29.jūnijā tradicionāli atzīmējam Pētera dienu. Ar šo dienu arī beidzas līgošana, tikai aplīgo ne vairs Jāni, bet gan Pēteri. Raksta attēlam izvēlējāmies šīs nakts lietus prognožu karti, jo viens no zemāk lasāmajiem Pēterdienas ticējumiem, ir cieši saistīts ar lietu.
Šos svētkus mēdz dēvēt arī par Lapu dienu vai Pērkona dienu, par ko ticējumā teikts, ka šajā dienā nedrīkst mest kaudzē sienu, citādi pērkons nospers. Arī Pēteri, līdzīgi kā pirms šīs dienas nosvinētie Jāņi, ir jaunu meitu un puišu ieskatīšanās un cerēšanās laiks, kad tiek slēgtas arī derības, kā senlatvieši dēvēja saderināšanos.
Latvieši Pētera dienu svinēja kā Jāņu dienas atsvēti, tādēļ ticējumos tās bieži minētas kopā. Pētera diena ir Saulgriežu svētku noslēguma laiks, kad saule atkal sāk slīdēt uz leju un daba sasniegusi augstāko krāšņuma stāvokli. Jāņu dienu sauca par Ziedu dienu, bet Pēterdienai bija Lapu dienas nosaukums, jo ziedu laiks jau tuvojas izskaņai un lapas var lepoties ar pilnīgāko košumu.
Dažām tautām šī diena tika uzskatīta par nelaimīgu, kurā nekādus darbus vai ceļojumus sākt nedrīkstēja. Latviešiem dažos novados to sauc arī par Pērkona vai Zibens dienu, kurā strādāt nedrīkst, citādi pērkons var nospert. Īpaši jau sienu nevar mest kaudzē, lai zibens nesasper. Sīpolus arī šajā dienā nevajag šķīt, jo tad tie ātri savītīs.
Taču pavisam bez darba jau šajā dienā ar nepaliksim, jo jāvāc Pētera saknes vai Pētera puķes, ko izmanto kā dziedniecisku līdzekli pret krampjiem, pakrūts un nieru vainām, arī lopu ārstēšanai. Lietošanai saknes aplej ar spirtu vai vāra tējā. Ar Pētera dienu sākas arī īstais siena laiks.
Kāds maģisks ticējums stāsta, ka Pēteros ar pēterenēm (sauktām arī pēterpogas vai pērkonpuķes) jāizrotā siena šķūnis, lai siens ir pasargāts un nepel. Tīruma pēterene zied ap Pēteriem, vietumis, piemēram, Zemgalē, to dēvē par pēterpogu, vietumis arī par pērkona puķi. Pētereni izmanto arī dziedniecībā kā pretiekaisuma, antiseptisku un asinsattīrošu augu, pret krampjiem, pakrūts un nieru vainām. Lieto gan iekšķīgi, gan ārīgi.
Pētera diena bieži tiek uzskatīta par īsto robežu starp pavasari un vasaru, ziediem un augļiem. Saka, ka Pēterdienā saule griežas uz ziemu un vasara uz karstumu. Apklust putnu dziedāšana – pēc Pēteriem parasti vairs nedzied lakstīgalas un nekūko dzeguzes.
Dainās atrodam arī norādes, ka šajā dienā sākas sēņu laiks un siena pļauja, savu dziesmu aprauj lakstīgalas un dzeguzes (un, ja tās tiešām beidz kūkot ap Pēteriem, gaidāms silts rudens). Tiesa, pašā Pēterdienā sienu šķūnī vest vai kaudzē mest ir liegts – tad to pērkons sasperot. Arī sīpolus šķīt nevajag, ja negribi, lai ātri savīst. Un vispār šajā dienā strādāt neesot labi, toties var “ieskatīties” un “cerēties”, vai, ja simpātijas abpusēji apstiprinātas, runāt par kāzām.
Ko ēd: Nav īpašu ēdienu, kas būtu jāēd tieši Pēterdienā, iespējams, tāpēc, ka līdz šai dienai vēl tiek ēsts no Jāņu dienas pāri palikušais siers, plāceņi, kā arī dzerts nosvinētajiem svētkiem sabrūvētais alus.
Ticējumi:
Ja dzeguze beidz kūkot ap Pēteriem, būs silts rudens.
Ja Pētera dienā līst, līs līdz Annas dienai (26.jūlijam).
Ja Pētera diena lietaina, viss siena laiks būs lietains.
Ja Pētera dienā sīpolus šķin, tie vītīs.
Ja saule spīd kaut tik ilgi, kamēr apseglo zirgu, tai gadā būs daudz ugunsgrēku.
Svētki tautasdziesmās:
Jāņos gāju, Pēteros
Sev arāju lūkoties,
Kad Jāņos nedabūju,
Tad dabūšu Pēteros.
