Ukrainas tautas mākslinieks Andris Daņilko karu sagaidīja mājās, Kijevas centrā. Viņš uzreiz izlēma, ka nekur nebrauks. Palīdzēs radiem, paziņām un Ukrainas armijai. Andrejs atzīst: sapratne, ka Ukraina uzvarēs šajā karā, viņam radās jau trešajā dienā.
Ekskluzīvā intervijā Ukrainas interneta medijam FAKTI Andrejs pastāstīja, kā viņš dzīvo kara apstākļos, kāpēc nevēlas pamest Kijevu un kur sapņo redzēt Putinu.
“No 24. februāra dziesma “Dancing Lasha Tumbai” tiks dziedāta tikai kā “Russia, goodbye”
Andrej, manā galvā nemitīgi griežas vienas no tavas varones, balerīnas Bellas Kucenko vārdi: “Ej prom no Ukrainas, neglītais maskavieti!”
Šo miniatūru es gleznoju 2004. gadā. Skaidrs, ka vārdi ir izņemti no konteksta. Bet šodien tie izklausās diezgan nepārprotami. Kopumā visam, ko Serdjučka darīja uz skatuves, bija kāda jēga. Mēs vienmēr esam bijuši strīdīgi. Es bieži prātoju, kāpēc Serdjučkas izklaidējošais tēls vienmēr izraisa kaut kādu ”kāršu kauju”! Un tad es pieradu. Jo pat tad, kad es neko nedomāju, tas bija padomāts par mani.
Visi atceries Krievijas reakciju, kad biji uz Eirovīziju ar dziesmu “Dancing Lasha Tumbai” un daudzi to dzirdēja kā “Russia Goodbye”
Kopumā visa mana uzstāšanās Eirovīzijā 2007. gadā bija piesātināta ar neticamu greizsirdību no Krievijas, ka piedalījos konkursā, pārstāvot Ukrainu. Patiešām, tajā brīdī, trīs gadus, mēs jau bijām viesmākslinieki numur viens Krievijā! Finansiālie panākumi bija tādi, ka pat pirmās zvaigznes apskauda.
Eirovīzija tev ir kļuvusi liktenīga
Tam ir bija liela loma manā dzīvē. Jā, mana dalība bija to pārdzīvojumu vērta, bet Serdjučka tika atzīta Eiropā, mūs uzaicināja piedalīties Holivudas filmā. Skaidrs, ka mūzika sniedz vairāk iespēju nekā runas žanrs. Man teica, ka Serdjučkai ir raksturs, kas saprotams tikai pēcpadomju telpā. Bet tā nebija! Viņa tika pieņemta un mīlēta. Turklāt kā traģikomisks tēls, nevis tikai komisks. Bet visur, kur uzstājos, vienmēr teicu: šis ir tēls no Ukrainas.
Vai pēc kara sākuma tev zvanīja daudzi krievu kolēģi?
Es negribētu nevienu minēt, nosaucot vārdus, jo viņiem var būt problēmas. Zvanīja tikai pāris cilvēku.
Vai, tavprāt, šķelšanās starp Ukrainu un Krieviju notika vēl pirms Krimas aneksijas un kara Donbasā?
Skaidrs, ka acīmredzamā šķelšanās bija Krimas un Donbasa sagrābšana 2014. gadā. Un tagad visi krievi sāk atkārtot stulbo jautājumu: ko tu dari šos astoņus gadus? Piemēram, kopš 2014. gada esmu atcēlis visas reklāmas tūres Krievijā.
Tad viņi nolēma, ka tu pamet skatuvi
Jā, kaut kāda emocionālā stāvokļa uzplūdā teicu: “Esmu noguris un dodos prom.” Bet bija kā Karlsonam – aizbraucu atgriezties. Vienkārši tajā brīdī es biju iekšēji izsmelts, bija iekšēja izdegšana, kad saproti, ka jākāpj uz skatuves, un tu esi tukšs, kā bungas. Man vajadzēja uzlādēties. Bet tāda bija arī mana reakcija uz Krievijas rīcību.
Tagad viņi saka, ka ir sākuši īpašu operāciju, lai glābtu Donbasu
Jā, tas ir karš! Kad piecos no rīta bombardē mierīgās pilsētas, par kādu specoperāciju var runāt. Ziniet, es nekad agrāk tā īsti nebiju dziedājusi frāzi “laša, uz redzēšanos”. Bet no 24. februāra dziesma “Dancing Lasha Tumbai” skanēs tikai kā “Krievija, ardievu”! Jūs gribējāt to dzirdēt – jūs to dzirdējāt.
