Tā kā ne vien lielākā daļa mūsu lasītāju, bet arī šī portāla veidotāji ir padomju laika produkts, reizēm mums ir grūti uztvert tās modernās nianses, kuras attiecas uz bērnu audzināšanu. Un, tad nu pirmais, kas nāk galvā, ir ”kad mēs augām…” vadmotīvs
Lai gan līdzīgas normas pastāva arī Latvijas likdošanā, šoreiz mūs piesaistīja publikācijas Lietuvas medijos, kurās tiek izcelta tēma par to, ka Lietuvas Civilkodekss ļauj bērniem, kuri uzskata, ka viņu vecāki vai aizbildņi pārkāpj viņu tiesības, vērsties valsts bērnu tiesību aizsardzības iestādē vai tieši tiesā, ja bērns jau ir sasniedzis 14 gadu vecumu. Advokāte Renata Rynkevičiūtė-Jančiauskienė strādā ar vairākiem pusaudžiem, kuri nevar vienkāršā veidā sazināties ar saviem vecākiem un kuri cenšas aizstāvēt savas tiesības tiesā.
Šī lieta nav par bērnu aizsardzību pret vardarbību vai nolaidību, bet gan par pilsoņu tiesību aizsardzību. Piemēram, ja bērna māte nepieņem bērna vectēva mantojumu, jo nevēlas būt saistītai ar bijušā laulātā ģimeni, pusaudzis var censties aizstāvēt savas tiesības. Vai arī, ja bērna ģimene vienam no saviem bērniem piespiež sasniegt profesionālus sporta rezultātus, kad pārējie brāļi un māsas dzīvo daudz brīvākā režīmā, pusaudzis šādu vecāku uzstājību var apstrīdēt tiesā.
”Nav svarīgi, vai vecāki dzīvo kopā vai atsevišķi, bet, ja bērns uzskata, ka vecāki pārkāpj vai nenodrošina viņa tiesības, viņam ir tiesības pašam vērsties pēc aizstāvības. Šeit var būt jebkādas tiesības: viņa izglītība, audzināšana, veselības aprūpes jautājumi vai viņa īpašums, jo ir tādas situācijas, kad bērnam ir īpašums vai pat viņš pelna naudu”, sacīja R. Rynkevičiūtė-Jančiauskienė.
Pusaudzis ir spiests sasniegt profesionālus sporta rezultātus
Pēc juristes domām, nav daudz gadījumu, kad pusaudži cenšas patstāvīgi aizstāvēt savas tiesības, taču ik pa laikam tie notiek. Jūtot, ka vecāki neievēro viņu intereses, bērni var vērsties Valsts bērnu tiesību aizsardzības un adopcijas dienestā, savukārt no 14 gadu vecuma – Valsts garantētās juridiskās palīdzības dienestā vai pēc izvēles pie advokāta, kura pakalpojumus konkrētajā lietā var apmaksāt Valsts garantētās juridiskās palīdzības dienests, pēc valsts noteiktajām likmēm.
”Viens no interesantākajiem gadījumiem bija gandrīz 16 gadus vecs bērns. Viņš dzīvo pilnā ģimenē, viņam ir brāļi un māsas, bet viņš sūdzas, ka tiek pārkāptas viņa tiesības un tiek diskriminēts. Un diskriminācija redzama tajā, ka, salīdzinot ar citiem brāļiem un māsām, viņš tiek savādāk audzināts. Tas ir saistīts ar viņa studijām un papildu nodarbībām. Viņaprāt, vecāki no bērna prasa pārāk daudz. Ir divas jomas, kurās jaunietiem tiešām veicās, bet viņš ir spiests nopietnāk sportot, piedalīties olimpiādēs, ir spiediens, no viņa tiek prasīts sasniegt rezultātus, viņa režīms ir daudz stingrāks attiecībā uz pārtiku, atpūtu un aktivitātēm salīdzinot ar viņa brāļiem un māsām. Bērns sevi tajā sporta jomā neredz, bet vecāki viņam izvirza prasības, izvirza ultimātus, un bērnam liekas, ka viņa tiesības uz atpūtu un izvēli ir ierobežotas,” skaidro juriste.
Būtībā tas nozīmē, ka, lai attaisnotu vecāku cerības, vienam bērnam ģimenē jāievēro noteikts režīms, daudz jāvingro, stingri jāatpūšas pēc režīma, jāēd kā sportistam, kad citiem brāļiem un māsām ir vairāk brīva laika, var ēst mazāk, nav stingri izvēlēta pārtika utt.
Situācijas nekad nav līdz galam viennozīmīgas, taču R.Rynkevičiūte-Jančiauskienė stāsta, ka vecākiem pirmām kārtām ir jāņem vērā bērna personība un intereses, nevis jāuzveļ savi sapņi uz bērna pleciem, jo tādā veidā iespējams sagraut pusaudža personību un izraisīt lielus konfliktus ģimenē.
Šajā gadījumā bērns vērsās Valsts bērnu tiesību aizsardzības un adopcijas dienestā, un advokāte piekrita pārstāvēt pusaudzi.
