Brīvās Krievijas kongresa pirmajā dienā Viļņā tika apspriesta Krievijas nākotne un alternatīvas Putina režīmam, karš Ukrainā un demokrātiskās opozīcijas uzdevumi.
31. augustā Viļņā atklāja Brīvās Krievijas kongresu. Pēc organizatoru domām, šis pasākums “sola kļūt par lielāko aktīvistu, sabiedrisko darbinieku un politiķu pulcēšanos, kas atklāti iestājas pret Krievijas agresiju Ukrainā… Kongresa uzdevums ir apvienot Krievijas sabiedrības un brīvā Rietumu pasaules aktīvākās pretkara puses spēkus Ukrainus atbalstam un opozīcijai Volodimira Putina režīmam.
Krievijas rīcības komitejas un Brīvās Krievijas foruma rīkotā kongresa moto bija frāze “Esi drosmīgs kā Ukraina”
“Es domāju, ka Krievijā būs ļoti grūti atrast vājprātīgāku cilvēku par Putinu”
Trešdienas rītā Brīvās Krievijas kongresa vietne tika pakļauta D-Dos uzbrukumam, un pirmās sesijas pārraide vietnē YouTube tika ievērojami apgrūtināta, iespējams, šeit uzdoto jautājumu nopietnības dēļ. Pirmās diskusijas tēma tika noteikta šādi: “Nākotnes tēls un intelektuāla alternatīva Putina režīmam.”
Sesijas vadītājs, jurists Pāvels Ivļevs norādīja: “Sākot ar 24. februāri, mēs visi dzīvojam jaunā realitātē, un tas ir novedis pie diskursa izmaiņām. Kara atbalstīšana ir noziegums, un būt neitrālam ir maigi izsakoties amorāli.
Pēc tam Ivļevs diskusijas dalībniekiem uzdeva jautājumu: “Vai Krievijas Federācijai ir nākotne kā vienotai valstij, vai arī šai vienībai vajadzētu izzust?”
Juridisko zinātņu doktore, Brīvās universitātes pasniedzēja Jeļena Lukjanova uzskata, ka pašreizējam politiskajam režīmam Krievijā nav nākotnes. Viņasprāt, valstij ir nepieciešams federālisms, taču ir zināmas grūtības vadīt federālo zemi. Atsaucoties uz Krievijas vēsturisko pieredzi, Lukjanova atzīmē: “Attiecības starp centru un reģioniem sekoja sinusoīdai: tiklīdz centrs vājinās, reģioni “iet dejot”. Pēc tam centrs automātiski sāk pārņemt pilnvaras. Tajā pašā laikā Jeļena Lukjanova uzskata, ka pat tik milzīga valsts kā Krievija ir diezgan spējīga uz federālismu.
Ekonomikas zinātņu doktors Sergejs Gurijevs, kurš piedalījās ar Skype starpniecību, piekrita šai tēzei: “Ir iespējams noturēt Krieviju tās pašreizējās robežās. Es ceru, ka tā būs federāla demokrātiska valsts.
Ekonomists un politologs Sergejs Aleksašenko uzskata, ka federālisma saglabāšanas jautājumam ir otršķirīga nozīme. “Kaukāza republikas var izkrist, bet kuri reģioni var būt patstāvīgi? Lielākā daļa var dzīvot tikai vienotu transporta sistēmu, vienotas norēķinu sistēmas apstākļos,” viņš ir pārliecināts. Pēc Aleksašenko domām, galvenais jautājums ir par to, vai jaunā Krievija būs drauds pasaulei vai nē.
Kolumnists, sabiedrisko diskusiju organizators Boriss Grozovskis atzina, ka ir piesardzīgs pret šādiem jautājumiem. “Bailes no valsts sabrukuma ir viens no iemesliem karam, kuru tagad vada Putins. Bet, lai domātu, kas būs tālāk, tagad vajag, lai neatkārtotos 90. gadu neveiksme. Draudi ir tīri iekšēji, Krievija apdraud pati sevi. Piespiedu pārvietošana šobrīd liek pamatus jauniem konfliktiem,” situāciju vērtē Grozovskis.
Viņš arī uzskata, ka jāmācās risināt sarunas gan ar kaimiņiem, gan ar pretiniekiem. “Mums jāatrod kopīgi mērķi. Galvenais nosacījums ir politiskā kultūra, dialoga kultūra. Tas ir jākopj. Solidaritātes kultūrai vajadzētu izspiest vēlmi pēc atriebības, savukārt Krievija kļūs droša pasaulei, taču pašreizējās robežās tas nav iespējams, jo ir daudz teritoriālu strīdu. Krievija nespēs noslēgt miera līgumus ar kaimiņvalstīm,” secināja Boriss Grozovskis.
