Krievijas pareizticīgā baznīca ir zaudējusi Ukrainu. Pirms pašreizējo traģisko notikumu sākuma Maskavas patriarhāta jurisdikcijā bija aptuveni 13 000 draudžu, kas bija apvienotas 53 ”maskaviešu” diecēzēs (eparhijās). Vēl aptuveni 8000 ukraiņu draudžu pieder Ukrainas pareizticīgo baznīcai (UPC), kas ir neatkarīga no Maskavas. Tā savu pētījumu ievada Krievijas neatkarīgais medijs Novaja Gazeta. Rakstu krievu valodā varat izlasīt Šeit, bet zemāk esam publicējuši tā tulkojumu latviešu valodā
Jau pirmajās “īpašās operācijas” dienās viena pēc otras Ukrainas diecēzes sāka pārstāt pieminēt Maskavas patriarhu Kirilu, kurš, pēc viņu domām, dala atbildību par notiekošo, un paziņoja par vēlmi pēc autokefālijas (pilnīgas baznīcas neatkarības). Pareizticīgo tradīcijās atteikšanās pieminēt primātu praktiski nozīmē iziešanu no viņa jurisdikcijas.
“Nepieminēšanas” ģeogrāfija aptver visu Ukrainu. Krievvalodīgajos austrumos no Kirila atteicās Sumu un Voznesenskas diecēzes, ukraiņu valodā runājošajos rietumos – Lucka, Vladimira-Voļina, Ļvova, Mukačova, Ternopiļa, Čerņivci, centrā – Bila Cerkva, Vinnica, Šepetovska … Tādas diecēzes ir ap 20, bet Kirila draudžu līmenī citās diecēzēs nav nevienas piemiņas zīmes. Mūžsenais “krievu pasaules” cietoksnis – Počajeva lavra Volīnijā – arī pārtrauca piemiņu, un citos lauros – Kijevā-Pečerskā un Svjatogorskā – Kirils tiek pieminēts ar štruntu, bez krāšņiem tituliem. 20. martā viss ”maskaviešu” – Novoafonsky klosteris Ļvivā pārcēlās uz UPC.
21. martā UPC sinode, kas tikās Kijivā, aicināja ”maskaviešu” garīdzniekus un kopienas pārtraukt kanoniskās saites ar Maskavu un doties uz UPC. Viņiem tiek garantēta esošās diecēzes struktūras jeb stavropēģijas saglabāšana – tieša pakļautība UPC primātam, apejot vietējos bīskapus.
Uz “īpašās operācijas” fona pareizticīgajiem ukraiņiem, kuri vēlas uzturēt kontaktus ar pasaules pareizticību, nav citas izvēles. Pieprasīt no Maskavas autokefāliju, kā iepriekš ierosināja ”maskaviešu” “mērenie” hierarhi, jaunajos apstākļos ir absolūti nereāli. Maskavas patriarhāts pat atcēla maijā paredzēto Bīskapu koncilu, jo uz to neieradās Ukrainas un citu ārvalstu bīskapi. Un bez šādas padomes, kas saskaņā ar Krievijas pareizticīgās baznīcas hartu tiek sasaukta vismaz reizi četros gados, patriarhāts atrodas ārpus juridiskās un kanoniskās jomas. Tās autoritāte pasaules pareizticībā ir zaudēta. Saziņa ar Kirilu tagad izskatās kā “līdzvainība”, un kristīgā pasaule neatzīst KPB kā daļu no tās.
Kā solidaritātes zīmi ar ukraiņu brāļiem patriarha pieminēšanu pārtrauc arī Krievijas Pareizticīgās baznīcas Baltkrievijas eksarhāta garīdznieki, šī kustība Baltkrievijā uzņem apgriezienus. Ar šādiem garīdzniekiem, pēc 2020. gada protestu laikā izveidotās grupas Christian Vision domām, “kompetentas struktūras” jau strādā …
Baltijas valstis
Pēc pāris nedēļu vilcināšanās 17. martā Viļņas un Lietuvas metropolīts Inokentijs (Vasiļjevs) paziņoja, ka “stingri nosoda Krieviju pret Ukrainu” un atzina sava ganāmpulka un Putina “uzskatu nesakritību”.
