Kodolieroči patiešām ir ceļš vai nu uz globālu apokalipsi, vai uz kapitulāciju un kodolatbruņošanos starptautisko spēku kontrolē. Taču līdz tam, Krievijas sakāve viņas pašas izdomātajā pseidotēvijas karā, valstij būtībā ne ar ko nedraud. Ar šādu vadmotīvu savu viedokli pauž politologs, publicists un jurists, Londonas Universitātes koledžas vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Vladimirs Pastuhovs
Daudzi cilvēki, kas runā par pašreizējā kara ar Ukrainu liktenīgo nozīmi Krievijai (un tie nav tikai “kremlieši ”, bet arī “doņeckieši”, “duginieši” un citi “karotāji”), pēc viena no Gaidaja komēdijas (”Kaukāza gūstekne”) personāža vārdiem sakot, ”jauc savu vilnu, ar valsts”
Sakāve šajā karā a priori neapdraud “Krievijas likteni” tieši tāpēc, ka, kā pareizi atzīmēja Medvedevs, tās kodolvairogs izslēdz okupācijas iespēju, okupācijas režīmu un citas muļķības, kuras tiek zīmētas uzkarsētajā “patriotu” iztēlē, bet ne tikai viņu vien. Katrā ziņā, neviens šādu scenāriju principā neizskata.
Kas ir Krievijas sakāve šajā karā?
Pirmkārt, tā ir tās nespēja sasniegt sākotnēji izvirzītos maksimālos mērķus: politiskā režīma maiņa Kijivā, Ukrainas pārtapšana de facto un, iespējams, de jure, par “Lielās Krievijas” daļu, sasniedzot ilgtermiņa līgums ar ASV un NATO bloku par visas tās teritorijas atzīšanu, uz kuru attiecās PSRS ietekme, ieskaitot Austrumeiropu un valstu, kas radās pēc PSRS sabrukuma, par ekskluzīvu “krievu interešu ” zonu ar tajā veiktu demilitarizāciju un daļēju rusifikāciju.
Otrkārt, Krievijas nespēja panākt kompromisu, formāli pasludinātos kara mērķus (minimālā programma): Krimas un četru 2022. gadā okupēto Ukrainas reģionu aneksijas legalizēšana (pilnībā vai daļēji) ar Ukrainas demilitarizāciju un garantijām par tās ārpusbloka sastāvdaļu.
Treškārt, okupācijas kontingenta militārā sakāve Ukrainas teritorijā ar piespiedu deokupāciju tajā Ukrainas daļā, kas tika ieņemta pēc 2022. gada 24. februāra, un, iespējams, visas de facto un de jure okupētās teritorijas, tostarp Krimas.
Nav runas ne par kādu citu Krievijas sakāvi šī vārda militārajā nozīmē, un pēc definīcijas, nekas Krievijai nedraud, kamēr tā pati pirmā neizmantos kodolieročus. Tikai gadījumā, ja pārdrošajiem Kremļa spēlētājiem nervi neiztur un viņi beidzot “norauj vītni”, Krievijai rodas būtiski draudi.
Kodolieroču izmantošana novedīs nevis pie pārrāvuma ar Rietumiem, kā tas ir šodien, bet gan pie tās pašas izolācijas, par kuru tagad visi daudz runā, bet kuras vēl ne tuvu nav. No turienes patiešām ir ceļš vai nu uz pasaules apokalipsi, vai arī uz kapitulāciju un kodolatbruņošanos starptautisko spēku kontrolē.
Bet pirms šādas Krievijas sakāves viņas pašas izdomātajā pseidotēvijas karā, to būtībā nekas neapdraud, ko gan nevar teikt par cilvēkiem, kuri uzsāka šo karu. Ja Krievija zaudēs visas teritorijas, ko tā ir sagrābusi kopš 2014. gada, tā vienkārši atgriezīsies pie status quo, kas pastāvēja no 1991. līdz 2014. gadam, un nekas vairāk.
Tās kodolvairogs vienmēr ir bijis un paliks tās reālo robežu neaizskaramības garants, nevis jauneklīgu veču slimīgas iztēles nostalģiski novilktas robežas. Turklāt šī sakāve vispozitīvāk ietekmēs Krievijas likteni – tā pārstās tērēt savu vitalitāti utopisku mērķu sasniegšanai, tā pārtrauks iznīcināt savu genofondu, tai skaitā pamatnācijas, kas jau tā piedzīvo grūtus demogrāfiskos laikus, un, gluži pretēji, beidzot saņems iespēju izmantot vismaz atlikušos “naftas laikmeta” gadus, lai veiktu modernizācijas manevru.
Kur ir problēma ar Krievijas sakāvi? Tā ir tikai tiem, kam būs jāatbild “par bazāru”, izsakoties viņiem ierastajā valodā.