”Ja bērns mani atrod caur mājaslapu vai paziņām, izlasa kādu rakstu, sazinās ar mani, tad varu dot piekrišanu, lai viņu pārstāvētu. Šajā gadījumā es devu piekrišanu, jo man likās, ka tiek pārkāptas bērna tiesības, es cienu bērna izvēli, saprotu viņa problēmu, un es ņēmu vērā bērna tiesību secinājumus, mans pienākums ir palīdzēt aizstāvēt viņa tiesības. Un tiesa lems, cik lielā mērā tās tiek pārkāptas”, saka juriste.
Ir dažādi viedokļi par vectēva mantojumu
R.Rynkevičiūte-Jančiauskienė atcerējās arī citu gadījumu, kad bērnam ir pilnīgi pretējs viedoklis par vectēva mantojuma pieņemšanu nekā mātei.
Šī pusaudža vecāki jau ilgu laiku ir šķirti. Bērna vectēvs nomira pirms kāda laika, bet bērna tēvs, kurš dzīvo atsevišķi, 3 mēnešu laikā nepaguva pieņemt mantojumu, jo pats nomira pēc 1 mēneša. Vectēva mantojums piederētu mazdēlam, taču māte, kura viena audzināja savu atvasi, lepojas par to un, pēc advokātes vārdiem, mantojumu pieņemt nevēlas. Šajā gadījumā bērna mantojumu veido dažādi īpašumi: automašīnas, zemes gabali, ēkas.
”Māte aizveda bērnu uz bērēm, viss ir kārtībā, bet nekādu mantojumu viņa negribēja pieņemt, jutās aizvainota un domāja, ka, tā kā tēvs nekad neko nav iemaksājis, tad nekāds mantojums tagad nav vajadzīgs. Bet bērns no kaut kurienes uzzināja par savām tiesībām un pieteicās. Mēs ar to 16 gadīgo bērnu ejam uz tiesu un gribam pieņemt mantojumu. Uzskatām, ka bērna māte šajā gadījumā pilnībā nenodrošina viņa tiesības,” saka advokāte.
“Prioritāte ir bērna tiesības, nevis mātes iekšējā pārliecība un ambīcijas,” piebilda R. Rynkevičiūtė-Jančiauskienė.
Līdzīgs princips attiecas arī uz alimentiem: ja tiesa piespriež šķirtajam tēvam vai mātei maksāt uzturlīdzekļus, tie ir ne tikai obligāti jāmaksā, bet arī obligāti jāpieņem – nevar atteikties no uzturlīdzekļiem un vienlaikus sagaidīt, ka šķirtais tēvs vai māte bērna dzīvē nepiedalīsies.
Pēc juristes domām, praksē ir lepni vecāki, kuri savu ambīciju dēļ cenšas bērnu audzināt vieni, bez papildu atbalsta, taču tā ir nauda, kas paredzēta bērnam, nevis bijušajam partnerim, tāpēc no tās nevar atteikties. .
Tāpat arī tēvs vai māte, pie kura noteikta bērna dzīvesvieta, nevar uzturēt bērnu tikai no bijušā partnera vai laulātā iemaksātajiem uzturlīdzekļu līdzekļiem, arī viņam jāiegulda sava bērna uzturēšanā.
Turklāt bērna vajadzībām izmaksātie uzturlīdzekļi, valsts piešķirtā bērna nauda ir jāatvēl bērna vajadzībām, un, ja no tās tiek uzkrāta summa 10 minimālo algu (10 380 eiro) apmērā, to nevar ieguldīt bez tiesas atļaujas.
Piemēram, nav iespējams nodot vai ieķīlāt nepilngadīgo bērnu mantu, pieņemt vai atteikt mantojumu, slēgt bērna mantas nomas līgumu uz laiku, kas ilgāks par pieciem gadiem, slēgt šķīrējtiesas līgumu, kā arī slēgt aizdevuma līgumu bērnu vārdā, ja summa pārsniedz 4 minimālās algas (tas ir, 4152 eiro)
R.Rynkevičiūte-Jančiauskiene pievērsa uzmanību arī citam bērnam, kurš nav apmierināts ar vecāku lēmumu nodrošināt izglītību mājās, lai gan šis bērns iepriekš apmeklēja skolu. Advokāte pusaudzi nosūtīja uz Valsts bērnu tiesību aizsardzības un adopcijas dienestu, taču devusi piekrišanu, ja būs nepieciešams pārstāvēt bērnu tiesā.
”Tagad ir populāri nodrošināt bērna izglītību mājās. Viss ir labi, patīkami, bet dažreiz vecāki pieņem lēmumu, vadoties tikai pēc savām vēlmēm, neklausot bērnu. Jo varbūt skolā viņam ir grūtāk, bet tur viņš nav šķirts no vienaudžiem. Mācīšanās ir viena lieta, bet sociālā izglītība notiek arī skolā vai bērnudārzā,” stāsta juriste, uzsverot, ka viņa iesaka nepieņemt krasus lēmumus bez bērna viedokļa.
