Kad pēc atgriešanās no krievu gūsta Azovas brigādes karavīrei Tatjanai Tepļukai tika veikta militārā medicīniskā komisija, ārsti bija neizpratnē: pacientes dokumentos bija norādīts viņas dzimšanas 1952. dzimšanas gads, un pārbaudes rezultāti bija tādi paši kā jaunai sievietei. Nav patoloģiju! Pat ar sirdi un asinsvadiem. Viņi atrada kompromisu: viņi atzina karavīru Tepļuku par daļēji piemērotu militārajam dienestam. Arī viņa uzskatīja sevi par diezgan piemērotu.
“Domāju, ka šodien esmu vecākais karavīrs ne tikai Zemessardzē, bet visā Ukrainas armijā. Vienā tanku vienībā bija mana vecuma puisis Kuzmičs, kurš tik labi spēlēja ermoņikas, taču viņš ir aizgājis un nomira,” stāsta sieviete.
Tatjana ir pārliecināta, ka vecuma ierobežojumus izdomājuši birokrāti, un garlaicīgi cilvēki ir tie, kas vecumdienās atsakās no savām vēlmēm.
“Jums nav jānoveco,” viņa saka.
Tatjana Tepļuka Ukrainas medijam ”Hromadske” pastāstīja par dienestu, vecāka gadagājuma cilvēku priekšrocībām armijā, dzīves filozofiju, kas viņai palīdzēja izturēt gūstu un būt vienai no savējiem jaunākajiem ieroču brāļiem.
Pašreizējais karš Tatjanai Tepļukai nav pirmais. Dzīves krīzes vienmēr ir mudinājušas pārbaudīt sevi. Tāpēc 1980. gadā viņa devās uz kara plosīto Afganistānu.
Tad es nedomāju, ko padomju tanki dara svešā valstī. Tatjana tikko bija šķīrusies no sava pirmā vīra, dzemdību namā, kurā viņa strādāja par operācijas māsu, tika veikti lieli remontdarbi. Tatjana atceras šo periodu kā “melanholiju, pašapziņas trūkumu”.
“Gribēju noskaidrot, uz ko esmu spējīga. Cerēju, ka armijā būs kādi jauni izaicinājumi,” viņa stāsta.
Sieviete devās strādāt par civilo medmāsu kā daļu no padomju karaspēka aizmugures dienestiem Afganistānā. Viņa tieši karadarbībā nepiedalījās – pirms nosūtīšanas uz slimnīcu viņa sniedza medicīnisko palīdzību ievainotajiem.
Afganistānā viņas dzīvē notika ļoti svarīgi notikumi. Tur viņa apprecējās otro reizi – ar vīrieti, kurš gandrīz 45 gadus viņai nav atturējis būt viņai pašai. Tur viņa stāsta, ka visu atlikušo mūžu sapratusi, ka militārā sabiedrība ir īpaša. “Karā puišiem nav tukšu, vienaldzīgu acu,” skaidro Tatjana un piebilst, ka tur viņa pirmo reizi sajuta, ka viņas sirds pieder šai kopienai.
“Es paliku stāvoklī, un 1981. gadā man bija jāatgriežas no Afganistānas. Taču man vienmēr pietrūka tā armijas brālības gara, ko tur sajutu starp militārpersonām,” stāsta sieviete.
Pēc Afganistānas mierīga dzīve ilga daudzus gadu desmitus. Darbs par operācijas māsu, pārgājieni kalnos, raftings pa upi, gari pārgājieni, peldēšana – Tatjana meklēja izaicinājumus sievas un mātes ikdienā.
Pēc pensijas saņemšanas sieviete turpināja strādāt dzemdību namā – darbs aktīvam cilvēkam ir ļoti ērts: dienu dežūrēja un tad dažas dienas devās savās darīšanās. Kopš 2013. gada decembra Tatjana sāka doties uz Maidanu pēc dežūras – gandrīz 62 gadu vecumā viņa palīdzēja pirmās palīdzības punktā, ko maidanisti organizēja Oktobra pilī. Uzlikt pārsēju, iedot medikamentus… Man vēl bija laiks aizbraukt mājās uz Vasiļkovu – gatavot ēst, uzturēt dēlu un vīru, kas palīdzēja būvēt barikādes…
Kad Maidana dalībnieki sāka iestāties brīvprātīgo vienībās Doņeckas apgabala aizsardzībai, sieviete jutās smagi no sirds. Viņa gribēja iet pie viņiem un ar viņiem. Bet viņa labi atcerējās vienu no omoniešiem, kas iebruka Maidanā, kad viņa spēja sasniegt barikādi tikai ar savu biedru palīdzību. Tāpēc viņa neticēja savai mobilitātei un neuzdrošinājās lūgt pievienoties nevienai vienībai.
