Aleksandrs Lukašenko norādīja, ka viņš ir bijis amatā gandrīz 30 gadus un “vienmēr virpulī”. Viņš uzskata, ka gadījumā, ja valstī pie varas nāks jauni cilvēki, viņš neredz garantijas, ka viņi spēs “noturēt varu”. To viņš paziņoja Hatiņas apmeklējuma laikā, ziņo viņa preses dienests .
Lukašenko sacīja, ka tagad Baltkrievijā sabiedrībā ir “daudz putras”.
Jā, ir 75 procenti – tie ir cilvēki, kas ir mūsu atbalstītāji un daudz ko sapratuši. Bet 25% ir daudz. Tas ir vairāk nekā divi miljoni cilvēku. Un 10%, apmēram miljons, viņi vienmēr ir bijuši mūsu pretinieki. Pēc tā viņi vienkārši kļuva par ienaidniekiem. Tas ir tas, kas mums jāredz. Ar šiem vajadzētu strādāt – slāņojot. Bet nepazaudēt arī savējos. Ir jābūt ļoti smalkai pieejai,” viņš teica.
Vienlaikus viņš sacīja, ka baidās pievilt ierēdņus.
“Tāpēc, ja redzat, ka esmu kaut kur kaut ko izlaidis – kādus grožus, kaut ko citu -, jums nevajadzētu domāt, ka es te kaulējos ar jūsu viedokļiem. Jums nav ne jausmas, cik liels spiediens ir uz mani, it īpaši no jūsu puses. Es baidos jūs pievilt. Es domāju, labi, jūs stāvat uz barikādēm un mani tur atbalstāt, veido no manis kaut kādu elku un tā tālāk, un es jūs pievilšu. Jūs, īstos ierēdņus, kas esat par valsti. Jums nav ne jausmas, tā ir visatbildīgākā lieta,” sacīja Lukašenko.
Viņš arī kārtējo reizi paziņoja, ka ir “noguris” būt pie varas. Tajā pašā laikā viņš uzskata, ka, ja valstī pie varas nāks jauni cilvēki, viņš neredz garantijas, ka viņi spēs “noturēt varu”.
Kad viņi saka: “Lūk, Lukašenko, cik ilgi viņš tur būs …” Klausieties, man tas jau ir apriebies. Es vairs nezinu, kā labad es vispār esmu… Nu, drīz būs 30 gadi: dienu un nakti tu vienmēr esi virpulī. No otras puses, es domāju: “Labi, labi. Nospļāvos, aizgāju. Pa lielam man neviens ar akmeni nemetīs. Bet kas notiks ar jums? Un kur garantija, ka… Nu labi, mēs pie varas ievedīsim (mums to vēl pietiek) normālus cilvēkus. Un kur ir garantija, ka viņi saglabās šo varu? Kur ir garantija? Garantijas nav. Un tad viņi lēnām sāks jums dīrāt ādu no apakšas uz augšu vai no augšas uz leju. Un es, ja es dzīvošu, kā es dzīvošu? Vai mani bērni – es nebūšu, kā viņi dzīvos? Viņi visi ir man blakus, ierindā,” savās sajūtās dalījās Lukašenko.