Nepilngadīgajiem palīdzība ir bez maksas
Lietuvā nepilngadīgajiem bērniem tiek garantēta bezmaksas valsts garantēta juridiskā palīdzība, kad viņi vēršas tiesā, lai aizstāvētu savas tiesības, tiek saukti pie administratīvās atbildības vai atsevišķos gadījumos krimināllietās, pat ja viņi nāk no bagātas ģimenes vai viņiem ir sava īpašums.
Lai lūgtu juridisko palīdzību, pietiek ar noteiktās formas pieprasījumu, personas identitāti un vecumu apliecinošu dokumentu un papildu dokumentiem, ja tādi ir.
”Gadījumu, kad nepilngadīgi bērni patstāvīgi vēršas pēc juridiskās palīdzības dienestā, nav daudz. Biežākās lietas civillietās ir saistītas ar nepilngadīgo bērnu vēlmi vērsties tiesā par laulības vecuma samazināšanu vai atzīšanu par pilntiesīguma faktoriem”, stāsta Valsts direktora vietniece Asta Slidziauskienė.
Tāpat nepilngadīgie piesakās, kad tiek izskatīta krimināllieta, bet civilprasība atstāta bez izskatīšanas, tāpēc tiek lūgts atlīdzināt advokātu.
Pēc A. Slidziauskienes teiktā, ir atsevišķi gadījumi, kad pusaudžiem nepieciešama juridiskā palīdzība sakarā ar strīdu ar darba devēju, sakarā ar personas datu aizsardzības pārkāpumu, datu izņemšanu, zaudējumu atlīdzināšanu, sakarā ar tiesību aizsardzību turpināt nepārtrauktu izglītība ārvalstī, civillietā sakarā ar aizbildņa iecelšanu, sakarā ar personas izlikšanu no nepilngadīgai personai piederoša dzīvokļa, zaudējumu atlīdzināšana par apmaksātiem komunālajiem pakalpojumiem.
“Bija gadījums, kad nepilngadīgais pieteicās pārsūdzēt lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā (sods uzlikts par automašīnas vadīšanu bez vadīšanas tiesībām),” stāsta dienesta direktora vietniece.
2024. gada laikā trīs ceturkšņos juridiskā palīdzība nepilngadīgiem bērniem sniegta 43 gadījumos, 2023.gadā – 57 gadījumos, un 2022.g – 71 gadījumā.
Biežāk bērni vēršas tieši Valsts bērnu tiesību aizsardzības un adopcijas dienestā, taču šie gadījumi ir saistīti ne tikai ar civiltiesību aizsardzību, bet arī ar vardarbību ģimenē, nolaidību, iebiedēšanu.
Piemēram, 2022. gadā par iespējamiem bērnu tiesību pārkāpumiem ziņoja 193 bērni, 2023. gadā – 231 bērns, savukārt šogad 10 mēnešu laikā pieteikušies jau 186 bērni.
Kā norāda Valsts bērnu tiesību aizsardzības un adopcijas dienesta komunikācijas pārstāve Alina Žilinaitė, dienestā ir bijuši gadījumi, kad bērni vēlas mainīt noteikto saziņas kārtību ar tēvu vai māti, kurš dzīvo atsevišķi, kad viņi vēlas mainīt skolas, bet vecāki ir pret to, vai ja vecāki nepiekrīt slēgt līgumu ar izglītības iestādi ārvalstīs. Taču ne visos gadījumos ir jāvēršas tiesā: dažos gadījumos vecāki un bērni pēc padoma saņemšanas spēj rast risinājumu paši.
”Vienā gadījumā pie bērnu tiesību aizstāvjiem vērsās 16 gadus vecs bērns no mazpilsētas. Bērns bija ļoti apdāvināts mūzikā, tāpēc, lai attīstītu viņa talantus, vecāki vienojās ar bērnu un viņu uzņēma speciālajā skolā citā pilsētā, kur skolēnam bija daudz lielākas iespējas vēl vairāk nostiprināt savus spēkus un, iespējams, tiekties uz karjeru šajā jomā nākotnē. Taču, kādu laiku mācījies jaunajā skolā, bērns pārdomāja un vēlējās atgriezties vecajā skolā. Visticamāk, ka šajā situācijā būtisku ietekmi atstāja ilgas pēc ģimenes un draugiem,” sacīja A. Žilinaitė.
”Saistībā ar šo konkrēto situāciju gan pats bērns, gan viņa vecāki vērsās pie bērna tiesību aizstāvjiem, abas puses bija nobažījušās – gan bērns par iespējamo viņa tiesību pārkāpumu, kad vecāki neļauj viņam mainīt skolu, gan vecāki rūpējās par bērna nākotni un talantu attīstību. Priecājos, ka šajā konkrētajā gadījumā pietika ar sarunu ar abām pusēm un izdevās vienoties un atrast kopīgu risinājumu, kur bērns turpinās mācīties, kā komunicēs ar radiem un draugiem”, piebilda Valsts bērnu tiesību aizsardzības un adopcijas dienesta pārstāve.
