Viņš ir cilvēks, kurš nekad nepadosies. Kas ies līdz galam. Visa pasaule tikko pamanījusi to, kas, iespējams, visiem iepriekš nebija skaidrs – Ukrainas pirmā lēdija Oļena Zeļenska stāsta intervijā Rzeczpospolita (Šeit)
Jau trīs miljoni ukraiņu ir šķērsojuši Polijas robežu, lai izvairītos no kara. Pārsvarā tie ir bērni un sievietes. Vai vēlaties viņiem kaut ko pastāstīt?
Es vēlos, lai es varētu aptvert katru no tiem. Ir viegli iedomāties grūto ceļu, kuru viņi gāja, izbēgot no pagrabiem vai bunkuriem Mariupolē, no apšaudes Harkivā, no okupētā Kijivas apgabala un pat no Ļvivas vai Odesas, kuras arī tika apšaudītas ar Krievijas raķetēm. Šobrīd Ukrainā nav drošu vietu. Iztēlojos, cik grūti ir iziet no mājas, ar kuru ir saistīti plāni un atmiņas, no pilsētas, kur visu zini, no ielas, pa kuru katru dienu gāji. Cik grūti ir izskaidrot bērniem, ka arī viņiem tas viss ir jāatstāj, ka tagad viņiem ilgi nebūs nekā sava, no visa tā, pie kā viņi ir pieraduši un mīļi.
Tajā pašā laikā nevaru nepieminēt prieku, ka viņi tagad ir drošībā. Esmu ļoti priecīga un pateicīga, ka poļi dara visu, lai šīs sievietes un bērni atkal smaidītu un pamazām sāktu justies kā mājās. Ir ļoti labi, ka viņi nokļuva Polijā, kas ir patiesi brālīga valsts, kas izturējās pret mūsu sāpēm kā pret savām.
Esmu pārliecināta, ka ukraiņu sievietes domā tāpat, ka viņas ir jums ļoti pateicīgas.
Tajā pašā laikā viņi ar nepacietību gaida svarīgāko ziņu – ka esam uzvarējuši un viņi var doties mājās. Es priecāšos, kad kādu dienu – cerams, ka pēc iespējas ātrāk – varēšu viņiem to nodot.
Kāds ir plāns Ukrainas pirmās lēdijas dienai pēc divu mēnešu kara?
Protams, karš pilnībā mainīja visu, arī mūsu dzīvi.
Kopš 24. februāra savu vīru redzu tāpat kā jūs – televīzijā un viņa runu videokasetēs. Tas ir tāpēc, ka no šī brīža viņš pārcēlās uz Bankovskaja ielu, savā darba vietā.
Bērni ir pie manis, bet, protams, arī mūsu dienas grafiks ir būtiski mainījies. Mēs neplānojam nedēļas nogales vai brīvo laiku. Nav brīvu dienu no darba un nav brīva laika karā. Bieži vien jūs pat nezināt, kāda ir nedēļas diena. Ir tikai tas, kas šodien ir jādara. Bērniem, piemēram, ir jāmācās, protams, attālināti. Tas prasa mobilizāciju, pievērš viņu uzmanību un, visbeidzot, parāda, ka karš ir kaut kas tāds, kas beidzas un zināšanām vienmēr būs vērtība. Tāpēc palīdzu jaunākajam bērnam pildīt mājasdarbus.
Un, protams, es joprojām strādāju ar savu biroju. Pateicoties pagājušajā gadā pēc manas iniciatīvas organizētajam pasaules pirmo dāmu un kungu samitam, mūsu grupa aktīvi palīdz ukraiņiem ārzemēs. Kopā ar pirmajām lēdijām, atsevišķu valstu valdībām, aktīvistiem un brīvprātīgajiem organizējam slimu un bāreņu bērnu evakuāciju uz ārzemēm, uz drošām vietām. Starp citu, šeit liela loma ir Polijai, caur kuru vijas šis ukraiņu bērnu “dzīvesveids”.
