.
Nešķērdēties ar naudu
2004. gadā, lai uzkrātu naftas dolāru pārpalikumus, tika izveidots Stabilizācijas fonds un sāka darboties mehānismi eksporta virspeļņas izņemšanai. Pēc tam mehānismi tika daudzkārt pārrakstīti, “griezuma cenas” tika pielāgotas lobistu kompromisiem, “budžeta noteikumi” tika pārrakstīti, un paši valsts fondi tika vai nu sadalīti vairākos, vai apvienoti vienā. Vārdu sakot, parastais Putina izlēciens. Taču rezervju uzraudzības sadalījums starp Finanšu ministriju (kas pārvaldīja valsts fondus) un Centrālo banku (kas pārvaldīja pārējās zelta rezerves) palika nemainīgs, un, pats galvenais, Putina neprasmīgā krāšana un spītība ar katru gadu pieauga Zelta rezervēs viņš noteikti redzēja savu personīgo uzkrājumu publisko daļu. Viņa nepubliskā un vēl intīmākā daļa, kas noslēpta ārzonās un piešķirta lojāliem cilvēkiem, acīmredzot vienmēr ir bijusi mazāka.
Pirmajos četros valsts fondu pastāvēšanas gados zelta rezerves ir pieaugušas seškārtīgi, un 2008. gada augustā tās jau bija gandrīz 600 miljardu dolāru apmērā. Taču tad nāca globālā krīze, un Putins pirmo un pēdējo reizi piekrita pakratīt savu rezerves. Tikai sešos mēnešos, līdz 2009. gada pavasarim, tika iztērēti pat 200 miljardi USD. Viņš vairs nepieļāva izšķērdēšanas tādā mērogā.
Krimas krīze, pirmais karš ar Ukrainu par Donbasu, naftas cenu samazināšanās uz pusi – tas viss iekrita uz 2014.-2015.gadu, bet pusotra gada laikā zelta rezerves saruka tikai par pusotra simta miljardu – no 500 miljardiem dolāru līdz 350 miljardiem USD. Un tad, neskatoties uz nepārtraukto naftas lētumu, pat pieauga. 2020. gada pavasarī līdz Covid epidēmijas sākumam bija jau 570 miljardi ASV dolāru, un tagad šīs rezerves vairs nekas nespēja satricināt. Nekādas sekas nebija ne jaunam naftas cenu kritumam, ne aicinājumiem iztērēt vismaz pāris desmitus rezerves miljardus pabalstiem cilvēkiem, kuri zaudējuši darbu lokdauna dēļ. Tagad rezerves varētu tikai augt. Un līdz jauna lielā kara sākumam pret Ukrainu tās sasniedza vēsturisko maksimumu.
Tagad jākrāj juaņas
Tajos pašos gados agrāko pārliecību par Rietumu komfortu un drošību valdnieka dvēselē nomainīja šausmīga sajūta, ka tieši no turienes viņam pie rīkles stiepjas rokas. Šo pastāvīgo baiļu stāvoklī viņš tagad izlemj cilvēces likteni. Tomēr Krievijas Federācijas starptautisko rezervju statusā tas atspoguļojās ar acīmredzamu kavēšanos.
Lai gan, kaut kas un pat ļoti daudz tika darīts. Pēdējo desmit gadu laikā zelta rezerves ir palielinājušās vismaz divas reizes. Skats uz lietņiem, kas bija sakrauti kalnos, kaut kā nomierināja. 2018. gadā, kad Skripaļu saindēšanas mēģinājums izraisīja pamatīgu strīdu starp Krievijas Federāciju un ASV un Lielbritāniju, dolāru un mārciņu daļa zelta rezervēs tika steigā samazināta no puses uz piekto daļu, un tur pirmo reizi parādījās juaņa ievērojamos daudzumos. Bet tomēr galvenā rezervju izvietošanas vieta, neskatoties uz jauno Putina māniju, palika Rietumi.
Tiek uzskatīts, ka 2022. gada februāra beigās eiro, dolāra un mārciņas rezervju bloķēšanas laikā Elvīra Nabiuļina atkāpās no amata, kas tomēr netika pieņemta. Šķiet, ka, tā kā viņa neglāba, viņa ir jāsoda. Tam, ka slepenības dēļ valsts finansisti netika brīdināti par to, cik grandiozs būs karš un vai tas vispār būs, nebija nozīmes. Varēja paši uzminēt. Tas, ka Putins viņus saudzēja, neapšaubāmi bija saistīts ar drīzu piepildīšanos aprēķiniem par viņu uzcītību finansiālās stabilitātes uzturēšanā.
Taču vēl lielāku lomu droši vien nospēlēja viņa uztvere par šiem dārgumiem kā tīri personisku, tikai viņam pakļautu. Bet Rietumi vienkārši attaisnoja cerības, parādīja sevi kā tādu eksistenciālu ienaidnieku, ar kuru viņš ne velti devās pēdējā cīņā. Acīmredzot viņš sevi mierināja ar domu, ka arestētā nauda viņam nav pēdējā. Ir arī cita, kas ir labāk paslēpta. Un tas, ka šie trīssimt miljardi nonāks Ukrainai, jau no paša sākuma izskatījās kaut kas pašsaprotams viņa koordinātēs.
Viņš tos atstāja tādiem ienaidniekiem kā Hersona un sāka krāt juaņas.
