Krievijas varasiestāžu septembrī izsludinātā mobilizācija pēc oficiālajiem datiem izvilka no civilās dzīves vairāk nekā 300 000 cilvēku. No Krievijas aizbēgušo skaits, pēc dažādām aplēsēm, var būt 1,5-2 reizes lielāks. Bet nav iespējams saskaitīt, cik vēl militārā vecuma vīriešu slēpjas no varas iestādēm valsts iekšienē.
Taču jau šobrīd tiek lēsts, ka notiekošā “speciālā militārā operācija” ir izraisījusi pēdējo 30 gadu laikā lielāko darbaspēka trūkumu Krievijas rūpniecībā.
Labāk mežā nekā priekšā
The Washington Post runāja ar sešiem vīriešiem, kuri pēdējos divus mēnešus ir slēpušies īrētos dzīvokļos, vasarnīcās, pat mūzikas studijā, un vienu, IT uzņēmuma darbinieku, teltī mežā. Daži žurnālisti runāja pa telefonu, citi piekrita fotogrāfa vizītei (laikraksts publicē vairākas fotogrāfijas, slēpjot sarunu biedru identitāti). Tie ir dažādu profesiju cilvēki, viņiem ir dažādi dzīves un ģimenes apstākļi, taču viņi savu rīcību skaidro ar vienu mērķi, raksta WP:
Nenomirt un nenogalināt Ukrainā
IT speciālists, kurš jau divus mēnešus dzīvo teltī kādā no Krievijas dienvidu reģioniem, Telegram kanālā ar pseidonīmu Ādams Kaļiņins stāsta par savu pieredzi. WP runāja ar viņu pa tālruni. Viņš ar sievu ir aktīvi pārgājienu cienītāji, tāpēc viņam bija viss nepieciešamais, lai pārceltos uz mežu. Viņš iegādājās papildu zemledus makšķerēšanas telti, saules bateriju un satelītantenu, lai turpinātu strādāt tiešsaistē.
Viņa “birojs” atrodas uzkalniņā, kur labāki sakari, trīs minūšu gājiena attālumā no dzīvojamās telts. Neskatoties uz karstā ūdens trūkumu un nepieciešamību gatavot ēdienu uz atklātas uguns, vīrietis uzskata, ka atrodas labākos apstākļos nekā tie, kuri piekrita mobilizācijai. Daudzi nokļuva neapsildītās kazarmās, tālu ne visi, pat nokļūstot frontē, saņēma ieročus. Daži stāstīja, kā viņi bija spiesti rakt tranšejas, un, kad sākās apšaude, komandieri tos pameta, un tiem, kas izdzīvoja, pašiem bija jātiek ārā no uguns zonas.
Pilsētās palikušās mātes un sievas cenšas pieprasīt no militārpersonām un prokuroriem nodrošināt aizbraukušos vīriešus ar normālu aprīkojumu, pārtiku un pat atsaukt viņus no frontes līnijas. Novembrī Penzas apgabala sievietes kolektīvā paziņojumā militārajam prokuroram sacīja, ka viņu radinieki tika nosūtīti uz fronti bez sagatavošanās, viņiem praktiski nebija pārtikas, ūdens un normālu ieroču.
“Man tur nav ko darīt”
“Es nesteidzos atgriezties savā parastajā dzīvē,” kāds 38 gadus vecs laboratorijas tehnologs, kuru septembra beigās savās mājās apmeklēja militārā dienesta darbinieku grupa un policija, sacīja WP. Viņš pavēsti neparakstīja un nākamajā dienā negāja uz mobilizācijas punktu, bet paslēpās vasarnīcā.
Pavēstes turpināja nākt, taču vīrietim nācās atgriezties dzīvoklī, jo viņam nebija iespējas strādāt attālināti. Viņam nav kur doties uz ārzemēm, viņš teica. Viņš dienēja armijā un nevēlas šo pieredzi atkārtot. Tagad viņš brauc ar velosipēdu, nevis automašīnu un valkā masku, lai izvairītos no novērošanas kamerām, ko Maskava arvien vairāk saista ar sejas atpazīšanu.
