Putins ir gatavs doties pat uz kodolkaru, lai glābtu seju. Tas ir vienīgais, ar ko viņš šobrīd ir aizņemts. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada The New York Times apskatnieks Tomass L. Frīdmens
Pēdējā laikā neesmu daudz rakstījis par karu Ukrainā, jo kopš šī konflikta pirmajiem mēnešiem stratēģiski daudz kas nav mainījies. To noteica un nosaka trīs galvenie fakti.
1. fakts Kad kas tāds notiek, jautājums, ko ārlietu novērotāji sev uzdod, ir ļoti vienkāršs: kur man tagad jābūt? Vai man jāatrodas Kijivā, Donbasā, Krimā, Maskavā, Varšavā, Berlīnē, Briselē vai Vašingtonā? Un jau no šī kara sākuma bija tikai viena vieta, kur varēja saprast, kas notiek – Vladimira Putina galvā. Diemžēl, Putins iekļūšanai savās smadzenēm vīzas nedod.
Šis karš pilnībā radās Putina prātā, kā mēs tagad zinām, ar nelielu viņa amatpersonu vai militāro komandieru ieguldījumu – un, protams, bez liela pieprasījuma no krievu puses. Tātad, karš beigsies tikai tad, kad Putins nolems apstāties.
Kas mūs noved pie 2. fakta: Putinam nekad nav bijis plāna B. Tagad ir skaidrs, ka viņš domāja, ka ieies Kijivā, iecels par prezidentu pakalpiņu, iegūs Ukrainu un izbeigs jebkādu turpmāku ES, NATO un Rietumi kopumā paplašināšanos….
Un tas noved pie fakta No. 3: Putins ir nostādījis sevi situācijā, kurā viņš nevar uzvarēt, nevar zaudēt un nevar apstāties. Viņš nespēs pārņemt kontroli pār visu Ukrainu. Bet tajā pašā laikā viņš nevar atļauties tikt uzvarēts pēc visas izniekotās dzīvības un valsts resursu.
Citiem vārdiem sakot, tā kā Putinam nekad nebija plāna B, viņš pēc noklusējuma ķērās pie sodošu, bieži vien bezatbildīgu, Ukrainas pilsētu un civilās infrastruktūras apšaudīšanu, cerot, ka viņš varētu kaut kā izsūkt pietiekami daudz ukraiņu asiņu un nogurdināt sabiedrotos, lai atstātu viņam pietiekami lielu gabalu. krievvalodīgo Austrumukrainu, ko viņš var pārdot krievu tautai kā lielu uzvaru.
Putina plāns B ir slēpt to, ka plāns A ir izgāzies. Ja šai militārajai operācijai būtu godīgs nosaukums, to sauktu par ”operāciju sejas glābšanai”.
Tas viss padara šo karu par vienu no sāpīgākajiem un bezjēdzīgākajiem mūsu laika kariem: uzbrūkošās valsts vadītājs iznīcina citas valsts civilo infrastruktūru, lai slēptu, ka viņš bija muļķis un pārvērtēja savas spējas.
Putina Uzvaras dienas runa otrdien Maskavā liecina, ka viņš izmisīgi cenšas attaisnot karu, kas izauga no viņa personīgajām fantāzijām, ka Ukraina nav īsta valsts, bet gan Krievijas sastāvdaļa. Viņš norādīja, ka viņa iebrukumu izprovocēja Rietumu “globālisti un elites”, kas “runā par savu ekskluzivitāti, gremdē cilvēkus un sanaido sabiedrību, provocē asiņainus konfliktus un satricinājumus, sēj naidu, rusofobiju, agresīvu nacionālismu un iznīcina tradicionālās ģimenes vērtības, kas veido cilvēku par personību”.
Oho, Putins iebruka Ukrainā, lai saglabātu krievu ģimenes vērtības. Kas to zinātu! Šis ir līderis, kurš cīnās, lai izskaidrotu savai tautai, kāpēc viņš devās karā ar “niecīgo” kaimiņu, kas, viņaprāt, nav īsta valsts.
Kāpēc tāds diktators kā Putins domā, ka viņam vajag masku, jūs jautājat? Vai viņš nevar likt saviem pilsoņiem ticēt tam, ko viņš vēlas?
Es tā nedomāju. Ja paskatās uz viņa uzvedību, šķiet, ka Putinu šodien biedē divas tēmas: aritmētika un Krievijas vēsture.
Atmosfēra ap Putinu atgādina vienas no manām mīļākajām rokgrupām Neon Trees dziesmu “Everybody Says”. Galvenais vēstījums:
Es dzirdu, ko visi par mani runā.
Visi vienmēr runā, visi vienmēr runā.
Un viss sākas ar čukstu.