“Sākās ATO, visi šie notikumi mani sadedzināja – Ilovaiska, Mariupole, Debaļcevo. Es vienkārši iemīlējos Mariupolē, nepalaidu garām nevienu reportāžu no pilsētas. Mariupoli pēc tam varēja aizstāvēt, tā strauji ukrainizējās – es gribēju kļūt par tās dzīves sastāvdaļu. Apsvēru iespēju pārcelties uz Mariupoli. Bet mani uztrauca, ka pensijas vecuma cilvēkam būs grūti atrast darbu frontes pilsētā.
Tā es sevi mocīju līdz 2015. gadam. Un tad man piezvanīja krustdēls, kurš dienēja Azov pulkā un jautāja, vai es piekristu strādāt viņu pirmās palīdzības punktā. Un es teicu, ka jau gadu sapņoju par šādu piedāvājumu. Es paņēmu atvaļinājumu no dzemdību nama un devos pie karavīriem. Tas bija 2015. gada marts. Viņa aizgāja un palika pie viņiem Mariupolē. Es atvaļinājos no slimnīcas pa telefonu,” jautri atceras Tatjana.
Ģimene paliek brīva
Tātad 63 gadu vecumā Tatjana atradās simtiem kilometru attālumā no mājām militārajā vienībā. Kā ar vīru? Dēls? Kā viņi reaģēja?
“Un viņi dzīvoja savu dzīvi. Mans vīrs ir mehāniķis, viņš tikai vēlas lāpīt mašīnas. Viņš bija arī mehāniķis mūsu darbnīcās Afganistānā. Dēls ir zobu tehniķis. Paziņoju savam vīram pa tālruni un jutu, ka viņam šī situācija nepatīk. Bet mūsu ģimenē valda noteikums: vienmēr cieniet viens otra lēmumus un netraucējiet viens otram. Jo ģimene balstās uz katra brīvību,” saka Tatjana.
Septiņus gadus pirms pilna mēroga kara sākuma viņa ieradās atvaļinājumā – kopā ar dēlu peldēja pa upēm, devās pārgājienos un strādāja dārzā. Viņas vīrs neieradās pie viņas Mariupolē.
“Vienmēr domāju: ja mans vīrs kādu satiks, pieņemšu tikai ar prieku, ka viņš sakārtos savu dzīvi. Jūs nevarat piespiest sevi mīlēt cilvēku, turot viņu sev blakus. Bet es nekad nemēģināju noturēties, un viņš nekad nemēģināja aiziet. Varbūt tāpēc, ka esam iemācījušies pieņemt viens otru tādus, kādi esam, un lietas nemainīt,” savā personīgajā stāstā dalās sieviete.
Starp citu, tagad Azovā kalpo arī Tatjanas dēls. Pēc pilna mēroga kara sākuma vīrs devās uz militāro reģistrācijas un iesaukšanas biroju, taču, pēc sievas teiktā, viņam tika teikts, lai viņš “lasās prom no šejienes”. Sieva vecumā no 70+ ir armijā, bet vīrietis vecumā no 60+ nav. Un Tatjana Tepļuka to uztver pilnīgi mierīgi.
Karš un gūsts ir daļa no armijas dzīves
Kopš 2015. gada Tatjana strādāja Azovas medicīnas centrā Mariupolē kā civilpersona, lai gan viņa valkāja formas tērpu un ievēroja militāros noteikumus.
Kad sākās pilna mēroga karš, 70 gadus vecā Tatjana Tepļuka pat nedomāja par aiziešanu no Azovas.
“Evakuācijas grupās es netraucēju — es sapratu, ka jaunība, ātrums un spēks tur bija pārāki. Taču savu vajadzību jutu jau no pirmajām dienām – sniedzu palīdzību tiem, kuri varēja ārstēties, nedodoties uz slimnīcu. Ja es toreiz būtu pametusi Azovu, mūsu garnizonā tiešām nebūtu neviena, kas šo darbu veiktu. Es neatceros, ko man toreiz stāstīja mans dēls un vīrs. Un savienojums pazuda ļoti ātri. Un, kad to atjaunoja, teicu, ka viss kārtībā,” atceras Tatjana.
