Ukrainas uzvara karā būs prezidenta Vladimira Putina politiskā režīma beigas. Par to intervijā medijiem pastāstīja Krieviju pametušais žurnālists un publicists Viktors Šenderovičs.
Krievijas nākotne un Putina politiskais liktenis tiek izšķirts Ukrainā
Krievijas opozīcijas vidū pieaug noskaņojums, ka krieviem ārzemēs vajadzētu ņemt rokās ieročus, lai palīdzētu ukraiņiem aizstāvēt savu neatkarību un gāzt Putina režīmu. Šīs jūtas ir pakļautas kritikai. Jūsuprāt, tā ir izeja vai ekstrēmisms, ko nevajadzētu atbalstīt?
Nē, šeit nav nekāda ekstrēmisma. Ukrainā izšķiras Krievijas nākotne un Vladimira Putina politiskais liktenis. Ukrainas galīgā uzvara karā, no kuras Krievijā nebūs iespējams pagatavot sabiedrībai ēdamu PR kotleti – acīmredzama sakāve, kas Nikolajam I bija Krimas karā, Nikolajam II Japānas karā, – var kaut ko mainīt.
”Sakāve Ukrainas karā būtu Putina beigas. Tas ir acīmredzams”.
Šajā ziņā uzaicinājums visiem palīdzēt cīnīties ir normāli. Tad ir jautājums par daudzu to cilvēku personīgo apzinību, kuri to ierosina un dara. Bet, saskaroties ar faktiem, jā, šodien Krievijā Putina sakāve nāks no Ukrainas frontes.
Atcerēsimies Jevgeņija Prigožina rīcību, kurš nolēma uz Eiropas Parlamentu nosūtīt veseri ar it kā sarkanām asiņu pēdām. Tā ir viņa reakcija uz Eiropas Parlamenta iniciatīvu atzīt PMK “Wagner” par teroristu organizāciju. Pats Prigožins teica, ka nezina, pēc kādiem likumiem dzīvo Eiropas Parlaments, bet saskaņā ar Krievijas likumdošanu mēs to atlaižam. Kam šī izrāde paredzēta?
Krievija jau daudzus gadus demonstrē pubertātes loģiku: garīgi atpalicis, bet fiziski attīstīts otrgadnieks stūrī iespiež briļļainīti un ņirgājas par viņu. Bet šis otrgadnieks nesaprot, ka paies laiks un šis briļļainītis būs pasaules elite, un viņš paliks savā sviedru smārdā. Būtu jauki, ja tas attiektos tikai uz Jevgeņiju Prigožinu un viņa elektorātu, bet diemžēl visa Krievija paliks savā sviedru smārdā. Mūsdienās viņi simbolizē Krievijas valsti. Viņi ir tās seja. Un pret mums izturēsies tā, kā pret šiem mazattīstītajiem džekiem.
Krievija jau ir pasaules nomalē, tā jau ir izolēta. Sakarā ar to, ka mūsu sabiedrība ir ļāvusi tādiem cilvēkiem kā Prigožins vadīt un diktēt noteikumus, mēs visi maksājam cenu: ar emigrāciju vai ar savu dzīvi. Nākamās paaudzes maksās ar atstumtību.
Putins ir sašķēlis Krievijas sabiedrību. Un mēs redzam šīs sašķeltības rezultātus. Un mātēs, kuras ir gatavas pielūgt savu bērnu nāvi, un Prigožinā, kurš no liela noziedznieka ir kļuvis par politisko figūru un vienu no Krievijas simboliem. Tādas karavīru mātes pavada tāda politiskā elite.
Kāpēc cilvēki Baltkrievijā un Krievijā uzskata, ka režīms ir asinskārs un cenšas iznīcināt visus, kas stāv tam ceļā?
Jo tas ir spēka, policijas režīms, kas balstās uz vardarbību un asinīm. Gan Aleksandrs Lukašenko, gan Vladimirs Putins ir sērijveida slepkavas. Tā nav Eiropas cilvēka sazvērestības apziņa, tā nav versija, ka Zeme ir plakana, bet šī ir pieredzē balstīta versija. Un pieredze saka, ka slepkavības ir pilnīgi iespējamas. Gan Putina, gan Lukašenko reputācija ir tāda, ka tad, kad viņu tuvumā notiek viņiem labvēlīga politiskā nāve, katrs pagriež galvu savā virzienā. Šeit nav paradoksa, tas ir normāli.