Sergejs Aleksašenko viņam piekrīt jautājumā par nepieciešamību apgūt sarunu spēju. Atzīmējot, ka Krievijas politiskā opozīcija savā starpā vienmēr strīdas asāk nekā ar varas iestādēm, viņš sacīja: “Viskaitīgākais ir šobrīd izvēlēties opozīcijas līderi, jo šo vēlēšanu zaudētāji sāks apskaust uzvarētāju. Mūsu spēks var būt tikai vienotībā. Mums ir divas problēmas – karš un Putins. Un tas, kurš tam piekrīt, ir mūsu sabiedrotais.
Uz jautājumu, vai, viņaprāt, Rietumvalstu vadītāji nepieļaus Krievijas Federācijas sabrukumu vai vismaz vairāku subjektu atdalīšanos no tās. Galu galā ir zināms, ka 1991. gadā ASV prezidents Džordžs Bušs un Lielbritānijas premjerministre Mārgareta Tečere baidījās no PSRS sabrukuma sekām sakarā ar iespējamo centrālās varas kontroles zaudēšanu pār padomju kodolarsenālu.
“Tiešām, tolaik Amerikas pārvaldē bija tāds viedoklis, un es gribu atgādināt vēsturisko faktu, ka, sabrūkot PSRS, kodolieroči palika Kazahstānas, Ukrainas un Baltkrievijas teritorijās,” piekrita Aleksašenko. Un viņš turpināja, ka toreiz civilizētā veidā tika panāktas vienošanās, ka šīs valstis visus kodolieročus nodod Krievijai ar dažādiem nosacījumiem. “Un šī problēma pazuda, lai gan PSRS sabruka un kodolieroču tiesiskā kontrole bija sadrumstalota. Tagad Baltajā namā ir tāda pati koncepcija, viņi nopietni baidās, ka pastiprinātas sankcijas un politiskais spiediens pret Krieviju var novest pie Putina režīma sabrukuma un pēc tam līdz tā sabrukumam. Un attiecīgi viņi baidās, ka kontrole pār kodolieročiem izplatīsies. Bet personīgi es domāju, ka Krievijā ir ļoti grūti atrast vājprātīgāku cilvēku par Putinu un viņa svītu, kurš ir gatavs draudēt visai pasaulei ar kodolrungu, un tāpēc, pat ja šāds scenārijs tiek realizēts, es nedomāju, ka tie Krievijas politiķi, kas nāks pie varas, vēlas vest sarunas ar pasauli no spēka pozīcijām,” secināja Brīvās Krievijas kongresa dalībnieks.
“Tie, kas bombardē Ukrainas pilsētas, izdara noziegumu”
Kongresa oficiālajā atklāšanas ceremonijā Garijs Kasparovs atzīmēja, ka tā nav pirmā reize, kad Viļņā pulcējas Krievijas opozīcijas politiķi un pilsoniskie aktīvisti. “Tagad esam pulcējušies vēsturisko laikmetu pagrieziena punktā. Traģiskais karš Ukrainā, Krievijas agresija pret ukraiņu tautu bija kulminācija autoritārisma un totalitārisma sākumam visā pasaulē,” viņš norādīja.
Demokrātiskās valstis, pēc Kasparova domām, atkāpās, jo to līderiem nebija politiskās gribas. Putina kara uzliesmojums pirms 8 gadiem ar Krimas aneksiju nepamodināja brīvo pasauli. “Un tikai 24. februāra notikumi parādīja, ka nav cita ceļa, kā tikai uzvarēt totalitārismu. Nevar būt nekādu kompromisu ar ļaunuma spēkiem. Ukrainas tautas varonīgā pretestība parādīja, ka brīvības gribu nevar salauzt. Krievijas atbrīvošana no totalitārisma var sākties tikai ar Ukrainas karoga pacelšanu virs Sevastopoles. Nākotne pieder brīvības un demokrātijas spēkiem. Ukrainas piemērs parāda, ka ļaunajiem spēkiem var ne tikai pretoties, bet arī tos sakaut,” savu runu noslēdza Garijs Kasparovs.
Mihails Hodorkovskis Brīvās Krievijas kongresa dalībniekiem nosūtīja video vēstījumu, sakot: “Sešus mēnešus pasaule dzīvo pilna mēroga kara apstākļos. Mana dzimtene ir Krievija, tai neviens neuzbruka. Ukraina ir manu senču dzimtene, un tas, kurš bombardē Ukrainas pilsētas, izdara noziegumu.