Čelmā atrodas klīnika Unicorn, kas izveidota ukraiņu bērniem ar onkoloģiskām slimībām, kuri tiek evakuēti no dažādām Ukrainas pilsētām, no apšaudītām slimnīcām. Viņi tur ierodas īpašu starptautisku medicīnas komandu uzraudzībā. Vislielākās pūles uz saviem pleciem uzņēmās Polija – un tas tāpēc, ka vispirms turp dodas visi šie bērni (šobrīd kopā ar tuviniekiem ir pāri par 400 mazo pacientu), pēc tam viņi tiek nosūtīti uz citu Eiropas valstu, ASV un Kanādas klīnikām. Es vēlos pateikties Polijas Republikas pirmajam pārim, kas ir pilni centības, poļu ārstiem, brīvprātīgajiem un visiem, kas iesaistīti šajās aktivitātēs. Jūs piedāvājat bērniem veselību un mieru vienlaikus.
Kopā ar Ukrainas Grāmatu institūtu, Ārlietu ministriju un Kultūras ministriju uzsākām arī lielu kultūras projektu – ”ukraiņu grāmatu ukraiņu bērniem”, kuri kara dēļ bija spiesti pamest savu valsti. Ukraiņu ģimenes devās prom, ņemot līdzi minimālo daudzumu mantu, jo cerēja pēc dažām dienām atgriezties mājās.
Polijas Republikas Kultūras un nacionālā mantojuma ministrija jau piešķīrusi līdzekļus 80 000 ukraiņu grāmatu iespiešanai ukraiņu bērniem, kuri pirms kara atrada patvērumu Polijā. Tos iespiedīs un kopā ar 40 000 citu publikāciju, kas savāktas projekta “Grāmatas bez robežām” ietvaros, izplatīs Polijas Grāmatu institūts. Ceru, ka ukraiņu bērnu literatūras izdevumi drīzumā nonāks ukraiņu bērnu rokās.
Tā es tagad dzīvoju. Turklāt es strādāju informācijas jomā. Es cenšos uzrunāt citus ar patieso Ukrainas kara vēsti ar aicinājumiem un intervijām (arī to, ko sniedzu jūsu laikrakstam), ar koncertiem un citām aktivitātēm Ukrainas atbalstam. Šādi ārkārtas notikumi nesen notikuši Berlīnē un Oslo, un, pateicoties tiem, savāktie līdzekļi tiks ziedoti humānajai palīdzībai Ukrainai.
Sāku palīdzēt arī ģimeņu bērnu namiem Ukrainā, Ukrainas armijas atbrīvotajos rajonos – tajos vajag visu, sākot no pārtikas precēm un beidzot ar dažādu aprīkojumu.
Karš ir arī laiks, kad, manuprāt, svarīga ir komunikācija – runāšana par to, kas ir sāpīgi un ko var darīt, lai palīdzētu. Tagad mēs visi viens ar otru runājam par svarīgāko. Un tas arī noved pie mūsu uzvaras – psiholoģiski.
Vai atceraties, ko teica jūsu vīrs, kad Krievija uzbruka?
Tā bija lakoniska vārdu apmaiņa. Kad agri no rīta pamodāmies, pēc pirmajiem uzliesmojumiem viņš jau bija aoģērbies. Viņš vienkārši teica: “Tas ir sācies”, un viņš aizgāja.
Kura pirmā lēdija jums piezvanīja pēc kara sākuma?
2021. gada augustā (dienu pirms mūsu neatkarības 30. gadadienas svinībām) Kijivā notika pirmais pasaules pirmo dāmu un kungu samits. Es izvirzīju iniciatīvu organizēt šādu samitu kā maigā varas pasākumu, kas runās ar pasauli caur kultūru, izglītību un sociālo integrāciju. Bieži vien valstu vadītāju dzīvesbiedri paliek ēnā, vērtējot pēc izskata un apģērba, lai gan daudzas pirmās lēdijas savās valstīs iesaistās sabiedriskajās un humanitārajās aktivitātēs un īsteno daudz dažādu projektu.
Pēc kara sākuma es piedzīvoju, ka mūsu grupa ir ne tikai paziņas, bet arī īsti draugi. Draugi, kuri steidzas palīgā, stāstot patiesību par karu Ukrainā un ar darbiem, uzņemot mūsu bēgļus un organizējot humāno palīdzību.