Ja kāds mirst blakus sērijveida slepkavam, mēs skatāmies uz šo sērijveida slepkavu. Ja kāds nomirtu Lielbritānijas bijušā premjerministra birojā, būtu dīvaini pieņemt, ka Džonsons būtu ar to saistīts. Pieredze to neapstiprina. Putina un Lukašenko gadījumā prakse to pilnībā apstiprina.
Tiek bieži jautāts, kad Krievijā sāksies pilsoņu karš un, vai arī šie Šarikovu pēcteči turpinās protestēt ceļos nometušies? Kur ir tas slavenais krievu dumpis?
Krievu sacelšanās ir nepietiekamu reformu, pievilktu skrūvju sekas. Dumpis rodas tur, kur nav reformu. Diemžēl Krievijas demokrātiskā politiskā sistēma sāka veidoties tikai 80. gadu beigās. Bet šis auglis nav nogatavojies. Šis koks tika aptēsts līdz telegrāfa stabam un apšūts ar dzelzi. Tāpēc tagad jaunais pagrieziens nebūs sistēmisks, tā būs kaut kāda vītnes noraušana. Kas attiecas uz sacelšanos, tas ir sarežģīts jautājums. Es dotu priekšroku Eiropas reformām, nevis dumpim. Bet to nebūs.
Pilsoņu karš, tās vienmēr ir asinis. Bet vienkārši degradācija bez pilsoņu kara ir Ziemeļkoreja vai Turkmenistāna. Un tas ilgtermiņā ir daudz vairāk asiņu. Starp šiem diviem pretīgajiem variantiem, ja skatās ar vēsturnieka auksto aci, sacelšanās piedāvā zināmu iespēju. Pirmais solis būs ierastās pasaules sabrukums, bet pēc tam būs iespēja pāriet uz leģitīmo zonu. Bet Ziemeļkorejā pāreja uz leģitīmo zonu vairs nav iespējama. Līdz ar to savā ziņā nemierus var vēlēties, bet nezinu, vai ir palikuši spēki dumpim. Krievijas sabiedrība ir nīcināta gadsimtu. Bet dumpošanai ir vajadzīga cilvēka apziņa.
Varbūt tas nav par spēku, bet par izmisumu? Tas arī rada sacelšanos. Un tad jautājums: kad krievi sasniegs tādu izmisumu, kad sapratīs, ka izstūrēt var tikai sarīkojot dumpi?
Šis taču nav parlaments, kurā lēmumu pieņem ar kaut kādu kvalificētu balsu vairākumu. Tas notiek kādā brīdī.
”Tagad es diemžēl neredzu nekādu pamatu nekārtībām Krievijā”.
Mēs redzam, kā karavīru mātes pateicas Putinam par to, ka viņš viņu dēliem ir devis iespēju nomirt kādas idejas dēļ. Mēs redzam absolūti represētu sabiedrību, mēs redzam dažus cilvēkus, kas protestē par saviem ideāliem un nonāk cietumā par tiem. Mēs redzam cilvēkus, kas neko nedara, mēs redzam milzīgu skaitu cilvēku, kas ir aizbraukuši. Bet mēs neredzam nekādu politisko sistēmu, kas ļautu pretoties Putinam.
Diemžēl, es nedomāju, ka tuvākajā laikā notiks nemieri. Bet, no otras puses, kurā brīdī slēgtā garāžā ar atvērtu benzīna tvertni nedrīkst uzšķilt sērkociņu. Pirms sekundes varēja šķilt, bet pēc piecām sekundēm jau būs sprādziens. Kurā brīdī situācija kļūst kritiska, kurā brīdī apslāpēta ņurdēšana pārvēršas protestā – nav zināms. Tas ir pēc tam, ar atpakaļejošu datumu tiek pieskaņots atbildei. Ēģiptes pieredze liecina, ka neviens pasaules izlūkdienests mēnesi pirms Ēģiptes revolūcijas nevarēja pieņemt, ka Hosni Mubaraks ir nestabilitāte. Varbūt šī ir mācība man, cilvēkam, kas netic pārmaiņām.