Viena no svarīgākajām mācībām, ko esmu guvis kā starptautisks žurnālists, strādājot ar autoritārām valstīm, ir tas, ka neatkarīgi no tā, cik stingri tiek kontrolēta vieta, neatkarīgi no tā, cik brutāls ir tās diktators, visi turpina runāt. Par to, kurš zog, kurš krāpjas, kurš melo, kuram ar kuru ir romāns. Tas sākas ar čukstu un bieži vien paliek čuksti, bet tomēr.
To zina arī Putins. Viņš zina, ka pat tad, ja viņš iegūs vēl dažas jūdzes no Austrumukrainas un noturēs Krimu, tajā brīdī, kad viņš apturēs šo karu, visi viņa cilvēki veiks nepatīkamas aritmētiskās darbības. Pagājušajā nedēļā Baltais nams ziņoja, ka Ukrainā pēdējo piecu mēnešu laikā vien ir gājuši bojā vai ievainoti aptuveni 100 000 Krievijas karavīru, bet kopš Putina šī kara uzsākšanas 2022. gada februārī gājuši bojā vai ievainoti aptuveni 200 000 cilvēku.
Tas ir liels upuru skaits pat lielā valstī, un var redzēt, ka Putins ir noraizējies, ka viņa tauta par to runā, jo papildus tam, ka jebkāda veida domstarpības ir krimināli sodāmas, viņš steidzās pieņemt jaunu likumu pret izvairīšanos no iesaukšanas. Putins nebūtu tik tālu gājis, ja viņš nebaidītos no tā, ka visi čukst par to, cik slikti iet karš.
Putiniskās Krievijas vēsturnieka un Amerikas Uzņēmējdarbības institūta zinātnieka Leona Ārona nesen publicētajā esejā The Washington Post ir runa par Putina marta vizīti Krievijas okupētajā Ukrainas pilsētā Mariupolē . “Divas dienas pēc tam, kad Starptautiskā Krimināltiesa apsūdzēja Putinu kara noziegumos un izdeva orderi viņa arestam,” raksta Ārons, “Krievijas prezidents ieradās Mariupolē uz vairākām stundām. Viņš tika filmēts, kad viņš iebrauca Ņevskas mikrorajonā, apskatīja jauno dzīvokli un vairākas minūtes klausījās aizrautīgi pateicīgos īrniekus. Viņam aizejot, video bija dzirdama tikko dzirdama balss, kas no tālienes kliedza: “Tas viss nav taisnība!” Ārons sacīja, ka Krievijas mediji vēlāk izņēmuši kliedzienu no audio ieraksta, taču tas, ka viņš tur vispār atradās, varēja būt kaut kādas amatpersonas apzināta akcija. Cilvēki sačukstas.
Tas noved pie cita fakta, ko zina arī Putins: “Krievijas vēstures dievi nemaz nepiedod militāras sakāves,” raksta Ārons. “Kad Krievijas līderis beidz karu ar skaidru sakāvi vai uzvaras trūkumu, parasti notiek režīma maiņa. Mēs to redzējām pēc pirmā Krimas kara, pēc Krievijas un Japānas kara, pēc Krievijas neveiksmēm Pirmajā pasaules karā, pēc Hruščova atkāpšanās no Kubas 1962. gadā un pēc Brežņeva un kompānijas Afganistānas purva, kas paātrināja Gorbačova perestroikas un glasnost revolūciju.. . Krievu tauta ar visu savu slaveno pacietību daudz ko piedos, bet ne militāru sakāvi.
Tāpēc Ārons, kurš tikko pabeidzis grāmatu par Putina Krieviju, apgalvo, ka šis Ukrainas konflikts vēl nebūt nav beidzies un var kļūt daudz sliktāks, pirms tas beigsies.
“Tagad Putinam ir divi veidi, kā izbeigt šo karu, ko viņš nevar uzvarēt un no kuriem viņš nevar izvairīties,” sacīja Ārons. “Viens no tiem ir turpināt, līdz Ukrainai tiks izsūktas asinis un/vai līdz Rietumiem apniks tai palīdzēt.”
Otrs veids ir “kaut kādā veidā izprovocēt tiešu konfrontāciju ar ASV un novest mūs stratēģiskās kodoluzbrukumu apmaiņas bezdibenī – un tad spert soli atpakaļ, un piedāvāt nobiedētajiem Rietumiem kopīgu izlīgumu, kas ietvertu neitrālu, atbruņotu Ukrainu un tās Krimu un Donbasu valdīšanā”.
Nav iespējams iekāpt Putina galvā un paredzēt viņa nākamo gājienu. Bet viss izskatās satraucoši. Jo no Putina rīcības redzam, ka viņš saprot, ka viņa plāns A ir izgāzies. Un tagad viņš darīs visu, lai izstrādātu plānu B, lai attaisnotu šausmīgos zaudējumus valstij, kurā sakautie līderi mierīgi neatkāpjas.
