Sabiedrība pēc Putina aiziešanas vai nāves naidīgi klusēs un vienaldzīgi vēros, kā bajāri savā starpā ķīvējas. Un tikai beigās, kā vienmēr, pazemīgi atbalstīs uzvarētāju. Par to savos sociālajos tīklos raksta Londonā dzīvojošais politologs, publicists un jurists Vladimirs Pastuhovs.
Putina režīms pēc savas izcelsmes nav ne komunistisks, ne fašistisks, lai gan tam ir nolūks attīstīties gan par pirmo, gan par otro. Tā bija un paliek mafioza valsts, kuras galvenais politiskais instruments ir reiderisms, tas ir, legalizēta vardarbīga visa “slikti guļ” sagrābšana.
Ko tieši – nav lielas nozīmes: metode ir universāla. Sākumā tika organizēta īpašumu reideriska sagrābšana, kurai 90. gados režīms veica “melno” iekšējās elites pārdali “ar necilvēcisku darbu iegūtajam” privatizācijas laikā. Tad viņi devās tālāk un organizēja reiderisku valsts, kas tika izveidota, lai aizsargātu to, kas tika iegūts ar necilvēcisku darbu iegūtajam privatizācijas procesā 90. gados, sagrābšanu.
Un, visbeidzot, izgrozot “Krimnaš”, režīms veica cilšu instinkta reiderismu, saņemot neierobežotu iespēju manipulēt ar masu apziņu un veidot ilgtermiņa masu uzvedības algoritmus. Šī cilts instinkta režīma privatizācija kļuva iespējama, pateicoties ilgstošai sabiedrības decivilizācijas politikai, ko Kremlis ir konsekventi īstenojis kopš 2000. gadu vidus.
Nemanāmi, bet stabili, varas iestādes atbrīvoja sabiedrību no kultūras bremzēm, bloķējot visus būtiskos vēstures radītos aizsardzības mehānismus. Galu galā, putinisma otrās desmitgades beigās Krievija sāka izskatīties kā primitīva sabiedrība sociāli kulturālā ziņā, ko nedaudz rotāja mūsdienu civilizācijas ārējie atribūti. Šādā formā sabiedrība bija viegls laupījums. Tās zemapziņu nebija nekādu grūtību notvert ar steigā pēc padomju paraugiem pielāgota propagandas aparāta palīdzību.
Sabiedrības pārvaldīšana mūsdienās notiek galvenokārt, un pat gandrīz tikai, manipulējot ar “kolektīvo bezapziņu”, kuru Kremlis pārņēma pēc vairākiem veiksmīgiem reideru uzbrukumiem. Tāpēc esmu ļoti skeptisks par to, ka Krievijas sabiedrība spēs veidot režīmam kaut kādu pretestību (sacelšanos vai pat demonstrēt nopietna protesta nodomu).
Tas nenotiks pat tad, ja kara upuru skaits pieaugs daudzkārt. Apelācija pie apziņas nedarbojas tur, kur balli vada zemapziņa. Un, ja šī zemapziņa tiek nozagta, tad vēl jo vairāk. Tikai tad, ja kāda ārēja iemesla dēļ notiks režīma sabrukums, sabiedrībai būs nelielas izredzes uz emancipāciju, un tad tikai ar nosacījumu, ka sāks atjaunoties civilizācijas spāres.
Putina trests var plīst tikai no iekšējā stresa. Kā šī spriedze radīsies, tas ir cits jautājums: militāra sakāve, ekonomiska neveselība vai vienkārši bailes par savu ādu, kā pēc Staļina nāves. Bet jebkurā gadījumā, pirmajā posmā nevar paļauties uz sabiedrības atbalstu. Tas būs naidīgi kluss un vienaldzīgi vēros, kā bajāri graužas savā starpā. Un tikai beigās, kā vienmēr, pazemīgi atbalstīs uzvarētāju…