“Mēs pērkam termovizorus, bruņuvestes, ķiveres Ukrainas karavīriem”
Kur tevi atrada kara sākums?
Es biju mājās, Kijevā. Es gulēju, pamodos ap vieniem pēcpusdienā un redzēju, ka man ir daudz neatbildētu zvanu. Sākumā nesapratu: kāds karš?! Protams, es dzirdēju sarunas, bet līdz pēdējam neticēju, ka tas notiks.
Vai tu juti bailes?
Nē. Kritiskās situācijās esmu diezgan savākts, esmu ļoti mobilizēts. Es nekļūstu ”skābs”, bet tieši otrādi, es kontrolēju emocijas. Atzīšos, agrāk reizi nedēļā varēju labi iedzert. Bet kopš kara es vispār neesmu dzēris! Es pat nepaskatījos tajā virzienā. Biju saņēmies, saprotot, ka tagad jātiek galā arī ar ikdienas jautājumiem pašam. Mājkalpotājas nav, šoferis nevarēja atstāt savu ciematu. Pirmās dienas biju vienīgais īrnieks savas mājas kāpņu telpā! Un vēl viens aizsargs Kuzmičs. Protams, pirmo reizi dzirdot sirēnu uz Hreščatikas, situācija ir, maigi izsakoties, nepatīkama. Bija brīdis, kad skaidri sapratu, ka šķembas var krist mūsu tuvumā.
Vai tu devies uz bumbu patvertni?
Pirmās dienas – jā. Bumbu patvertne atrodas manā mājā – tā celta vēl padomju laikos. Kādreiz tas bija sagatavots pēc visiem šādas vietas noteikumiem, bet tagad ir tikai nesakopts pagrabs. Kad karš beigsies vai Putins nomirs, es noteikti aktualizēšu jautājumu par pagrabu atjaunošanu tiem paredzētā stāvoklī. Tagad es neesmu viens savā kāpņu telpā. Vienā no dzīvokļiem, kas savulaik bija mūsu radošā bāze, dzīvo manas komandas cilvēki, kuriem bija jāpamet mājas.
Vai domāji par aizbraukšanu no Kijivas?
Es pat neapsvēru šo domu. Es negribu nekur braukt! Mani radi paliek Poltavā un arī nekur nebrauc. Zini, es nekad neesmu redzējis Kijevu tik tukšu kā tagad. Naktī skatos uz Hreščatiku – gaismas ir izslēgtas, skan tikai sirēnas, un šķiet, ka pilsēta ir izmirusi.
Vai tev tagad ir spēks būt radošam?
Dažreiz es kaut ko rakstu. Bet kopumā man ir aizņemta diena. Ikdienas un ar to saistītos jautājumus risinu ar mūsu karavīru palīdzību. Es daru, ko varu. Pērkam termovizorus, bruņuvestes, ķiveres. Un mēs visu atrisinām pietiekami ātri.
Intervijā Dmitrijam Gordonam tu atzini, ka nošautu Putinu, ja būtu iespēja viņu satikt
Man tas bija tik emocionāls stāsts. Bet 26. kara dienā saprotu, ka tomēr gribētu viņu redzēt tiesā. Vienkārši nošaujiet sevi vai mirstiet no lodes – Putinam ir pārāk viegla nāve. Es gribu viņu redzēt uz apsūdzēto sola. Kopā ar vidi, kas viņam izdabā. Galu galā tur, augšā, visi ir piesieti. Un viņi to saprot. Protams, daudzi cilvēki gribētu tagad atrast izeju no situācijas, nākt klajā ar variantu B, C, bet tikai F – f*ck!
Bet ar viņiem viss ir skaidrs – viņi ir atkarīgi, bet parastie cilvēki stingri tic, ka viņi ieradās Ukrainā, lai kādu aizsargātu!
Ir laba frāze, ko teica viens žurnālists: cilvēki, kas atbalsta šo karu, ir vai nu slimi, vai debīli. Normāls cilvēks to nevar pieņemt! Kurš tur jāsargā? Skaidrs, ka valodas jautājums ir kaulēšanās. Bet es vienmēr pievēršos savai pieredzei – piecus gadus biju X faktora žūrijā un vienmēr runāju krieviski. Pēc tam Eirovīzijas nacionālajā atlasē – arī krievu valodā. Nekādu problēmu!