Pēc viņas teiktā, kad krievu aplenkums ap Mariupoli sāka sarukt, viņa juta psiholoģisku pārākumu pār jaunajiem “azoviešiem”.
“Es domāju, ka krievi mani nošaus – labi, viņi mani nošaus. Man ir 70. Nāve šajā vecumā ir gandrīz dabiska. Bet jauniešiem nāve nav dabiska. Tāpēc cilvēki manā vecumā nāves iespējamību uztver mierīgāk nekā jaunāki cilvēki. Lai gan jebkurā vecumā jūs baidāties un nevēlaties mirt. Man tajā laikā bija daži jaunieši, kuri teica: “Šīs ir beigas, mēs esam pazuduši.” Bet es nodarbojos ar darbu un nepieļāvu sev nekādas negatīvas emocijas,” stāsta Tatjana.
Tad pagāja mēnesis Azovstalas ielenkumā – darbs ātrās palīdzības postenī un virtuvē, saprotot, ka tagad atliek vien cerēt uz brīnumu. Tatjana atrada sev efektīvu psiholoģiskās aizsardzības veidu: strādāt tik intensīvi, ka viņa vakarā aizmieg no noguruma un ne par ko nedomā.
Viņa jau devās uz Azovstaļ kā dienesta karavīrs – 2022. gada martā komandieris vienkārši paziņoja, ka tagad ir mobilizēta. Tāpēc 17. maijāTatjana Tepļuka no Azovstaļ krievu gūstā izgāja jau kā karavīrs.
Kad krievi jautāja, kāpēc viņa, tik veca, nokļuva “Azovā”, viņa nolēma izlikties par “stulbu” un nerunāt ar ienaidnieku par patriotismu. Piemēram, pensija “civilajā dzīvē” ir maza, ar to nepietika, lai dzīvotu, bet es nokļuvu Azovstaļā, jo man nebija laika atstāt pilsētu. Pēc viņas teiktā, viņa runāja muļķības, lai viņu liktu mierā.
Savādi, bet Tatjanai nebrīvē bija vieglāk nekā daudziem viņas jaunajiem brāļiem. Viņa bija pārliecināta, ka cilvēks saslimst no savām domām, un tāpēc centās nedomāt par slikto. Viņai pat galva nesāpēja ne Eļenovkā, ne krievu Taganrogā. Vispār nekas nesāpēja. Viņa tur neiedzēra nevienu tableti. Un viņa izturēja badu vieglāk nekā jaunie, pat dalot ar viņiem savu devu. Viņa pati to skaidro ar to, ka acīmredzot vecāka gadagājuma cilvēkiem ir lēnākas vielmaiņas un mazākas enerģijas vajadzības dēļ nekā jauniešiem.
“Savu diezgan labo stāvokli nebrīvē es skaidroju ar daudzu gadu ieradumu pie veselīga dzīvesveida un fiziskām aktivitātēm. Es arī sen mācījos uztvert dzīvi tādu, kāda tā ir. Ja neko nevarat mainīt, pieņemiet piedāvātos nosacījumus. Tas strādāja nebrīvē. Es centos uzvesties tā, lai izdzīvotu un neaizietu no turienes kropls,” stāsta Tatjana.
Viņa nemocīja sevi ar domām, ka ir sagūstīta vecumdienās – jo neuzskatīja sevi par vecu sievieti. Es domāju savādāk: smago apšaudes dēļ Azovstaļā nebija izredžu izdzīvot, bet nebrīvē tas bija iespējams. Pirms aiziešanas no rūpnīcas es varēju sarunāties ar savu dēlu un vīru Viber. Viņi sacīja, ka Kijiva sola tos atbrīvot 3-4 mēnešu laikā.
Karavīrs Tepļuka atgriezās mājās pēc astoņiem mēnešiem:
“Manas lielākās bailes bija nomirt nebrīvē. Un atkal es savu nebrīves faktu uztvēru filozofiski. Vai es gribēju stāties armijā? Jā. Karš ir daļa no armijas dzīves, un nebrīve ir ļoti iespējams pārbaudījums kara laikā. Par to pastāstīju arī meitenēm kamerā. Viņas varētu nokaitināt mani vārdi, bet tad viņas man pateiktos par šādu psiholoģisko atbalstu.
