Pirms dažām dienām Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu pieprasīja Krievijas kultūras ministram no “Krievijas kultūras dienaskārtības” izslēgt Volodimiru Zeļenski, un līdz ar viņu “aizliegt” ukraiņu producentu un televīzijas kanāla 1 + 1 dibinātāju Aleksandru Rodņanski. Savā Telegram kanālā Rodņanskis komentē šo rīkojumu šādi:
Vakar devos uz Poliju, lai satiktu radiniekus, kuri brauc prom no Ukrainas, un runāju pa telefonu ar Eiropas draugiem. Viņi konsultējās, kā satikt bēgļus, ar ko paēdināt, kādas dziesmas uzlikt… Labi cilvēki. Daudz labu cilvēku.
Jums nav ne jausmas, cik daudz kolēģu no visas pasaules rakstīja man aizkustinošas vēstules. Viņi zina, ka esmu ukrainis, un uztraucās par manu ģimeni, jautā par bērniem, vecākiem, piedāvā palīdzību. Tā nebija ierasta pieklājība. Tas bija nopietni. Lai gan tas bija pietiekami pieklājīgi.
Tātad vakar. Pēc tam, kad Krievijas Federācijas aizsardzības ministrs Šoigu pieprasīja mums un Zelenskim (es no sirds lepojos ar savu apkaimi) ”pazust” no Krievijas “kultūras dienaskārtības”, saņēmu zvanus un vēstules no visas pasaules. No Džesikas Časteinas un Alfonso Kuarona līdz Kevinam Makdonaldam un Vincentam Maravalam. Rakstīja arī krievu draugi, kas dzīvo dažādās pasaules valstīs. Anglija, Amerika, Zviedrija, Vācija, Itālija…
Viņi nerakstīja tikai no Maskavas. Manuprāt, viņi sāk baidīties, sekot vārdiem, nerunāt pārāk daudz pa telefonu, nepalikt “neuzticamiem”. Dienā internetā atradu savu vārdu un fotogrāfiju ar uzrakstu “ienaidnieks”. Tiesa, “nodevēju” un “ienaidnieku” kompānija izrādījās brīnišķīga – un Akuņins, un Parfjonovs, un Buļs, un Gluhovskis, un Ksenija Rappoporta, un Dudjs, un Gordejeva, un Varlamovs un Balagovs – visus pat nevaru uzskaitīt …
Kas attiecas uz manu lomu “kultūras dienaskārtībā” – to neregulē ne vēstules, ne norādījumi no ministriem.
Esmu lepns, ka esmu strādājis ar labākajiem krievu režisoriem – Andreju Zvjagincevu (Jeļena, Leviatāns, Mīlestība), Aleksandru Sokurovu (Saule), Kantemiru Balagovu (Dilda), Pāvelu Čuhraju (Vēras šoferis un jaunā filma “Zvirbuļu lauks”), Kiru Kovaļenko (“Unclenching Fists”), Vladimiru Bitokovu (“Mammu es esmu mājās”), Alekseju Mizgorevu (“Duelist”), Oksanu Bičkovu (“Piter FM”), Fjodoru Bondarčuku (“9.rota”, “Apdzīvotā sala”, Aleksandru Rastorgujevu (“Es tevi mīlu”)…
Esmu strādājis ar daudziem starptautiskiem autoriem – Režis Varnjē (“Austrumi-Rietumi”), Lana un Lilija Vačovski ar Tomu Taikveru (“Mākoņu atlants”), Roberts Rodrigess (“Grēku pilsēta”-2 un “Machete Kills”), Billijs Bobs Torntons (“Džeinas mašīna” Mansfīlda”), Ari Folmans (“Atrast Annu Franku”), Godfrijs Redžio (“Tagad”) …
Strādāju pie četriem desmitiem seriālu, starp kuriem bija skatītāju iemīļotās Mana skaistā aukle, Buržuā dzimšanas diena, Nabaga Nastja, Nepiedzimsti skaista, kā arī Aleksandra Kota Septītās simfonijas, Vladimira Hotiņenko “Dēmoni” un Sergeja Sņežkina “Baltā gvarde “.
Jau 18 gadus esmu galvenā Krievijas kinofestivāla Kinotavr īpašnieks un vadītājs. Organizēju to daļēji par saviem līdzekļiem, bet bija gadi, kad pilnībā par saviem līdzekļiem. Un šajos gados viņu bija daudz. Cik daudz talantīgu cilvēku un filmu atklāja un atbalstīja šis festivāls…
Manas filmas četras reizes tika nominētas Oskaram (iekļuva fināla pieciniekā), ieguva Zelta globusu, Cēzaru, septiņas Kannu balvas, par pārējām balvām paklusēšu.
Kurš aizsardzības ministrs to var aizliegt?