Tikai reizēm ir gadi, kad pasaule piedzīvo kādas fundamentālas, konvulsīvas pārmaiņas. 1968. gads ar padomju iebrukumu Čehoslovākijā, Parīzes nemieriem un pret Vjetnamas karu vērstiem protestiem Amerikā, bija viens no tiem. 1989. gads, Tjaņaņmeņas slaktiņš, Berlīnes mūra krišanas un Padomju impērijas sabrukšanas gads, bija vēl viens gads. Šādi sava viedokļa izklāstu ievada Džons Simpsons, BBC Pasaules notikumu redaktors
Es biju klāt, lai redzētu, kā notiek katra no šīm lietām, un no šīs perspektīvas man šķiet, ka tikai pēc septiņām aizvadītām nedēļām 2025. gadā, varētu būt tāds gads: laiks, kad pamata pieņēmumi par to, kā darbojas mūsu pasaule, tiek ievadīti smalcinātājā.
Galvenais iemesls, protams, ir Donalds Tramps.
Kopš Otrā pasaules kara beigām katrs no 13 ASV prezidentiem pirms Trampa pašreizējā pilnvaru termiņa ir vismaz runājis par galveno ģeopolitisko principu kopumu: ka pašas Amerikas drošība bija atkarīga no Eiropas aizsardzības pret Krieviju un Āzijas nekomunistiskās valstis pret Ķīnu.
Tramps ir izbeidzis šo pieeju. Viņš saka, ka pirmajā vietā izvirza amerikāņu intereses, nevis visu pārējo. Lielākoties tas ir saistīts ar vienu jautājumu par to, cik tas maksā ASV.
Pats par sevi tas ir diezgan grūti viņa draugiem un sabiedrotajiem ārzemēs, īpaši Eiropā. Taču to daudz sarežģītāku padara paša Trampa personība. Neviens mūsdienu ASV prezidents, pat ne Ričards Niksons, neļāva savām personiskajām īpašībām veidot savu politiku tā, kā to dara Tramps.
“Viņš ir gluži kā Luijs XIV,” man teica kāds pensionēts amerikāņu diplomāts, runājot par Francijas pašslavinošo Saules karali.
Šādi kritiķi uzskata, ka Tramps ir gan elpu aizraujoši lēts, gan apbrīnojami vājš. Rezultātā ieceltie, kas viņu ieskauj, tādi cilvēki kā Īlons Masks un Dž.D. Venss, iespējams, domā, ka viņu pozīcija ir pilnībā atkarīga no tā, cik ļoti viņi viņu slavē un atbalsta viņa uzskatus.
Kad prezidents Tramps bez pierādījumiem apgalvo, ka Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ir korumpēts un viņam ir zems atzinības reitings, Masks turpina to tālāk: viņš saka, ka Ukrainas tauta nicina Zelenski un viņš barojas ar ukraiņu karavīru līķiem.
Šķiet, ka šodien neviens Trampa lokā neuzkrītoši neklepo un nepateiks: “Prezidenta kungs, varbūt jums vajadzētu apsvērt iespēju atgriezties pie šī apgalvojuma.”
Spriežot pēc viņa iepriekšējā pilnvaru termiņa, varam būt pārliecināti, ka ikviens no apkārtējiem zina, kā viņam riebjas, ja viņam nepiekrīt. Viņi arī zinās, ka daudzi vēlētāji no visas sirds atbalsta Trampa pieeju un uzskata, ka ir nodrošinājuši drošību tālā kontinentā.
Viņš ir apņēmies līdz Lieldienām apturēt Ukrainas karu. Viņam ir pilnīga taisnība, sakot, ka prezidents Vladimirs Putins to ļoti vēlas. Krievijas karaspēks, pateicoties milzīgajam skaita spēkam, lēnām virzās uz priekšu Ukrainas austrumu daļā.
Bet krievu dzīves izmaksas ir milzīgas. Ja process turpināsies, Krievijai var nākties pievērsties iesaukšanai, kas būtu bīstami nepopulāri un varētu pat destabilizēt Putina režīmu. Viss, ko Tramps saka par miera iegūšanu, ir mūzika viņa ausīm.
Džons Boltons, Trampa padomnieks nacionālās drošības jomā viņa pirmās administrācijas laikā, pagājušajā dienā sacīja, ka viņi, izdzirdot Trampa administrācijas miera plānu, izšaus Kremlī šampanieti. Tas noteikti būs kā vēsturisks brīdis – ne tikai Maskavā, bet arī visā pasaulē.
