Senie latvieši 25. un 26. jūliju svinēja gan kā Saimnieču un Saimnieku, gan kā tirgus dienu, kas iezīmē ražas novākšanas sākumu. Annas dienā pirmoreiz ēda jaunos kartupeļus un burkānus, bet jauniešiem gadatirgi bija arī vieta, kur iepazīties un atrast labāko saimnieci. Jēkaba dienā no jaunās ražas cepa pirmo maizes kukulīti, un, kāds būs maizes kukulītis, tāda būs arī iztika nākamā gadā.
Ar Jēkabu un Annas dienu saistās dažādi ticējumi. Ja Jēkaba diena skaidra – būs bagāta raža. Ja Jēkaba diena ir silta un gaiša, būs auksti Ziemassvētki. Ja Jēkaba dienā ap sauli daudz mākonīšu, ziema būs bagāta ar sniegu. Ja Annas dienā līst lietus, būs slapjš rudens. Ja Annas dienā lietus līst, rudenī būs daudz sēņu, bet rieksti būs tārpaini, un otrādi.
25.jūlijs. Jēkaba diena
Jēkabus – dienu, ko ik gadu atzīmē 25. jūlijā, uzskatīja par nozīmīgo un lielāko svinamo dienu jūlija mēnesī. Tā kā Jēkabs bija atbildīgs, galvenokārt, par miežu un rudzu ražu, čaklākie no saimniekiem šajā dienā varēja jau likt galdā pašceptu maizes klaipu. Lai to izdarītu, kaimiņu starpā nereti notikusi pat ļoti sīva sacenšanās, kurš pirmais iesēs, nopļaus un nokuls labību, lai Jēkaba dienā ar izcepto maizi varētu pacienāt ne vien savu saimi, bet arī kaimiņus.
Ko ēd: Pašceptu maizi un karašas. Ar šo dienu sāka ēst arī jaunos ābolus, kā arī vārīja jauno rudzu biezputru, kā arī zupu ar jaunajiem kartupeļiem un kāļiem.
Ticējumi:
Ja Jēkaba diena skaidra – būs bagāta raža.
Ja Jēkaba diena ir silta un gaiša, būs auksti Ziemassvētki.
Ja Jēkaba diena iekrīt jaunā mēnesī, rudzi jāsēj ar jauno sēklu, ja vecā mēnesī – ar veco.
Jēkaba dienā nedrīkst vest sienu šķūnī, tad tas sadeg un bojājas.
Ja Jēkaba dienā ap sauli daudz mākonīšu, ziema būs bagāta ar sniegu.
Svētki tautasdziesmās:
Tukšs un nabags Jānīt’s nāca,
Vēl tukšāks Pēterītis;
Jēkabiņš, bagātnieks,
Tam rudzīši, tam miezīši.
26.jūlijs. Annas diena
26.jūlijā atzīmējam Annas dienu. Tā izsenis latviešiem bijusi arī Saimnieču diena, kas iezīmēja ražas novākšanas sākumu un, kad galdā tika celti pirmo ražu labumi, kā jaunie kartupeļi, burkāni un rudzu maizes.
Un par godu šai dienai notika arī lieli gadatirgi, kuros varēja atrādīt un tirgoties ar pirmo ievākto ražu. Tāpat gadatirgos saimnieces varēja parādīt visu, ko viņas māk saistībā ar ēdienu pagatavošanu. Tāpēc nevelti šo dienu dēvē par Saimnieču dienu.
Latvijā vārds Anna salīdzinoši ar citiem vārdiem ir gana populārs. Tas dots nedaudz vairāk kā 22 ar pusi tūkstošu sieviešu. To vai vārds izvēlēts par godu Saimnieču dienai, to atstāsim katra paša ziņā.
Bez tā, ka Annas diena senajiem latviešiem bijusi saimnieču diena un pirmo ražu atrādīšanas svētki, ar šo dienu saistās arī vairāki ticējumi.
„Ja Annas dienā līst lietus, būs slapjš rudens.”
„Ja Annas dienā lietus līst, rudenī būs daudz sēņu, bet rieksti būs tārpaini, un otrādi.”
Tad ir arī tāds ticējums, kuru, daudzi jau iespējams ir jau baudījuši, kā jaunos kartupeļus, kurus drīkstēja ēst tikai sākot no Annas dienas.
„No Annas dienas drīkst ēst jaunos kartupeļus.”
Turklāt runājot par kāzām – gadatirgi bija vieta, kur jaunajiem saimniekiem bija iespējas iepazīties un atrast savu nākamo līgavu, kā arī mājas pavarda saimnieci. Par to ir arī kāds ticējums.
„Ja pa Annām vanagi ap kādām mājām laidelējas, tais mājās būs kāzas.”
Vēl senlatvieši Annas dienas vakarā gāja līgot – aplīgotas un piesauktas tika Annas, lai tās rūpējas par aitām un tām aug gara un mīksta vilna, lai var darināt svārkus, villaines, cimdus un zeķes.