Hodorkovskis arī norādīja, ka viņš un viņa domubiedri iestājas par palīdzības sniegšanu vīzas saņemšanai tiem krieviem, kuri neatbalsta agresiju un kuru dzīvība un drošība Krievijā ir apdraudēta.
Nākamā diskusija tika veltīta mobilizācijas tipa ekonomikas izveides iespējai un nepieciešamībai Krievijā. Čikāgas Universitātes profesors Konstantīns Sonins teica, ka 20 gadus mēģina prognozēt, ko Putins darīs. “Kad mēs skatāmies uz Krieviju, mēs par zemu novērtējam gribu un pārvērtējam spējas,” sacīja Sonins.
Pašreizējo ekonomisko situāciju Krievijā viņš vērtē šādi: jebkuras izmaksas pieaug, preces kļūst dārgākas. Pēc gada vai diviem valstij sāks pietrūkt naudas. Un Putina ierēdņi bez pietiekošām algām negribēs un nevarēs strādāt. “Un pēc dažiem gadiem, kad Krievijas politiskā vadība sāks nodot biznesu ar Putinu vai bez tā, situācija ekonomikā būs sliktāka nekā tagad,” viņš prognozē
Bijušais Krievijas Federācijas premjerministra vietnieks (1997), bijušais Krievijas Valsts īpašuma komitejas priekšsēdētājs un tagad publicists Alfrēds Kohs .uzskata, ka Krievijā valda mīts, ka grūtos laikos valsti glāba mobilizācijas ekonomika. Bet pēc 1917. gada oktobra apvērsuma Krieviju izglāba nevis Ļeņina mobilizācijas ekonomika, bet gan amerikāņu pārtikas palīdzība, kas palīdzēja boļševikiem noturēties pie varas.
Industrializāciju Staļina laikos veica arī amerikāņu inženieri. Lend-Lease palīdzēja pabarot Sarkano armiju un padomju iedzīvotājus kara laikā. “Tāpēc visi mobilizācijas ekonomikas panākumi ir mīts. Un “kolektīvā Nabiuļina” Krievijas valdībā saprot, ka tikai tirgus ekonomikas saglabāšana var glābt valsti no bada. Un krīzes laikā ir jāpalielina tirgus mehānismi,” uzskata Alfrēds Kohs.
Vēl viens Krievijā izplatīts mīts ir pārliecība, ka Rietumeiropu gaidāmajā ziemā piedzīvos ļoti grūti laiki. Tikmēr Vācijas gāzes krātuves ir pilnas par 85%. “Tikai Millera iekaisušajās smadzenēs radās doma, ka Krievijas gāzei nav alternatīvas. Ir alternatīva, vienkārši Krievijas gāze ir lēta, un Vācija, no tās atteikusies, pirka dārgāku gāzi no Norvēģijas un Nīderlandes. Jā, man bija jāmaksā vairāk, bet šī ir samaksa par agrāk pieļautajām kļūdām. Gāzes fjūčeri kritās, cita starpā, tāpēc, ka Vācija pārtrauca Krievijas gāzes tirdzniecību,” situāciju vērtēja Alfrēds Kohs.
Uzņēmējs Jevgeņijs Čičvarkins ir mazāk optimistisks. Viņaprāt, “Eiropa nav gatava iztikt bez Krievijas degvielas, un, kamēr notiek naftas un gāzes apmaksa un tā turpināsies vēl ilgi, varas iestādēm nav jābaida tauta un jāpārceļ ekonomiku uz mobilizācijas ceļa.
Eiropas politiķu vājums un nespēja pilnībā izolēt Krieviju ļauj Putinam neveikt totālu mobilizāciju. Krievijai ir daudz resursu, varas iestādes ir gatavojušās karam. Nekādu pretestību Krievijā nav jāgaida ne no viena,” viņš teica.
“Putina autoritārā režīma Krievija ir lielākais drauds visa Eiropas kontinenta drošībai”
Pirmās dienas noslēguma diskusijā tika turpināta Krievijas un Rietumvalstu ekonomisko attiecību tēma: “Sankciju politika. Mērķi un rezultāti”.
Bijušais Lietuvas Republikas premjerministrs un pašreizējais Eiropas Parlamenta deputāts Andrjus Kubiļus uzskata, ka kopumā sankcijas darbojas, taču, ja kāds sagaida, ka rīt, pateicoties tām, karš tiks apturēts, viņi būs vīlušies. Par sankciju ietekmi pret Krieviju var runāt tikai ilgtermiņā, ja paturam prātā Krievijas ekonomikas potenciāla samazināšanos.