Putins ir stingri atbalstījis ideju, ka Tramps patiešām uzvarēja 2020. gada vēlēšanās. Tā var nebūt taisnība, bet prezidents Putins zina, ka Tramps atbalsta ikvienu, kurš atbalsta viņa viedokli par lietām.
Turpretim, kāpēc Tramps un viņa apkārtējie cilvēki tik ļoti pazemojoši izturējušies pret prezidentu Zelenski? Daļēji tas ir iespējams tāpēc, ka viņš paklausīgi nedara to, ko viņam liek, piemēram, neatgriežas pie sarunu galda un nepanāk vienošanos par ASV piekļuvi Ukrainai svarīgajiem derīgajiem izrakteņiem.
Tajā pašā laikā prezidents Tramps saprot, ka Zelenskis ir vājākais posms ASV-Krievijas-Ukrainas trijotnē un viņu var saspiest tā, kā Putinu nevar. Jo lielāks spiediens tiks likts uz Zelenski, jo ātrāk tiks noslēgts miera līgums.
Šķiet, ka prezidents Tramps, vismaz publiski, nekad neizrāda lielu interesi par jebkuras vienošanās smalkajām detaļām. Viņam ir svarīga pati vienošanās, pat ja Ukraina un tās sabiedrotie uzskata, ka tā ir acīmredzami negodīga un ļauj Krievijai atgriezties kādā nākotnē un sākt karu no jauna.
Britu un vācu diplomāti, kurus es pazīstu, ir saniknoti par to, kā Tramps nolika Krieviju pie sarunu galda. “Viņam rokās bija divas galvenās kārtis,” sacīja viens. “Pirmā bija Krievijas izolācija. Putins būtu daudz piekāpies, lai tiktu pie sarunām ar Ameriku – tikai Tramps vispār neuzstāja uz piekāpšanos. Viņš vienkārši ļāva viņam apsēsties un sākt runāt.”
Otra kārts, pēc diplomāta teiktā, bija uzstāt, ka Ukrainai jāļauj pievienoties NATO. “Tramps varēja par to dauzīties un izspiest no Putina visdažādākās vienošanās, lai beidzot pateiktu, labi, labi, tādā gadījumā Ukraina nepievienosies NATO.” Eiropas galvaspilsētās ir jūtams, ka viņš bez jebkādiem priekšnosacījumiem izmeta abas savas būtiskās kārtis pirms sarunu sākšanas.
Tomēr jau tagad daži Eiropas diplomāti ar pieredzi ASV politikā iesaka savām valdībām, ka šis grandiozais monarhiskais periods Donalda Trampa prezidentūrā, kurā viņa padomnieki viņam (viņš šonedēļ sevi burtiski dēvēja par “karali”), nebūs ilgs.
Pašlaik Tramps kontrolē elastīgu Kongresu un konservatīvo Augstāko tiesu, taču tikai pēc 20 mēnešiem, 2026. gada novembrī, ASV notiks vidusposma vēlēšanas
Ir pazīmes, ka Amerikā sāk pieaugt inflācija, un satricinājumi var nopietni ietekmēt pietiekami daudz cilvēku, kas vēlas sodīt Trampa republikāņus.
Ja viņš zaudēs kontroli pār vienu vai abām palātām, viņa pašreizējais spēks īstenot visus plānus un politiku, lai arī cik strīdīgs tas būtu, samazināsies.
Bet šausmīgi daudz kas var notikt nākamā gada un astoņu mēnešu laikā. Trampa ekspansionisms varētu iedrošināt Ķīnu. Var sākties liels starptautiskais tirdzniecības karš, ko izraisīja Trampa tarifi. Šķiet, ka Eiropas Savienība kļūs politiski un ekonomiski vājāka nekā jebkad agrāk.
Vienošanās par mieru Ukrainā ar Krievijas nosacījumiem būs kaut kas pilnīgi jauns ASV. Lielākajā daļā sarunu kopš 1945. gada Krievija ir cīnījusies, lai panāktu savu mērķi Amerikas ekonomiskā un militārā spēka dēļ.
Tagad prezidents Putins, pirms trim gadiem pieņēmis dārgo lēmumu par iebrukumu Ukrainā, visticamāk, tiks galā un gūs panākumus.
Ja tas notiks, 2025. gads patiešām paliks atmiņā kā nozīmīgs gads: brīdis, kad pasaules vēsture mainījās un nekas vairs nebija gluži kā agrāk.
