8.aprīlī mūziķis, pedagogs un sabiedriskais darbinieks Juris Pavītols prezentēja paša sarakstīto grāmatu ”Liecinieka spoguļportrets” un šodien par to sniedza arī plašu interviju portālam irliepaja.lv. Raksts interesants, tomēr negaidītākais notika tā komentāros, kuros 80.gadu ”Līvu” administrators Juris Ledājs ierakstīja savu komentāru, kuru esam nopublicējuši arī šeit.
Klātienē, Pavītol, mums pašiem gadu desmitu gaitā nesanāk izrunāties. Tici man, ne tikai bijušajiem, aizgājušajiem Līviem, bet arī Līvu faniem, smieklīgi un apnicīgi klausīties Tavas nostaļģiski-žēlabainās vaimanas par to, kā Tevi VISI abižojuši, nesapratuši, aizlieguši un represējuši.Atceries Līvu koncertu Rojā, kur Tu visus sasmīdināji ar stāstu par lidojumiem uz Rīgu un gar iluminatoru skrejošu zīlīti? Un tā bez gala un malas, mūžīgā bezsakarā, tāpēc arī kolektīvs Tev turpmāk aizliedza muldēt koncertu laikā.
Kultūras Ministrijas aizliegums pēc Jelgavas koncerta? – arī tikai Tavas pļāpāšanas dēļ – politisko kapitālu šā vai tā neguvi, bet pusgadu visi Līvi palika bez ienākumiem no koncertdarbības, spēlējot pļaskas Metalurgu pilī. LPSR Kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs? Baismonis, abižoja cietēju Pavītolu? Bet J.Ledājam, kuru sastapa pirmoreiz savā kabinetā, viņš piešķīra Līviem ļooti deficīto Metronom aparatūras lielo komplektu, to atņemot slavenā Valmieras teātra režisoram Lūcim (piedodiet, lūdzu, man, teātra vadība).
Un vēl – kā atcerieties, Līvu repertuārs allaž balansēja uz politiskā naža asmens, un daudzkārt saņēma LPSR politiskās vadības kritiku, kas nāca arī pār rūpnīcas “Sarkanais Metalurgs” direktora Nikolaja Golodova galvu. Un tagad paskaidro, Pavītol, kāda gan rutka pēc PSKP vecbiedram, pastāvīgajam LPSRS Augstākās Padomes deputātam un ordeņnesējam, teju pretvalstisko elementu VIA Līvi tehniskajam nodrošinājumam būtu bijis jāiedala pāri par 43 000 rbļ. (nepārklausījies – pāri par četrdesmittrīs tukstošiem (!!!) rubļu) bez kurnēšanas! – ja vēlies, Pavītol, varu uzrādīt inventarizācijas akta oriģinālu. Tu apjēdz, ko tāda naudas summa nozīmēja tolaik?
Līdzīgi paradoksi Līvu vēsturē sastopami it bieži. LPSR Kultūras ministrijas nodaļu vadītāji Lonija Grāvīte, Visvaldis Lācis – lai viņiem stipra veselība, Gagarina ielas bāzes meitenes, visi viņi, kā smejies, “slepeni” atbalstīja Līvus; Līvu “labās fejas” – Liepājas Kultūras nodaļas vadītāja Marta Mūrniece, kura, aizstāvot ansambli augstākajās instancēs, it bieži pati saņēma “pa muguru”, Metalugu Kultūras pils partijas pirmorganizācijas sekretāre Zeltīte Pinkovska, un daudzi, daudzi citi, piedodiet, ka nenosaucu visus. Varu galvot, ka bez minēto personu tiešas līdzdalības un atbalsta tāds VIA LĪVI būtu iznīcis jau 1984. gadā.
Vai Tu, Pavītol, atceries, kādus gaudu dziesmu ciklus Tu žēlīgi vilki uz sagrabējušām finiera tumbiņām 80-to gadu sākumā? Visi Tevi, ieskaitot Līvu mūziķus, to vien darījuši, kā Tevi abižojuši? Esi godīgs un atzīsti, ka tolaik (kā tagad?) Tavs iemīļotais teiciens bija: “Pasaule ir vienīga sūdu bedre”, un Tu pa paša vārītiem sūdiem tā arī pēries, pēries un krastu nesasniedzi. Viens ansamblītis, otrs, trešais, nākošais … un viusur reāls čušs … Jo ar Tavu dominējošo pesimismu un rakāšanos murgainā pagātnē mūziķiem, kuri vēlas progresēt un attīstīties, ir pagrūti, pat neiespējami sadzīvot.
Piedod man, bet ar Tava rakstura klātbūtni Līvu “zelta sastāvu” saformēt, diemžēl, nebūtu izdevies. Ja atklāti, vienīgais Tevis radītais vispāratzītais hīts, nenoliedzami, un līdz šodienai ir un paliek “Vairogi”. Pavītol, nevajag raudāt publikā un heroizēt savas leģendārās ciešanas. Bet – apsveicu Tevi ar grāmatas iznākšanu, radi vēl kaut vienu tautas mīlētu skaņdarbu, lai veicas arī turpmāk it visā!