Nākamajā dienā parādījās Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra (Kudrjašova) aicinājums, kurā tiek lietoti termini, kas Krievijā ir aizliegti, attiecinot tos uz “speciālo operāciju”. “Starptautisko attiecību jautājumu risināšana ar militāriem līdzekļiem ir nepieņemama,” teca Aleksandrs. Paužot acīmredzamas bailes pretkrievisko noskaņojumu dabiskā pieauguma dēļ, hierarhs apliecināja, ka “pareizticīgie krievvalodīgie latvieši ir patriotiski un lojāli Latvijai un nav atbildīgi par citu valstu rīcību.”
Krievijas pareizticīgās baznīcas Igaunijā metropolīts Jevgeņijs (Rešetņikovs), kurš vēl nesen vadīja Maskavas Garīgo akadēmiju, parakstīja Igaunijas Baznīcu padomes paziņojumu, kurā nosodīja “briesmīgos notikumus Ukrainā” un uzskaitīja šokējošos faktus. Taču pārsteidzošākais šajā dokumentā ir nevis tā teksts, bet gan tas, ka metropolīts Jevgēņijs 20. martā ieradās Maskavā, kur kopā ar patriarhu kalpoja Kristus Pestītāja katedrālē, pazemīgi klausoties kārtējo “svēto” sprediķi ar atbalstu “īpašajai operācijai”.
Rietumi
Krievu pareizticīgās baznīcas draudzes Rietumos jau kopš Staļina laikiem izmantotas kā sava veida padomju-krievu pasaules misionāru centri. Šādu baznīcu garīdznieku un draudžu padomes vairumā gadījumu sastāv no Kremļa politikas piekritējiem, kuri dod priekšroku “dzimtenei mīlēt” no attāluma. Taču arī šiem pārbaudītajiem un rūdītajiem tautiešiem notikumi Ukrainā ir par daudz. Priesteris Vadims Karpenko no Berlīnes Augšāmcelšanās katedrāles februāra beigās pārcēlās uz Konstantinopoles patriarhātu, par ko Krievijas pareizticīgā baznīca viņam “aizliedza” kalpot.
Bet Amsterdamas Svētā Nikolaja draudze, kuras visi seši priesteri no Krievijas pareizticīgās baznīcas pārcēlās uz to pašu Konstantinopoles patriarhātu, kļuva par “par piemēru, kam sekot”. Šī draudze ieņēma ievērojamu vietu Maskavas patriarhātā kā “misionāru kalpošanas svešā kultūras vidē” paraugs.
Tikai pirms diviem gadiem Parīzes arhidiecēzes vadītājs metropolīts Džons (Renneto) pievienojās KPB, un tagad viņam ātri jāmeklē veidi, kā atgriezties Konstantinopoles patriarhātā. Neizvēloties izteicienus, viņš rakstīja Kirilam vēstuli, kurā paziņoja par “pilnīgu solidaritāti” ar Ukrainu. Pēc ”maskaviešu” episkopāta Džons pieprasa no patriarha vismaz aicinājumu Putinam pārtraukt “brāļnāvības konfliktu starp divām tautām un divām valstīm, kas vēl nesen šķita neiespējams, ko vieno gadsimtiem ilga vēsture un kopīga ticība Kristum. ”. Viņš bija pārsteigts, atklājot, ka patriarhs nesaprot evaņģēliju, un ļāva saviem garīdzniekiem nepieminēt primātu.
Sarežģītā situācijā nonāca tā Krievijas baznīcas ārvalstīs (ROCOR) daļa, kas 2008. gadā atzina Maskavas patriarhāta varu pār sevi. Tās ”ganāmpulks” ir koncentrēts galvenokārt ASV un “īpašo operāciju” uztver ārkārtīgi negatīvi. ROCOR draudzēs izplatījās informācija, ka šīs baznīcas sinode daļēji oficiāli ļāva viņiem patstāvīgi lemt par patriarha piemiņu, atzīstot, ka daži no bīskapiem ir pārtraukuši viņa piemiņu. Taču sinode šo informāciju oficiāli neapstiprina.