Starp citu, šogad atlase bija bez tavas dalības
Es atteicu – toreiz man vienkārši bija darbs Dņiprā. Bet, godīgi sakot, man jau ir apnicis sēdēt nacionālās atlases žūrijā. Es nezinu, no kura izvēlēties. Es vēlos, lai tās būtu personas, par kurām es vēlētos cīnīties. Un vienkārši izvēlieties kādu no mākslinieku kopas… Es vērtēju mūziku kontekstā ar dalību Eirovīzijā. Un beigās tiek sajaukti pavisam citi momenti. Es gribēju, lai nacionālā atlase būtu svētki, nevis ugunsgrēks, kas tik tikko nodzisis.
Ukraina šogad ir noskaņota uz pirmo vietu konkursā
Sanāk, ka tad nebalsojam par dziesmu, bet gan sekojam līdzi situācijai, kas risinās Ukrainā. Protams, viss ir iespējams. Skaidrs, ka visas pasaules uzmanība tagad ir pievērsta Ukrainai, un es novēlu mūsu puišiem veiksmi.
Vai tev ir sajūta, ka kara beigas ir tuvu?
Zini, es to saņēmu trešajā dienā. Noklausījos vairākas ierakstītas sarunas starp krievu karavīriem un viņu tuviniekiem. Citiem vārdiem sakot, es nevaru nosaukt šīs mātes un sievas kā “muļķes”. Viss, ko Krievijas armija ir nodarījusi Mariupolei, Harkivai, Čerņigovai, ir tikai Putina atriebība par to, ka Ukraina lika justies neatkarīgai. Atriebība, ko atbalsta arī mākslinieki, kuri dejoja nesenajā “Sātana ballē” par godu Krimas notikumiem. Jūs nekad nevarat būt draugos ar varas iestādēm. Citādi ir grūti atteikties. Un galu galā viņi neko neprasa, bet vienkārši saka: “Tas ir Vladimira Vladimiroviča personisks lūgums.”
Vai esi saskāries ar līdzīgiem pieprasījumiem?
Jā, tajā laikā, kad viņš vēl koncertēja Krievijā. Atceros, ka man piezvanīja un teica: “Andrej, tev jāpiedalās Policijas dienā Kremlī.” Es saku, es nevaru – mans numurs ir teatrāls, nevis pops. Viņi man atbildēja: “Tas ir Konstantīna Ļvoviča personisks lūgums!” Bet es negāju. Un visas turpmākās vajāšanas pret mani, kas nāca no Ernsta, ir atriebības komplekts par to, ka es nepaklausīju. Viņi vienkārši nesaprot, ka mūs var nobiedēt, aizliegt, bet mēs nekad neraudāsim. Šīs funkcijas mūsu “tālrunī” vienkārši nav.
Zini, es nekad neesmu īpaši interesējusies par politiku. Man Zelenska stāsts bija zināmā mērā “kinematisks”. Kā vienkāršs puisis, kurš spēlēja KVN, var kļūt par valsts prezidentu. Es nevērtēju, vai tas ir pareizi vai nē, bet novēroju no malas. Bet es tagad skatos un redzu, ka Zeļenskis ir pārstājis vēlēties, lai kādam patiktu. Ja sākumā viņam bija tāds aktiermeistarības sākums, tad tagad viņš ir īsts. Ļoti dabiski un organiski, un man tas patīk.
Par ko sapņo pēc uzvaras?
Es tikai sapņoju par uzvaru. Es ļoti vēlos, lai visi vainīgie tiktu sodīti. Gribu uz apsūdzēto sola redzēt Ņikitu Mihalkovu ar viņa “saindētajiem baložiem”. Un Solovjovs ir klāt… Solovjovs man atgādina kastroli, kas ir piekārts uz stieples un to velk – troksnis ir liels, bet jēgas nav. Nesen, runājot par mani, viņš kliedza: “Daņilko ir mēsls!” Un es domāju: Tātad es esmu labs cilvēks!
Tagad mēs visi kārtojam eksāmenu. Ieskaitot attiecības starp cilvēkiem. Bet mūsējie pārsvarā ir labi. Kritiskās situācijās visi ieslēdzas. Esmu pārliecināts, ka uzvara būs mūsu. Jo mums ir taisnība. Un nāks jauna lappuse Ukrainas vēsturē. Skaidrs, ka daudzi cilvēki neatgriezīsies. Bet tā ir cena par brīvu valsti. Un arī es vēlos, lai visi atceras, lai cik grūti tas būtu, galvenais ir palikt pozitīvam. Ticiet man, tas līdz.