Militārajam dienestam pakļautie vīrieši bēg no Ukrainas, ne tikai šķērsojot Tisas upi, bet arī iekarojot kalnus. Miglas tītajos Karpatos mīt lāči, lūši, vilki un mežacūkas. Un kalnu virsotnes līdz jūnija sākumam ir klātas ar sniegu. The Times publicēja materiālu par to, kā ukraiņi, izvairoties no mobilizācijas, nolemj doties bīstamā kalnu pārgājienā.
Bijušais militārists Igors Zarudņevs, kurš astoņus gadus dienēja Ukrainas austrumos un tagad ir Ukrainas robeždienesta priekšnieka vietnieks Čerņivcu apgabalā žurnālistiem sacīja, ka viņam ir maz līdzjūtības pret tiem, kuru mēģinājumi aizbēgt beidzās ar traģēdiju.
“Kad viņi man jautā, kur jūs bijāt, kad Krievija iebruka, es varu viņiem pateikt. Es biju Donbasā. Bet pajautājiet šiem puišiem: “Ko jūs darījāt. Viņiem nav atbildes. Es saprotu, kāpēc viņi bēg, bet es nevaru viņus atbalstīt,” viņš teica.
The Times stāsta par 26 gadus veco Andriju no Zaporižjas, kura vārds rakstā tika mainīts. Puisis nolēma doties pārgājienā pa kalniem. Vispirms viņš ticis pie krāpnieka, kuram kriptovalūtā pārskaitījis 15 tūkstošus eiro, bet kontrabandists pēc līdzekļu saņemšanas pazudis.
Andrija tēvocis viņam ieteica ceļu cauri Karpatiem uz Rumāniju. 15 tūkstošus eiro viņš atkal samaksājis citiem kontrabandistiem. Viņi atveda Andriju uz kalnu ciematu, kur viņš uzturējās vairākas dienas, līdz kādu rītu viņš un divi citi zēni, 20 un 22 gadus veci, tika pamodināti sešos no rīta.
Viņi tika aizvesti uz klusu ceļa posmu, viņiem lika izkāpt no automašīnas un uzskriet stāvā kalnā, kurā patrulēja robežsargi ar droniem, suņiem un helikopteriem. Vīriešiem bija jāvalkā kamuflāžas apģērbs. Tā sākās Andrija 40 kilometru pārgājiens pa kalniem. Viņš bija ģērbies kedās, un viņam līdzi bija sviestmaize un ūdens pudele.
Gida pavadībā, kurš noteica izmisīgu tempu, četru cilvēku grupa tika samazināta līdz trīs jau divas stundas pēc pārgājiena sākuma, kad 22 gadus vecais jaunietis kļuva nāvīgi bāls un sāka vemt. Viņš palika aiz muguras. 20 gadus vecais jaunietis vēlāk arī nokrita ceļa malā pēc tam, kad no noguruma pazaudēja ceļu un nevarēja atrast ceļu uz grupu.
Andrijs un viņa gids, kuram bija termovizors un rācija, galu galā sastapās ar citu desmit ukraiņu vīriešu grupu, kas gāja pa to pašu bēgšanas ceļu. Viņi pavadīja nakti kopā, pārmaiņus dežūrējot, pirms devās tālāk. Nākamajā dienā, kad viņam izdevās šķērsot robežu ar Rumāniju, Andrijs izņēma telefonu un ierakstīja putnu dziesmas. “Tas bija tik mierīgi,” viņš teica.
Uzreiz pēc robežas šķērsošanas ukraiņi padevās Rumānijas policijai, kas tiek uzskatīta par tolerantāku nekā viņu kolēģi no Ungārijas, Slovākijas, Polijas un Moldovas.
Tagad Andrijam ir Rumānijas vīza, ar kuru viņš var ceļot uz Šengenas valstīm 90 dienas. Viņš plāno pārcelties uz Barselonu un negrasās atgriezties Ukrainā. Pēc viņa domām, mobilizācija pārkāpa viņa tiesības uz brīvību. Viņam ir grūti saprast, kāpēc viņam būtu jāziedo dzīvība, ja rietumvalstis, vilcinoties, kādus ieročus sūtīt uz Kijivu, nevarēja ievērot savu daļu no līgumiem.
“Jūs varat turpināt karot, ja jums ir resursi. Taču mums nav ne ieroču, ne tanku, ne lidmašīnu. Es gribu miera līgumu. Es nevēlos karot, mani draugi nevēlas karot,” viņš teica. intervijā laikrakstam The Times.
Tikmēr robežsargs Zarudņevs gatavojas rosīgai vasarai, jo tad varētu bēgt divreiz vairāk ukraiņu vīriešu nekā ziemā.
“Es domāju, ka būs garlaicīgi, kad ierados šeit, taču divus mēnešus man nebija brīvas dienas,” sacīja bijušais frontes karavīrs.
Žurnālisti piebilst, ka šādas emigrācijas apmērus ir grūti izmērīt: “Nav skaidrs, vai Andrijs ir izņēmums vai tipisks savas paaudzes pārstāvis.”