Vienmēr esmu zinājusi, ka mums ir vara, bet tikai šajos traģiskajos apstākļos sapratu un sajutu, cik tas ir lieliski.
Pirmajā kara dienā es saņēmu vairākas ziņas ne tik daudz no sieviešu kolēģēm, cik no tuvām draudzenēm: no Amēlijas, Eiropadomes priekšsēdētāja Šarla Mišela sievas; no Diānas Nausėdienės – Lietuvas pirmās lēdijas; no Andras Levitas – Latvijas pirmās lēdijas. Šie bija pirmie atbalsta un solidaritātes vārdi. Un pēc dažām dienām un nedēļām no šīm vēstulēm no pirmajām lēdijām bija daudz vairāk, un viņas kļuva par ciešas sadarbības asniem šajos manai valstij ļoti grūtajos laikos.
Vai karš ir mainījis jūsu vīru?
Kādu iemeslu dēļ es bieži dzirdu šo jautājumu? Bet karš viņu nemainīja! Jums jāsaprot, ka viņš vienmēr tāds ir bijis. Viņš bija cilvēks, uz kuru var paļauties. Cilvēks, kurš nekad nepadosies. Kasies līdz galam. Vienkārši tagad visa pasaule ir redzējusi to, kas līdz šim varbūt nebija skaidrs visiem.
Jūs kopīgi veidojāt Volodimira Zelenska vadītās studijas “Kwartał 95” izrāžu scenārijus. Kad viņš kļuva par prezidentu, jūs uzsākāt daudzas iniciatīvas kultūras, izglītības, sociālo reformu un likumdošanas iniciatīvu jomā. Tagad, kara laikā, ko jūs ieteiktu savam vīram?
Es arī daudz dzirdu šo jautājumu. Tomēr uzskatu, ka katram ir savi pienākumi. Domāju, ka nevienas valsts prezidentam nav vajadzīgs padoms no ģimenes.
Ko, jūsuprāt, Vladimirs Putins vēlas panākt Ukrainā? Kāds ir viņa agresijas mērķis?
Ja sekojat Krievijas izteikumiem un tam, kā tie ir mainījušies kopš 24. februāra, pamanīsiet, ka vēstījums joprojām attīstās. Tas liek secināt, ka vai nu viņu plāni pastāvīgi mainās, vai arī viņi nedarbojas loģiski.
Bet es viņus nevērtēju pēc deklarācijām, bet pēc darbiem. Un es iesaku visiem darīt to pašu. Un tas, ko dara Krievijas karaspēks Ukrainā, liek tieši secināt, ka krievi cenšas pilnībā iznīcināt ukraiņus. Tas ir viņu patiesais mērķis. Šāds secinājums man nāk prātā, redzot Mariupoles iznīcināšanu, no kuras nebija atļauta pat droša evakuācija pa humanitārajiem koridoriem, redzot dzīvojamo ēku bombardēšanu Harkivā, Čerņigovā, Odesā, dzelzceļa staciju Kramatorskā, ko iznīcināja Krievijas raķete, no kuras tika nogalināti vairāk nekā 50 cilvēki, kuri mēģināja izbraukt uz klusākām, mazāk apdraudētām vietām Ukrainā… Un, protams, es nonāku pie šāda secinājuma pēc krievu pastrādātajiem kara noziegumiem Kijivas reģionā, kur mēs turpinām atklāt noslepkavoto mierīgo iedzīvotāju, sieviešu un bērnu masu kapus.
Jā, esmu pārliecināts, ka krievi vēlas mūs iznīcināt. Viņi vēlas veikt genocīdu. Un nav svarīgi, ko viņi saka, jo viņu vārdi nesaskan ar viņu darbiem.
Vai jums ir kāds vēstījums krievu karavīru mātēm, sievām un māsām?
Man viņiem vairs nav ko teikt, jo nekas viņus nesasniedz. Šajos divos mēnešos, kad viņu dēli Ukrainā tika nogalināti kā noziedznieki un okupanti, viņiem bija laiks definēt savu nostāju. Tā kā, tādas deklarācijas nav, ja zārki nepārliecina, ka te kaut kas nav kārtībā – man viņām nav ko teikt.