Krievijas Pareizticīgās Baznīcas Spānijas un Portugāles diecēzes sekretārs arhipriesteris Andrejs Kordočkins, kurš joprojām atrodas patriarha omoforijā, taču asi kritizē viņa nostāju, atzīmē, ka domstarpību apspiešanas prakse baznīcā ir lemta neveiksmei. Viņaprāt, Kremļa un patriarhāta vēlmei pašiem lemt savu ukraiņu likteni nav perspektīvas, kas nozīmē, ka karš nebūs veiksmīgs.
Brāļu vietējās draudze
19. martā Polijas pareizticīgās baznīcas primāts metropolīts Savva veica pēdējo mēģinājumu “sadomāt ar savu brāli”. Viņš mudināja patriarhu Kirilu vērsties tieši pie “krievu armijas” ar attiecīgu aicinājumu – naivā pārliecībā, ka šī armija “ieklausīsies patriarha garīgās autoritātes spēkā”. Tagad Polijas baznīcas oficiālā vietne jau ir bloķēta Krievijas Federācijā.
Negaidot atbildi no patriarha, jau visas Polijas pareizticīgās baznīcas bīskaps Kristus vārdā tieši vērsās pie Krievijas Federācijas prezidenta ar prasību pārtraukt karadarbību.
Polijas pareizticīgo bīskapi, sekojot Kijevas metropolītam Onufrijam, “īpašo operāciju” pielīdzina Bībeles Kaina grēkam, kurš nogalināja savu brāli Ābeli. Padome konstatē svētnīcu apgānīšanu un tempļu iznīcināšanu karadarbības rezultātā un nevar saprast šīs rīcības iemeslus un mērķus.
Kirila nezināšana pārvērtās par Polijas Baznīcas – savulaik uzticamās Krievijas pareizticīgās baznīcas sabiedrotās – pāreju uz Konstantinopoles patriarha Bartolomeja “pretmaskavisko” nometni. Kopā ar Polijas prezidentu Dudu metropolīts Savva uzaicināja Bartolomeju ierasties Polijā, “lai atbalstītu bēgļus no Ukrainas”. Un patriarhs nekavējoties pieņēma šo uzaicinājumu – lai “svētītu, mierinātu un stiprinātu neskaitāmos bēgļus” pašā “specoperācijas” malā.
Krievu bīskapi propagandisti turpina sacensties par Orvela Newspeak virtuozitāti. Sizraņas bīskaps balso par rezolūciju par augstākā virspavēlnieka bezierunu atbalstu, Siktivkaras arhibīskaps dzejolī izdzied “Ukrainas jautājuma galīgo risinājumu”, un Rjazaņas metropolīts pasludina par dezertieriem visus, kas atstāja Krieviju. Federācija, kas nespēj izturēt patriotiskā militārisma eksploziju vai aiz bailēm.
Protodiakons Andrejs Kurajevs, kurš savos emuāros neņēma vērā Roskomnadzor norādījumus un nepameta Maskavu, saņēma bloķēšanu no departamenta un iespēju sākt kriminālvajāšanu, ko jau bija piedzīvojis viņa ateistiskais kolēģis-oponents Aleksandrs Ņevzorovs. Neskatoties uz atšķirīgo un pat pretējo attieksmi pret ticību Dievam, Kurajevs un Ņevzorovs tajā stundā atradās vienā pusē.
Kā ar patriarhu? Izrādās, ka viņam ir līdzjūtība! Bet selektīvi. Viņš izsaka aizkustinošu līdzjūtību Sji Dzjiņpinam saistībā ar 130 ķīniešu bojāeju aviokatastrofā, bet klusē par pareizticīgo nāvi “vēsturiskās Krievijas zemēs”. Tas nozīmē, ka kristiešu aizplūšana no Krievijas pareizticīgās baznīcas turpināsies.