Kolonijā Eļenovkā bija saplaisājis spogulis. Skatoties uz to, Tatjana Tepļuka saprata, ka ir ļoti zaudējusi svaru. Bet Taganrogas pirmstiesas aizturēšanas centrā atradās liels, jauns spogulis. Sieviete paskatījās uz sevi un bija šausmās.
“Man bija cieta seja, iekrituši vaigi, izvirzīti vaigu kauli. Un kaut kādas neizturami durstīgas acis. Mēģināju pasmaidīt – attēls kļuva vēl baisāks. Tā nebiju es, bet kāds nezināma dzimuma, vairāk nekā 90 gadus veca būtne ar šausminošu skatienu. Un es vēl nebiju spīdzināta. Es katru dienu dzirdēju, kā mūsu puiši tika spīdzināti. Bet fiziski es nejutos vāja,” atzīmē Tatjana.
… Viņa atgriezās no gūsta 2023. gada Vecgada vakarā. Nav domu par pelnītu atpūtu. Bija bailes, ka vecuma dēļ tiks norakstīta kā civiliedzīvotājs.
Miltāro ārstu komisijas rehabilitācija sanatorijā noritāja vienkārši, bet par piemērotību dienestam… bija saspringta. Ne Tatjanai Tepļukai pašai, bet ārstiem. Viņi neticīgi pasmaidīja, paraustīja plecus, bet atstāja armijā.
Jau 2023. gada septembrī Tatjana atgriezās savā brigādē. Mans vīrs un dēls šo lēmumu, kā vienmēr, pieņēma ar cieņu.
“Kopš nebrīves ir pagājuši divi gadi, un es jūtu, ka šajā laikā esmu, kā saka, nedaudz atguvusies. Es neesmu tik kustīga, es neeju tik ātri. Es domāju, ka tās ir gūsta sekas – mēs tur sēdējām nekustīgi. Un tāpēc manas locītavas tagad sāk traucēt. Pat tagad es maz kustos — pirmās palīdzības punktā ir daudz dokumentu. Tie vienkārši izsūc no manis enerģiju. Kad man kādam jāuzliek sistēma, tad man nāk spēks, es skrienu pie pacienta.
Es gatavojos tikt galā ar šiem dokumentiem. Varbūt mans sapnis piepildīsies, un mani pārvedīs uz ārstniecības centru – esmu operāciju māsa. Bet pagaidām saka, ka tur ir darbinieki. Bet es domāju, ka mana vecuma dēļ viņi nepārceļļ,” skumji atzīmē Tatjana Tepļuka.
Sieviete ir apņēmības pilna dienēt līdz uzvarai. “Un tad jau redzēs,” viņš smejoties piebilst.
Mūsdienās militārais dienests Ukrainā ir ierobežots līdz 60 gadiem. Tatjanai 2. aprīlī paliks 73 gadi – un tādā vecumā komandieru komentāri par viņas darbu nebūs.
“Armijā vecākās paaudzes cilvēki var dot lielu labumu – viņi ir pieredzējuši, pacietīgi pret situācijām un iecietīgi pret apkārtējiem, mierīgi prot darīt savu darbu. Kurš, ja ne vecāki cilvēki, atbalstīs jaunos? – Tatjana pārdomā.
Viņa uzskata, ka viņas vecums ir brīnišķīgs laiks: bērni jau pieauguši, pensija ir nopelnīta, un viņa var dzīvot brīvi. Galvenais ir pielāgoties tam, ka uz zemes nekas nav mūžīgs, ka viss nolietojas – cilvēks arī…
“Kāpēc domāt par vecumdienām? Es sevi nekad nesaucu par vecu sievieti. Man nav mazbērnu, tāpēc neviens mani nesauc par vecmāmiņu. Mēs esam tādi, par kādiem domājam, ka esam. Es neesmu vecmāmiņa, es esmu karavīrs. Jaunie cīnītāji dara savu darbu, un es daru savu. Mani kolēģi bija apstulbuši, kad pēc gūsta viņi uzzināja, cik man ir gadu.
… Karavīre Tatjana Tepļuka nekrāso sirmos matus un necenšas izskatīties jaunāka. Kad viņa iet pa ielu militārā formā, sastaptie cilvēki — viņa to bieži pamanījusi — maina sejas izteiksmes. Viņi viņai smaida un laiku pa laikam pateicas par viņas dienestu.
