26.jūlijā savus vārda svētkus svin Annas, Annijas un Ances, bet izsenis latviešiem 26.jūlijs bijis arī Saimnieču diena, kas iezīmēja ražas novākšanas sākumu un, kad galdā tika celti pirmo ražu labumi, kā jaunie kartupeļi, burkāni un rudzu maize.
Par godu šai dienai notika arī lieli gadatirgi, kuros varēja atrādīt un tirgoties ar pirmo ievākto ražu. Tāpat gadatirgos saimnieces varēja parādīt visu, ko viņas māk saistībā ar ēdienu pagatavošanu. Tāpēc ne velti šo dienu dēvē par Saimnieču dienu.
Latvijā vārds Anna salīdzinoši ar citiem vārdiem ir gana populārs. Iespējams, ka kādai dāmai vārds izvēlēts arī tieši par godu Saimnieču dienai.
Bez tā, ka Annas diena senajiem latviešiem bijusi Saimnieču diena un pirmo ražu atrādīšanas svētki, ar šo dienu saistās arī vairāki ticējumi:
„Ja Annas dienā līst lietus, būs slapjš rudens.”
„Ja Annas dienā lietus līst, rudenī būs daudz sēņu, bet rieksti būs tārpaini, un otrādi.”
Tad ir arī tāds ticējums, kuru, daudzi jau iespējams ir jau baudījuši, kā jaunos kartupeļus, kurus drīkstēja ēst tikai sākot no Annas dienas: „No Annas dienas drīkst ēst jaunos kartupeļus.”
Turklāt runājot par kāzām – gadatirgi bija vieta, kur jaunajiem saimniekiem bija iespējas iepazīties un atrast savu nākamo līgavu, kā arī mājas pavarda saimnieci. Par to ir arī kāds ticējums: „Ja pa Annām vanagi ap kādām mājām laidelējas, tais mājās būs kāzas.”
Vēl senlatvieši Annas dienas vakarā gāja līgot – aplīgotas un piesauktas tika Annas, lai tās rūpējas par aitām un tām aug gara un mīksta vilna, lai var darināt svārkus, villaines, cimdus un zeķes.