24 gadus vecais finanšu konsultants dienēja specvienībā, tāpēc zināja, ka viņi noteikti nāks pēc viņa. Patiešām, viena pavēste pēc otras tika piestiprināta pie dzīvokļa, kurā viņš bija reģistrēts, durvīm. Viņš tās neņēma, jo dzīvo īrētā dzīvoklī. Tad pavēste nāca uz viņa kompāniju; vadītāji vienojās viņu atlaist ”uz papīra”, bet atstāja viņu attālinātā darbā. Dažas dienas pirms paziņojuma par mobilizācijas beigām militārā dienesta birojs un policija ieradās dzīvoklī, kurā viņš bija reģistrēts, un iztaujāja par viņu tur dzīvojošos īrniekus.
Viņš teica WP: ”Tas nav mans karš, man tur nav absolūti ko darīt”.
Ģimene vēlējās, lai viņš aizceļo uz Kazahstānu, taču viņš baidījās, ka viņu pieķers uz robežas. Sākumā viņš slēpās valstī un pie draugiem Maskavas reģionā. Pēc paziņojuma par mobilizācijas beigām viņš atgriezās īrētā dzīvoklī, taču izvairās no sabiedriskā transporta izmantošanas un parādīšanās sabiedriskās vietās.
“Es esmu pilntiesīgs šīs valsts pilsonis”
Atkārtoti tika apmeklēts arī Maskavas dzīvoklis, ko izīrējis kāds 40 gadus vecs mūzikas producents, kurš studējis universitātes militārajā nodaļā. Uzzinājis, ka drauga automašīnu apturējusi policija, lai izsniegtu pavēsti, viņš pameta sievu un bērnus un pārcēlās uz savu darbnīcu. Daudzi viņa draugi pameta valsti. Viņa sieva arī uzstāja uz viņa aizbraukšanu, draudot pretējā gadījumā šķirties. Bet producents paziņo, ka neļaus Putinam “sagraut” visu, ko viņš ir sasniedzis Maskavā.
“Es nekad neesmu turējies pie Krievijas, vienmēr esmu uzskatījis sevi par pasaules cilvēku. Bet, kad sākās karš, tas kaut kā mainīja manu domāšanas veidu. Nolēmu nebēgt. Esmu pilntiesīgs šīs valsts iedzīvotājs, un tas, ka kāds ir kļuvis traks, nenozīmē, ka man ir jāatsakās no mājām, uzskatiem un darba, ” producents sacīja WP.
Viņš cenšas dzīvot “ārpus sistēmas” – viņš nebrauc ar metro, viņš šķērso ielu, ieraugot cilvēkus formas tērpos, un tālruni lielākoties tur izslēgtu. Ja jūs nolemjat palikt, jums ir jāpārliecinās, ka esat pēc iespējas drošāks, viņš saka:
”Situācija var mainīties uz slikto pusi. Klīst runas, ka būs otrs [mobilizācijas] vilnis un tad, iespējams, trešais”.
Ietekme uz darba tirgu
Vladimira Putina uzsāktais karš Ukrainā izsūc darbaspēka resursus no ekonomikas. Līdz pat trešdaļai rūpniecības uzņēmumu mobilizācijas dēļ varētu rasties rekordliels deficīts, liecina Jegora Gaidara Ekonomikas politikas institūta oktobrī veiktās aptaujas. Pēc šī parametra darba tirgus nonācis visgrūtākajā situācijā kopš 1993. gada.
Lielākais personāla trūkums, ziņojumā norādīts, fiksēts vieglās rūpniecības uzņēmumos (personāla pietiekamības aplēšu bilance ir -70%), mašīnbūvē (-35%) un pārtikas ražošanā (-25%). Un galvenās personāla trūkuma sekas, pēc rūpnieku domām, ir nespēja palielināt ražošanu pat pie iespējamā pieprasījuma pieauguma.
Mobilizācija skārusi arī restorānus (samazinot ieņēmumus uz pusi), kinoteātrus, juvelierizstrādājumu mazumtirgotājus, autoservisus, celtniecības un renovācijas preces, mēbeles, grāmatnīcas un fitnesa klubus, kas visi zaudē vīriešu kārtas klientus, norāda ekonomikas apskatnieks Boriss Grozovskis. Daudzi uzņēmumi saskaras ar kvalificēta personāla trūkumu. “Uzņēmumiem, kuri nevar izmantot attālināto darbu un kuriem ir jāiegulda laiks un resursi kvalificētu darbinieku apmācībā, tā ir liela problēma,” atzīmē Grozovskis un piebilst:
Jaunie mobilizācijas viļņi, kas notiks 2023. gadā, būs vēl sāpīgāki.