Garijs Kasparovs uzskata, ka līdz šim noteiktajām sankcijām ir vairāk preventīvs raksturs. “Tie piepildījās mazāk, nekā mēs vēlētos, bet vairāk, nekā Putins gaidīja,” viņš paskaidroja.
Pēc Kasparova teiktā, sankcijām ir arī psiholoģisks raksturs, kas adresētas Krievijas ekonomiskajai elitei: “Sankcijas netiks atceltas, kamēr Ukrainas teritorija nebūs pilnībā atbrīvota un līdz brīdim, kad nekritīs pašreizējais režīms. Svarīgi pateikt, ka katrs, kurš izdarījis kara noziegumus, tiks sodīts,” atzīmē Brīvās Krievijas foruma līdzdibinātājs.
Bijušais ASV vēstnieks Maskavā Maikls Makfols piedalījās kongresa darbā, izmantojot video saiti. Viņš uzsvēra, ka būs nepieciešams ilgs laiks, līdz sankciju efekts kļūs jūtamāks. “Tā rezultātā tiks novājināta Krievijas armija un valsts industriālā bāze,” viņš sacīja. Un viņš nekavējoties izdarīja atrunu: “Mēs negribējām kaitēt savai ekonomikai, tāpēc mēs atstājām dažas atlaides, piemēram, enerģētikas nozarē.”
Arī Maikls Makfols ir pārliecināts, ka uzvarai pār Putina režīmu ir jābūt kaujas laukā. “Mums Ukrainai jāpiegādā vairāk HIMARS, vairāk haubiču, vairāk ieroču. Visiem 200 oligarhiem jābūt sankciju sarakstā. Pirmkārt, ir jāpierāda sava nevainība noziegumos pret Ukrainu, nevis otrādi,” uzskata bijušais ASV vēstnieks. Runājot par vīzu ierobežojumiem Šengenas valstīm, Makfols iesaka: “Lai krievi maksā 100 eiro par vīzu, un šī nauda nonāks Ukrainas atjaunošanas fondā. Ļaujiet viņiem maksāt, un, ja viņi negrib, lai dodas atvaļinājumā uz Baltkrieviju.
Andrjus Kubiļus minēja, ka Eiropas Parlaments pastāvīgi aktualizē jautājumu par to, ka Putinam, Šoigu un citiem vajadzētu stāties starptautiskā kara noziegumu tribunāla priekšā. Tādu pašu iniciatīvu izvirza Ukraina, un to atbalsta arī Lietuva. Bet, lai šāds tribunāls tiktu sasaukts, ir nepieciešama ES dalībvalstu politiskā griba. Pēc Lietuvas bijušā premjerministra domām, pavērsiens pienāks tad, kad Krievijas bizness sapratīs, kas notiek un ko ir zaudējis Krievijas armijas “speciālās militārās operācijas” rezultātā. “Putins ir izslēdzis Krieviju no globālās ekonomikas, un jauniešiem, kuri nākotnē varētu kļūt par oligarhiem, vajadzētu saprast, kāpēc viņu nodomi nepiepildījās,” viņš sacīja.
Uz jautājumu, vai, viņaprāt, rietumvalstis piekristu atcelt sankcijas un atsākt darījumus ar Krieviju tādā pašā līmenī – ja Putins iniciēs vēl dažus “labas gribas žestus”, bet nedos pavēles Krievijas karaspēkam atkāpties uz starptautiski atzītajām Ukrainas robežām 2014. gada februāra ietvaros?
“Es vienmēr saku, un mēs pieturamies pie šī viedokļa Eiropas Parlamentā, ka tām sankcijām, kas jau ir ieviestas un tiks ieviestas, ir jāpaliek līdz brīdim, kad pēdējais Ukrainu okupējošais Krievijas karavīrs pametīs tās teritoriju. Šis ir pirmkārt.
Otrkārt, mēs joprojām ļoti skaidri redzam, ka Krievija Putina autoritārā režīma laikā ir lielākais drauds visa Eiropas kontinenta drošībai, kā norādīts jaunākajā NATO deklarācijā. Un es teiktu, ka šāds režīms ir lielākais drauds arī Krievijas nākotnei. Tāpēc mēs uzskatām, ka Eiropas Savienības politikai jābūt vērstai uz to, lai palīdzētu Krievijai pārvērsties par normālu Eiropas valsti. Un tie ir mūsu galvenie mērķi. No vienas puses, kara beigas, no otras puses, pārmaiņas pašā Krievijā,” rezumēja Andrjus Kubiļus.